Dod impulsus klausītājiem

2015. gada 4. septembris 00:00

1401

Jaunā pianiste pilnveido sevi un kaļ     nākotnes plānus

Gulbeniete Jana Aņisimova studē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas trešajā kursā. Nākotnē viņa sapņo papildināt zināšanas Zviedrijā, pilnveidot savu klavierspēli, un par savu autoritāti jaunā mūziķe uzskata talantīgo pianistu Vestardu Šimku, no kura daudz mācījusies. “Daudz man ir palīdzējis Vestards. Ir daži cilvēki, no kuriem var ļoti daudz smelties, viņš ir tāds. Vestards sniedza labus padomus, dalījās ar savu pieredzi, palīdzēja man atbrīvoties uz skatuves.”

Dieva dots talants
“Vectēvs vienmēr jokojot teica, ka man ir deviņi amati, bet desmitais būs bads. Viņš tā izteicās, jo man daudz kas padodas,” saka Jana. Bērnībā viņai bija jāizlemj starp tautisko deju dejošanu un mūzikas skolas apmeklēšanu, bet viņa izvēlējās iet uz mūzikas skolu, jo visu apvienot bija par grūtu. “Bija skaidrs, ka tā būs mūzika. Intuitīvi jutu, ka to vajag mācīties. Savā ziņā pamudinājums bija arī no mammas, par ko esmu ļoti pateicīga viņai. Bija jākārto eksāmens, kurā vajadzēja skaitīt dzejoli un nodziedāt tautasdziesmu. Sajaucu dzejoli, izskrēju ārā un domāju, ka šīs neveiksmes dēļ netikšu uzņemta mūzikas skolā. Tomēr uzsāku mācības klavieru klasē.” Jana atminas, ka sākotnēji spēlējusi ar nelielām klavierēm, ar kurām grūti kaut ko iemācīties. Bija jādomā alternatīva, un vairākus gadus pa vakariem tolaik vēl topošā pianiste apgūt klavierspēli gāja pie skolotājas Ivitas Reinsones, kas daudz palīdzējusi.
Vaicāta par to, vai muzikalitāte ir pārmantota, Jana spriež: “Vecāki ar mūziku nenodarbojas, viņi ir saistīti ar tehniskām un matemātiskām lietām, bet vecmāmiņai bija muzikālās dotības. Pati organizēja dažādus muzikālos vakarus, pasākumus un balles. Viņa bija liels atbalsts man un lepojās, ka apgūstu klavierspēli. Pašai šķiet, ka Dievs man devis muzikalitāti.”
Pēc devītās klases meitene saprata, ka jāturpina iet mūzikas ceļš, tāpēc iestājās Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā. “Daudzi bija pārsteigti par manu izvēli, jo nevienam par to nebiju stāstījusi. Tas bija stingrs mans lēmums. Mācīties šajā skolā mudināja skolotāja Daira Karole. Uzskatu, ka izdarīju pareizu izvēli, jo izglītības līmenis tur ir augsts. Man bija fantastisks kolektīvs. No skolas laikiem saglabājušās daudzas skaistas atmiņas.” Viens no spilgtākajiem notikumiem, kas saistās ar Rēzekni, bija Latgales vēstniecības “GORS” atklāšanas pasākums, kur Jana spēlēja klavieru solo.

