Mazdārziņu kaislības 2

2016. gada 12. jūlijs 00:00

Magones
Elzas dzīvoklī bagātīgi ziedēja magones. Uz krūzēm, šķīvjiem, vāzēm, dvieļiem, aizkariem, dīvāna spilveniem un pārklāja. Viesistabā tās ziedēja milzīga izmēra gleznā virs kamīna, guļamistabā un virtuvē - uz tapetēm. Par laimi, šī trakā magoņu ziedēšana ienācējam nešķita uzmācīga, jo saimniecei piemita izcila gaume, telpas un krāsu izjūta. Lai kurā krēslā viesis apsēstos, skatienam atklājās tikai saskaņotu toņu ziedi.
Tuvākie un tālākie kaimiņi, sen zināja par šo Elzas aizraušanos, tomēr reizēm ieklīda arī kāds nezinātājs un saimniecei apjautājās:
-No kā tev tāda mīlestība uz magonēm? Kāpēc tieši magones?
Tad Elza uz mirkli piesēda galda galā, atspieda zodu pavērtās plaukstās un aizdomājās.
-Cik sen tas bija... Vai tiešām jau sešdesmit gadi pagājuši? Dienas vidus, balti smilšains lauku ceļš un – pretimnācējs. Zigis. Pilnīgi nejauši mēs toreiz satikāmies. Ieraudzījis manu smago iepirkumu somu, Zigurds apstājās un piedāvājās palīdzēt aiznest līdz mājām. Pusceļu nogājuši, ieraudzījām ziedošu magoņu lauku. Nesaprotu, kāpēc no rīta ejot to nepamanīju. Biju tik pārsteigta! Pilna pļava ar eņģeļu puķēm! Tā taču francūži sauc magones? Zigurds rīkojās nekavējoties – pārlēca grāvim un saplūca milzīgu magoņu klēpi. Nu, tik lielu, kā šajā gleznā, virs kamīna.
-Jā, tolaik, redz, magones vēl varēja droši audzēt, - smagi nopūtusies, Elza atspiedās pret krēsla atzveltni un nolaida rokas klēpī. – Cik smalkmaizīšu es savulaik tiku izcepusi! Visiem garšoja tieši tās, ar magoņu sēkliņām. Tagad… - domu nepabeigusi, Elza atmeta ar roku. - Vismaz šīs ir drošībā. Te tās neviens nevar izpostīt, - pārlaidusi skatienu istabai, viņa smaidīdama piebilda.
Taujāta par iemeslu šādam teikumam, Elza labprāt pastāstīja par notikušo.
Zinot viņas mīlestību uz magonēm, draudzenes un kaimiņienes Elzai kādreiz visai bieži dāvināja dažādu magoņu sēklas. No tām vajadzēja izaugt plānām un biezām, oranžām un sarkanām, kārtainām un mistrotām, bārkstainām un skruļļainām, bet – lai cik ļoti Elza cerēja tās izaudzēt, noplūkt un ielikt kuplā vāzē, visi sapņi izkūpēja vējā līdz ar pumpuru parādīšanos. Mazdārziņu teritorijā valdīja citas intereses...
Vienu gadu kāds bija veikli pārrausies sētai un, atstādams tikai pāris sporta apavu pēdu nospiedumus un dubļus uz vārtiņu atslēgas cemmes, samērā kulturāli nogriezis ziediem augšdaļas.
Citu gadu kāds bija rīkojies krietni nesaudzīgāk un lielā steigā izraustījis visu puķudobi, līdz ar magonēm aiznesdams arī lilijas un lekni sakuplojušu lavandas ceru.
Nākamajā gadā gan Zigis iebilda – velti centies, bet Elza neklausījās un vēlreiz ierīkoja magoņu dobi. Kā nekā – vedekla no Īrijas bija atvedusi īpašas sēklas – tām vajadzēja uzziedēt dažādās krāsās, lieliem, bārkstainiem ziediem.
