“Sauleszaķis” ir kā kaleidoskops

2015. gada 5. maijs 00:00

1540

Gulbenes kultūras centra jauniešu deju kopa “Sauleszaķis” jau nosvinējusi darbības 20 gadu jubileju. Ne viens vien skatītājs, sekojot dejotāju iznesīgajam dejas solim, mēģināja rast atbildi uz jautājumu, pa kuru laiku ir aizsteigušies šie divi gadu desmiti, kuru laikā izdejotās dejas nav saskaitāmas.
Pirmais ieraksts kolektīva vēstures faktu ailēs izdarīts 1995.gadā, kad Gulbenes Bērzu sākumskolas skolotāja Astrīda Bistere, redzot, cik enerģijas un rosības pārpilni ir otrklasnieki, rosināja izveidot deju kolektīvu. Sak, lai tad nu izlecas pēc sirds patikas. Nokomplektēt kolektīvu nenācies grūti, bet kas gan būtu kolektīvs bez vadītāja! Priekšlikums ierādīt mazajiem dejotājiem ne tik vieglos dejas soļus izteikts deju pedagoģei Zaigai Mangusai, kura kopā ar kolektīvu ir visus šos divdesmit gadus.

Ar vispusīgām interesēm
“Es atceros, ka interese par deju kolektīva izveidi bija abpusēja kā no manas, tā arī vecāku puses, kuri bija ieinteresēti, lai viņu bērni dejotu. Tolaik biju audzinātāja 2.klases bērniem. Kad dejotāji vēl bija mazi, visus kā cālēnus aizvedu uz mēģinājumu un atstāju. Zaiga ierosināja, ka kolektīvam ir vajadzīgs nosaukums. Domājām, domājām, tomēr bijām ļoti pasīvi. Visbeidzot Zaiga ierosināja, ka kolektīvs jānosauc par “Sauleszaķi”. Nosaukums patika gan dejotājiem, gan arī bērnu vecākiem. Nu jau paši pirmie dejotāji ir izgājuši savā dzīvē. Daļa jau audzina savus bērnus,” saka A.Bistere. Z.Mangusa kolektīva nosaukuma izvēli pamato tādējādi, ka gribējies, lai tas būtu gaišs, priecīgs, rotaļīgs, saulains un draisks. Pēc pāris nodejotiem gadiem “Sauleszaķis” no Gulbenes Bērzu skolas pārcēlies uz Gulbenes kultūras centru. “Vienu brīdi kolektīvam bija pat divas un trīs vecuma grupas, kamēr es pati vēl biju jauna un enerģiska,” smejas Z.Mangusa. “Pēc sestās klases kolektīva sastāvs ļoti mainījās. To papildināja daži bērni arī no Gulbenes 2.vidusskolas, kuri dejo arī vēl tagad. Tolaik ar dejotājiem strādāju arī 2.vidusskolā, tāpēc dažus labākos iesaistīju “Sauleszaķī”. Tagadējais “Sauleszaķa” dejotāju sastāvs ir vienīgā tā grupa, kas no pavisam maziem bērniem ir aizdejojuši līdz vidusskolas vecuma jauniešiem. Tāpēc es arī gatavoju šo jubilejas pasākumu, uzskatot, ka viņi to ir pelnījuši,” stāsta vadītāja. Kopumā šobrīd kolektīvā dejo divdesmit jaunieši. Z.Mangusa piebilst, ka daži dejotāji uz mēģinājumiem brauc no Smiltenes, Valmieras, Rīgas, Malnavas. “Nav jau tā, ka jaunieši tikai dejo vien. Viņiem ir plašas intereses. Viņi sporto un piedalās dažādās sacensībās, dzied. Tāpēc ir diezgan grūti mēģinājumus saskaņot ar citām aktivitātēm. Mēģinājumi notiek gan vakara stundās, gan nedēļu nogalēs, ja vajadzīgs – arī brīvdienās.”

