Biškopības nozares pasažieris

2015. gada 17. septembris 00:00

1122

Tālis Tabuns atzīst, ka šogad medus raža ir vidēja

Jaungulbenietis Tālis Tabuns ar biškopību nodarbojas divpadsmit gadus un par 250 bišu stropiem rūpējas kopā ar brāli Jāni un tēvu Andreju, kurš to aizsāka. “Ja saimju skaits palielināsies, tad kļūšu par vergu bitēm. Vajag, lai bites strādā man, nevis es viņām,” atzīst bitenieks T.Tabuns.
Viņš atminas, ka bišu saimes dzimtajās mājās Jaungulbenes pagastā “Zemītes” bijušas, cik vien viņš sevi atceras. Bišu saimju skaits pakāpeniski pieaudzis, un tagad tās mitinās jau desmit bišu stropu novietnēs. Tālim biškopība nav ne bizness, ne aizraušanās. “Par dzīvesveidu to varētu dēvēt tad, ja braukātu pa biškopju kongresiem un saietiem, bet man tā nav. Esmu pasažieris šajā nozarē, liels amatieris. Par profesionāli mani var uzskatīt tikai tādā nozīmē, ka ar to sev pelnu iztiku, bet neesmu bitenieks, kas pilnībā pārzina biškopības nozari. Tomēr tā ir laimīga apstākļu sakritība, ka darbojos ar bitēm. Ja nebūtu aizrāvies ar biškopību, tad tagad slauktu govis vai barotu cūkas.” Pēc Tāļa domām, ideāls bitenieks ir tāds, kas apģērbies baltā kreklā, sēž zem ziedošas ābeles, skaita tautasdziesmu un skatās, kā viņa saimītes strādā. Līdz tam viņam vēl esot ko augt.

Uz bļodiņu – simts saimes
“Kad ar brāli Mārtiņu bijām mazi, tēvs mums iedeva bluķīti, uz kura pakāpties, lai dūmus varam iepūst stropā. Bija jāiet palīgā pie piecpadsmit bišu saimēm. Ar laiku tika izveidotas papildus bišu saimju novietnes – pa 20 līdz 30 bišu saimēm katrā vietā. Kad ir jānovāc medus, tad palīgā nāk arī radu bērni,” stāsta Tālis.
Viņš atzīst, ka šogad medus raža ir vidēja, ne laba, ne slikta. To ietekmē arī klimata pārmaiņas. “Pēdējos desmit gados esmu ievērojis, ka pavasarī, kad zied kārkli un pienenes, ir diezgan auksts. Jūnija otrajā pusē un jūlija sākumā, kad zied visvairāk nektāraugu, laika apstākļi bieži ir nepastāvīgi. Karstums parasti uznāk jūlija otrajā pusē vai augustā, kad nekas vairs nezied.” Viņš skaidro, ka laba raža ienākas, ja ir sutīgs un karsts. “Ja pašam nav ko elpot, piere ir slapja, tas nozīmē, ka arī puķēm svīst nektārs, un bites to visu savāc. Bitēm vajag vismaz divas karstas nedēļas, lai viņas var vidējo ražu pienest.”
Biškopis secina, ka starp biteniekiem ir diezgan liela konkurence. Ir daudz mazo bitenieku, kam ir līdz divdesmit saimēm un kas medu ievāc sev un radiem, nevis tirdzniecībai. Pēdējā laikā vērojama tendence, ka medu vairāk eksportē no Latvijas. “Latvijas bitenieku patriarhs Andrejs Mizis teicis: ja ģimene nodarbojas tikai ar biškopību, tad uz katru bļodiņu vajag simts saimes. Realitāte ir šāda – ja nekas nav jābūvē, ja ir kur dzīvot, tad pietiek, ka bišu saimniecībā ir no piecdesmit līdz simts saimēm. Ja nodarbojas tikai ar medus ražošanu, tad aktīvākais darba periods ir no maija beigām līdz septembrim. Augustā jānovāc raža, bet septembrī bišu saimes jāpiebaro ar cukura sīrupu.”