Darbs ar sevi
Jana raksturo, ko no pianista prasa skaņdarbu apgūšana. “Viņam ir ļoti daudz jāstrādā pašam ar sevi. Tas, ko ikdienā daudzi nedara, bet būtu jāpraktizē, ir koncentrēšanās un skatuves sajūtas radīšana pirms koncertiem. Iespējams, ka trīspadsmit stundas esi gatavojies koncertam, bet no tā nav nekādas jēgas, ja neesi līdz galam sapratis, ar ko tev būs jātiek galā. Ļoti daudz ar sevi psiholoģiski strādāju. Mūziķa un mākslinieka profesijas ir vienas no vientuļākajām. Varētu domāt, ka mūziķis brauc uz koncertiem, atrodas uz skatuves, bet tā ir tikai viena puse. Daudzkārt tikai caur sāpēm, vientulību un ciešanām tiek paveikts ģeniālākais. Sākumā, kad mācies nošu tekstu jeb dari melno darbu, tie ir 10 procenti no ieguldītā darba, vēlāk jārod skaņdarba noskaņas, “jāizlaiž tās caur sevi”, iepriekšējo pieredzi, fantāzijām, vēlmēm. Skaņdarbs jāidentificē ar sevi un jādod impulsi klausītājam.” Viņasprāt, profesionalitāte izpaužas tajā, kā mūziķis tiek galā ar doto situāciju vai neapjūk. Visgrūtāk ir emocionāli. “Tā ir milzīga spriedze un stress, lai būtu laikā, lai izpildītu termiņus. Ir daži pianisti, kuri ir gatavi iemācīties un spēlēt klavierkoncertu, kas ilgst stundu, desmit dienu laikā, lai vien izmantotu iespēju. Tas ir vājprātīgi.”
Lielu paldies Jana saka savam tagadējam pasniedzējam Jurim Žvikovam, kurš daudz strādā gan psiholoģiski, gan muzikāli, gan arī fiziski saistībā ar ķermeni, rokām, lai tās būtu pareizi novietotas un lai nekrātos saspringums.” Jana atzinīgi vērtē pasniedzēja nozīmi viņas dzīvē. “Ar viņu iepazinos pirms iestāšanās akadēmijā, Siguldas meistarkursos. Var teikt, ka viņš bijis uz visiem maniem koncertiem, arī tiem, kuri bijuši pirms iestāšanās akadēmijā,” pauž jaunā pianiste.
Pirms koncertiem viņu, protams, māc uztraukums, tāpēc svarīgs rituāls pirms tiem ir dejošana. “Pēdējā koncertā nebija ne nemiera sajūtas, ne satraukuma, jo klausījos diskomūziku un dejoju. Cilvēki, kas ienāca telpā, bija pārsteigti par to, ko daru. Jautāja: “Tu spēlēsi vai dejosi?” Kā pasniedzējs saka - izvadu savu negatīvo enerģiju. Klausos arī meditatīvu mūziku. No klasiskās mūzikas man vismīļākais ir romantisma virziens, savukārt tīkamākais komponists ir Šopēns. Viņa mūzikā pilnībā saskatu savu būtību. Patīk arī laikmetīgā mūzika, latviešu komponistu mūzika, bieži klausos Bahu. Gūstu iedvesmu no komponistu dzīvesstāstiem, viņu pieredzes,” skaidro Jana.
Sirdspukstu motīvs
Jaunā pianiste mēģinājusi arī komponēt. “Gulbenē Jauniešu dienas ietvaros mana draudzene Gundega Šķēla palūdza, lai Herca Franka filmai “Par desmit minūtēm vecāks” izveidoju savu muzikālo pavadījumu, jo oriģināli filmai fonā ir pavisam cita klasiskā mūzika. To radīju no mūzikas citātu virknējumiem atbilstoši savām emocijām, kuras izraisījuši konkrēti dzīves notikumi, gan skumji, gan laimīgi. Vienojošais motīvs bija sirdspuksti. Tas bija ļoti jauks projekts, kas mani iedvesmoja un lika pievērsties kompozīcijai. Tā bija viena no personiskākajām uzstāšanās reizēm, jo nebija runa par tehnisko izpildījumu, bet varēju izpaust savas sajūtas un emocijas. Latvijā ir izteikts tāds mācīšanās stils, kur ļoti maz ir jāizpauž sevi, savu būtību. Vajadzētu atļaut bērnam nospēlēt tā, lai viņš var radoši izpausties, atraisīties un spēlēt pēc viņa izjūtām.”

Veiksmīgas sadarbības
Jana meklē iespējas, kur papildināt zināšanas gan akadēmijā, gan ārpus tās. “Akadēmija rīko dažādas meistarklases. Šogad bija atbraukusi viena pasniedzēja no Zviedrijas. Izveidojās ļoti labs kontakts ar viņu, un tiku uzaicināta mācīties uz Zviedriju, ko nākamajā gadā arī darīšu. Tas man daudz ko dos, jo pilnībā varēšu laiku veltīt klavierspēlei. Skola ir atvērta visu diennakti, un tā atrodas nekurienes vidū,” par nākotnes plāniem stāsta Jana.
Kopā ar gulbenieti, starptautisko konkursu laureātu, pianistu Rihardu Plešanovu viņai ir savi plāni. Viņiem izveidojusies cieša draudzība. “Ikdienā esam ļoti labi draugi, un ar viņu ir patīkami strādāt. Lai sadarbotos profesionāli, jābūt labām savstarpējām attiecībām. Kopā popularizējam latviešu klavierduetus, kam Latvijā ir šaura niša. Vēlamies nopietni uzsākt koncertdarbību. Šogad kā klavierduets piedalījāmies Madonā, Latviešu mūzikas svētkos. Manuprāt, mums viss izdevās. Tagad ar to pašu koncertprogrammu gribam uzstāties Gulbenē un varbūt vēl kaut kur.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dod impulsus klausītājiem

Kategorijas