Ideālu cilvēku pasaulē nav
“Jubilejas pasākuma izskaņā jau teicu, ka kolektīvs ir kā kaleidoskops, kas sastāv no dažādu krāsu stikla gabaliņiem. Protams, ir apzinīgo dejotāju daļa, ir tādi, kuriem dažkārt patīk halturēt, un tad es mēdzu dusmoties. Tā tas ir jebkurā kolektīvā, ka ir vilcēji un līdznācēji. Tomēr tad, kad ir atbildīgas uzstāšanās – koncerti vai skates, tad jaunieši spēj mobilizēties un nodejo labi. To pierādīja arī pēdējā skate. Parasti uzskata, ka kolektīvā apzinīgākās ir meitenes, bet arī viņām ir savas problēmas, īpaši, ja ir sācies iemīlēšanās laiks. Saprotami, ka randiņš ir svarīgāks par deju mēģinājumu,” smaida Z.Mangusa. Tik daudz jauniešu sajūtu un izjūtu viņa ir pieredzējusi, strādājot ar kolektīviem. Vadītāja jau intuitīvi jūt, kuri dejotāji labāk sader kopā. Ir pāri, kuri nemainās, ir arī tādi, kuros tiek mainīts viens vai otrs partneris. ““Sauleszaķī” visi ir labi dejotāji. Cits jautājums, cik viņi ir atraisīti, cik atklāti savās sajūtās, atrodoties uz skatuves. Protams, ir jaunieši, kam dejotāja talants ir iedzimts, bet, kā sacīja deju pedagoģe Agita Mironova, dejot var katrs cilvēks. Ar prieku vēroju, kā jaunieši izaug, runājot par dejotprasmi. Pat tie, kam varbūt šī prasme ir nākusi salīdzinoši grūtāk. Pat tad, ja jaunietis iepriekš nekur nav dejojis, viņš visu var apgūt, tikai ne jau uzreiz. Arī jaunu deju nav iespējams iemācīties vienā mēģinājumā. Ir vajadzīgi vismaz pieci,” saka Zaiga. Viņa savus “sauleszaķēnus” kopumā raksturo kā talantīgus un apzinīgus jauniešus un priecājas, ka viņi meklē dzīvē savu ceļu.
“Tas ir milzīgs vecāku nopelns, ka viņu bērni grib dejot, ka šī pozitīvā laika pavadīšana ir ieaudzināta jau ģimenē. Man ir ļoti liels prieks par tiem dejotājiem, kuri joprojām, jau būdami pieauguši, turpina savu dzīvi saistīt ar deju,” uzsver Zaiga.

Dejotāji par kolektīvu

Šobrīd kolektīvā ir 20 dejotāji.

Diāna Asatrjana: “Man ļoti gribējās dejot, tāpēc atnācu uz “Sauleszaķi”. Dejoju arī Stāmerienas jauniešu deju kopā “Poga”. Mēs visi esam ļoti draudzīgi. Man ļoti patika mūsu jubilejas koncerts, kas bija izdevies. Bijām noguruši, bet priecīgi. Arī tad, kad studēšu Rīgā, braukšu uz mēģinājumiem. Tā kā gribu studēt Paula Stradiņa universitātē, tad noskaidroju, ka tur ir deju kopa “Ačkups”. Kas zina, varbūt varēšu dejot arī tajā.”

Ligita Baltaisbrence: “Dejoju “Sauleszaķī” pirmo sezonu. Piecus gadus dejoju arī “Pogā”. Deju repertuārs atšķiras. Rudenī uzsākšu studijas, tomēr dejošanu nepametīšu. “Sauleszaķī” man ļoti patīk kolektīvs, tā draudzīgā atmosfēra, kas valda. Es ļoti ātri iejutos šajā kolektīvā.”

Karīna Salmiņa: ”Dejoju jau trīs gadus. Man patīk šis kolektīvs, jo katrs ar kaut ko esam unikāls. Sevi izpaužam dejās, atklājot dejas skaistumu un tēlainību. Mēģinājumos vadītāja ir stingra, bet viņas prasību izpilde sevi attaisno koncertos un skatēs. Man patīk dejot, tāpēc arī pēc skolas beigšanas turpināšu to darīt.”

Anda Kablukova: ”Dejoju “Sauleszaķī” kopš 8.klases. Šobrīd mācos 12.klasē. Man patīk dejotāju draudzīgās attiecības citam ar citu. Starp mums nepastāv konkurence. Ja kādam dejotājam neizdodas kāds deju solis, tad pamācām. Mums nav sliktāko un labāko dejotāju. Tiesa, meitenes salīdzinājumā ar puišiem ir centīgākas. Es ļoti ceru, ka būs iespējams turpināt dejot, lai gan Rīgā to negribētu darīt.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

“Sauleszaķis” ir kā kaleidoskops

Kategorijas