Atšķirīgas vēlmes
Prioritāte šajā saimniecībā ir medus realizācija privātajiem klientiem un tiem, kas to pērk vairumā. Cilvēkiem esot atšķirīgas vēlmes attiecībā uz medu. “Ir tādi, kuri brauc pie manis, ja iegaršojies noteikta veida medus, un kuri apgalvo, ka tas ir vislabākais no visiem līdz šim baudītajiem. Citreiz man lūdz, lai pataupu liepziedu medu, taču daudzi nemaz nezina, ka tīrs liepziedu medus garšo pēc medikamentiem. Viens kolēģis man stāstīja, ka, labu gribēdams, kādam klientam to iedevis. Pēc laika klients zvanījis un teicis – ko tu man esi iedevis! Bites ar zālēm esi barojis,” stāsta Tālis.
Dažiem garšo medus, kur ir dažādu ziedu sajaukums. Pavasarī pašu pirmo medu bites pienes no kārkliem, māllēpēm, arī no rapša. Pēdējais nosauktais piemērots alerģiskiem cilvēkiem. Tas ir salds, taču bezgaršīgs. Šovasar iegūts vasaras jeb pļavu ziedu medus – no āboliņa, avenēm. “Koši dzeltens medus ir no pienenēm. Nektāraugi ir arī vīgriezes, un šis medus, manuprāt, ir visgaršīgākais. Tas atgādina “Amaretto” liķieri,” atklāj bitenieks. Sabiedrībā iesakņojušies dažādi stereotipi par medus kvalitāti. “Viens no tiem – ja medus kristalizējas, tad tajā noteikti ir cukurs. Bet ir tieši otrādi. Ja medus nekristalizējas, tad, iespējams, tas ir pārkarsēts vai no cukura sīrupa ražots. Vēl viens stereotips – bitenieks ir līdzīgs šamanim un līdz ar to citi rezervēti uz viņu skatās. Realitātē viņš ikdienā veic krāvēja darbu.”
Jebkuram biteniekam jāzina, kas jāievēro, pirms dodas pie bitēm. Viņš nedrīkst būt iesmaržojies un nomazgājies ar smaržīgām ziepēm. “Man pašam no bitēm ir bail, un pie stropa dodos tikai ar cimdiem rokās. Ar katru gadu bites iekož arvien mazāk. Pirms desmit gadiem mums bija dažādas saimes. Zināju, pie kuriem bišu stropiem jābūt uzmanīgam. Esmu ievērojis, ka pēdējos gados dūmekļa prauli jāizmanto arvien mazāk, jo bites palikušas miermīlīgākas un medus raža dubultojusies. Tas tāpēc, ka bišu mātes pērkam audzētavā, nevis ļaujam izaudzēt savas.”

Cīņa ar bišu ērcēm
Tālis uzkrājis nelielu pieredzi, tomēr reizēm padomu jautā savam skolasbiedram Jānim Puriņam, kurš darbojas Latvijas Biškopības biedrībā. ”Viņš augstā līmenī pārzina nozari. Jānis stāstīja, ka Biškopības biedrības Madonas nodaļā pirms platību maksājumu ieviešanas par bišu saimēm, par iestāšanos biedrībā gadā interesējušies tika 3 – 4 cilvēki. Kad sāka maksāt subsīdijas par bišu saimēm, interesentu skaits gandrīz desmitkāršojies. Daudzi bites iegādājās tikai tāpēc, lai saņemtu platību maksājumus. Nozare apmēram uz pieciem gadiem tika “sakropļota”. Tagad par bitēm platību maksājumus vairs nepiešķir.”
Biteniekam jārisina arī dažādas problēmas. “Gandrīz visā pasaulē problēma numur viens ir bišu ērces jeb varras, kas septiņdesmitajos gados ievazātas no Vjetnamas. Ar tām jācīnās nepārtraukti. Ja tās neapkaros, tad bites ies bojā. Ērces no bitēm sūc hemolimfu, kamēr visa saime ir beigta un pašas ērces arī pagalam. Kamēr nebija ērču, varēja dravot šādi: pavasarī salikt stropā rāmīšus, rudenī novākt nelielu medus ražu. Tagad tā nevar. Bišu ērces jāapkaro gan pavasarī, gan rudenī, lai nav tā, ka oktobrī izrādās, ka daudzos stropos bišu vairs nav. Otrā problēma ir caunas. Ja strops nav jauns un vietām sācis trupēt, caunas to sagrauž un mielojas ar medu un bišu maizi. Ziemā bites ir mazkustīgas un nevar sevi aizstāvēt. Trešā problēma ir rūsganās meža skudras, kuras skaitās aizsargājami kukaiņi. Pavasarī, kad saime vēl nav attīstījusies un skudrām mežā nepietiek barības, tās veic uzbrukumus bitēm un var saimi iznīcināt pilnībā. Priecājamies, ka pagaidām meža cūkas nav sapratušas, ka ziemā varētu apgāzt stropu un garšīgi paēst. Tas sagādātu lielas galvassāpes.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Biškopības nozares pasažieris

Kategorijas