Sēžu uz sliekšņa un gaidu rudeni

2015. gada 15. septembris 00:00

Tā raksta dzejniece Daiga Kalinka. Rudens ir Dzejas dienu laiks, kad gribas pasapņot par pagājušo vasaru, par krāšņi ziedošo puķu dārzu, ļauties rudenīgai smeldzei, skatīties, kā aizlido putni un ļauties krāsaino lapu birstošajai dejai. Arī mūsu novada literāti savā dzejā ļaujas rudenīgo noskaņu pilnajai atvasaras saulei, miglas pielietiem rītiem un pirmo salnu sudrabotajam baltumam.
Literārā vārda meistari šogad ir sarūpējuši arī jauku dāvanu, kam pie lasītājiem plānots nonākt novembrī. Vītola izdevniecībā tiks izdots Gulbenes novada autoru apsveikumu un vēlējumu kopkrājums. Gulbenes novada bibliotēkas lasītāju apkalpošanas nodaļas vadītāja Iveta Krūmiņa stāsta, ka aptuveni 200 lappušu biezajā krājumā, par kura nosaukumu šobrīd vēl tiek diskutēts, deviņās nodaļās būs izlasāmi 25 autoru veltījuma dzejoļi. “Tie būs veltījumi ģimenei, skolai, senioriem, jubilejām, kāzām, Ziemassvētkiem un citiem dzīves notikumiem. Izdevumu ilustrēs Daigas Kalinkas zīmējumi,” stāsta I.Krūmiņa. Ka šāds izdevums ir nepieciešams, ir norādījuši arī bibliotēkas un tās organizēto pasākumu apmeklētāji.

Irisa Puidze
                       ***
Mana svētnīca ir mans puķu dārzs
Un vīgriežu pļava, vēl nenopļautā,
Pa kuru brienu ar basām kājām
Mazgāties rīta rasā aukstā.
Tur savām domām izskrieties ļauju,
Riņķot un kalnā kāpt,
Lai tās atkal rāmas un brīvas
Var mierīgi mājās nākt.

Daiga Kalinka
***
Sēžu uz sliekšņa un gaidu rudeni.
Košas lapas tad griezīs valsi ūdenī,
Un katra šīs vasaras siltā stunda,
Ieķērusies pirkstu galos, gaidīs puteni.

Smeldze uz rudens pusi
Kā rudzu maize nobriedusi.
Laiks, sarāvies un sažuvis, met lokus
Ap ķirbja kaislīgajiem apaļumiem.

Migla ugunspuķu kalnā kāpj
Un pāri zeltītām rugaiņu mugurām
Pilnmēnesī izlīst kā piens,
Kur dzērvēm pēc rudens ogām iet.

Sēžu uz sliekšņa un gaidu rudeni.
Sikspārņi tad naktī kā vampīri skries,
Un mans šīs vasaras lolotais sapnis
No saules mīlestības pankūkas ceps.

Gunita Irbe
***
Rudens.
Smaržās, krāsās, zvaigznēs.
Izjūtās.
Rudens ir atnācis. Manī.
Ieelpoju un priecājos.

Zintis Purens
***
rudens taka zem kājām
ledaina saule tālu pavasaris
vai vasara bija?

Anita Graumane
***
Aizlido dzērves pāri,
Es palieku kaut kur malā.
Koks nober vēl zeltainu lietu,
Es palieku atvasarā…

Bet man tikai vienu dziesmu
Jel atstājiet, neaiznesiet!
Man vēl pa augusta dienu,
pa nopļauto atālu iet.

Vēl vienu nakti bez salnas,
Vēl vienu launagu klāt,
Kā vēlētos iekosties zemē,
Kā vēlētos nerunāt.

Bet dzērves aizlido pāri,
Un sajūtu – nestāvu malā.
Caur lapu birstošo lietu
Man nepalikt atvasarā…

Aivars Osis
***
Šī pilsēta kļūst man par šauru,
grasos pārziemot iet!
Vēlos noķert tauriņa auru,
viegliem spārniem skriet.

Šīs ielas jau sen man par īsu,
gribas daudz tālāk iet!
Vēlos izplest spārnus un lidot,
pāri kalniem skriet.

Šie jumti kļūst man par zemu,
gribas debesīm smiet!
Vēlos notvert saulainu staru,
dienai sejā smiet.

Iveta Krūmiņa
***
Esot viegli neko nedarīt...
Tad ejot neaizķeras kāja.
Tad neviens nepārmet
par greizi pateiktu vārdu.
Tad nav kam neizdoties, jo –
nekas jau nenotiek.
Tad nesāp puni un rētas,
nesūrst neveiksmes un ļaužu nievas.
Tad viss ir tik vienkārši:
sēdi pie loga un vēro,
kā citi iedami klūp,
cik greizi viņi runā... Un spried:
- Re, kā viņš neprot iet!
Un vēl šķērsāk domā, runā un dzied!
Jūs redzējāt, cik viņam viss šķērsām iet?
Es taču zināju, ka viņam viss šķērsām ies!
Es taču sen teicu - galīgi šķērsām viss!
Esot viegli, neko nedarīt...
Tikai sēdēt pie loga un – riet.

Inese Tirzīte
***
Nobira asaras 3
par to, kā reiz bija,
par to, kā nu ir,
par to, kā nu būs.
Nospļāvos 3 reiz
par to, kā bija,
par to, kā nu ir,
par to, kā būs.
Un 3 reiz pasmaidīju
par to, kā ir bijis,
par to, kā ir,
par to, kā nu būs.
Un dzīvoju tālāk,
Un dzīvoju nost.

Arvis Degums
***
No vienas puses esmu es vecītis,
No otras vēl tikai zēns,
Bet, kad tie abi sadodas rokās,
Tad vīrietis manī sāk protestēt.
Kā pierunāt sevi, lai tas zēns
Vienmēr nebūtu lēns,
Lai vecītis mazliet uzgaida
Ar savu mūžīgo – nē?
Es gribu to vīrieti saskatīt,
Saprast un atbildēt!
Jums sievietes laikam to nesaprast,
Kā ir, kad zēns ābolus plēš
Gan saldos, gan rūgtos, gan aizliegtos,
Bet vecītis saka – nē!

Ivars Strautiņš
***
Nāc, izdomāsim klusumu
no labākajām domām
un apjumsim ar
pusnakts debesīm,
līdz ieradīsies eņģelis
ar naktsvijoli rokās
un mi-minorā sapni nospēlēs,
no kura sadzīst dvēseles,
plaukst sirdspuksti un glāsti,
caur kuru līdz pat
laimei aizstaigāt.
Nāc, izdomāsim klusumu
jo smalki izmeklētu,
un ļausim mūsu sirdīm
parunāt.

Ramona Ruņģe
***
Tase kūpoša rudens...
Manās plaukstās ir
Tase kūpoša rudens!
Karstie garaiņi
Pieglāsta manas ausis
Pilnas ar kļavlapu bezbēdīgo čaboņu,
Ieglāsta man sirdī
Vēja stellēs austo melodiju,
Uzglāsta man kājās vilnas zeķes
Un apglāsta manus plecus
Ar vecmāmiņas adīto lakatu.
Ehhh...
Rudens silda...
Mīļie, rudens silda!

Sarmīte Zviedre
***
Piepildi mākoni
Ar ābolu sulīgumu,
Piepildi sauli
Ar apelsīna vieglumu.
Piepildi putna dvēseli,
Nepasakot neko,
Pieskaroties spārniem
Par spīti visam.
Piepildi gaismu
Ar vienu skūpstu,
Piepildi manus matus
Ar sniega pārslu.

Antoņina Logina
***
Lai līst, lietus veldze lai visiem,
vai redzi, vai dzirdi, skan dziesma,
lietus pilošā taktī tā uzrunā mani,
tāds pelēks, slapjš klusums skan.

Ziedi, vasaras krāšņums visapkārt,
lietū spodrina tērpus, tie spīd,
lietus dziesma un dejas tās apņem,
savā iztēlē sekoju ziediem līdzi.

Daba priecājas, putekļi šķīst,
ziedu lapās pilieni jautri plīkšķ,
tikai ziediem tāds lietus nes prieku,
skaties, cik tie dzīvīgi lietus dejā.

Vilis Grasis
                         ***
Dienas kā gadi
Un gadi kā dienas skrien -
Viena aiz otras
Tik uz priekšu arvien.

Šai stundu juceklī
Arī laiki skrien.
Tikai mazliet piestājiet,
Kad sirds uz mieru iet.

Tikai mazliet
Pasmaidiet.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sēžu uz sliekšņa un gaidu rudeni

Kategorijas