Togad dārzs tika izpostīt īpaši neganti – bija ne tikai pamatīgi sabojāts sētas režģis, bet arī izmīdītas burkānu, sīpolu un kāpostu vagas. Zigis tikpat neganti dusmojās un visiem kaimiņiem tēlaini stāstīja, ka dārzā plosījies vesels narkomānu bars. Skaidrā prātā neviens normāls zaglis taču tā nedarītu!
Daudzi juta līdzi, vēl vairāki ieklausījās, un turpmākajos gados dalījās pieredzē ar kaimiņiem – magones dārzā neaudzējiet! Ja blakus gadījās Zigis, viņš obligāti piebilda:
-Un kaņepes arī ne!
To gan viņš bija izdomājis savā prātā, ne vadoties no personīgās sliktās pieredzes, vien tikai atcerēdamies vecāku mājas, kur ik rudeni no kaņepju sēklām tika gatavots sviests. Tas nekas, ka, sīkās sēkliņas piestā beržot, uzmetās tulznas, toties - cik tas bija gards!
Sarunas uzturēšanai kāds smejot vēl pajautāja:
-Zigi, tu varbūt vari pateikt, ko vēl nevajag audzēt?
Un tūlīt arī saņēma visgudru atbildi:
- Audzēt tu vari visu, jautājums tikai, ko novāksi.
Viss notikušais gan nemazināja Elzas mīlestību uz magonēm. Tieši tad viņa izlēma visas pūles veltīt magonēm dzīvoklī. Ar tām, kas tur jau ziedēja, bija par maz.
Zigis, protams, neiebilda, vien reizēs, kad Elza izlēma vecās tapetes vai virtuves flīzes nomainīt pret jaunām - ar magonēm, smagi nopūtās – kas viņš esot par vīrieti, ka nespējot nosargāt kaut kādu magoņu dobi…
Elza viņu mierināja:
-Ko tu sevi grauz par tādiem niekiem! Tagad tādi nenormāli laiki. Kādreiz cilvēki aiz bada pārtika no balandām, tagad aiz pārpilnības - no magonēm.
Zigis klusējot piekrita, bet iekšēji sevi briedināja un stiprināja radikālam lēmumam – magonēm dārzā būs būt!
Lēmuma galīgai nobriešanai vajadzēja ilgus gadus. Tikmēr magones uzziedēja uz tualetes un vannas istabas durvīm, virtuves skapīšu durvīm un vannas aizkariņa, un visur, kur vien tām vēl atradās vieta.
Tikai pagājušā gada pavasarī, pēc galvaspilsētas apmeklējuma, Zigmunds pārradās mājās mazliet kunga dūšā, un varbūt tāpēc - lielīgs kā pāvs:
-Magonīt! Man tev ir dāvana! – viņš sauca, tikko pārkāpis slieksni.
Elza steidzās pretim, cerēdama uz jaunu elektrisko tējkannu, ko bija vīram pasūtījusi, bet viņš lepni izstiepa roku un sniedza skalu groziņu, pilnu ar sēklu paciņām:
-Sēsim magones!
No pārsteiguma un labi sajūtamā degvīna smārda Elzai aizmirsās cerētā tējkanna, un viņa tikai noteica:
-Rīt par to parunāsim!
To nakti viņa maz gulēja, apjauzdama, ka vīra teiktais ir nopietni domāts – sēklas jau bija mājās, un prātodama, kā raibo magoņu dobi dārzā gudri noslēpt citu cilvēku acīm.
Nākamajā rītā Zigim dūša nebija noplakusi:
-Nu, ko, Elziņ! Sēsim dārzā magones! – viņš apņēmīgi paziņoja. - Līdz ko sāks nākt pumpuri, es pa naktīm sargāšu! Lai taču beidzot tev tiek tas prieks!
Plati pasmaidījusi, Elza piekrītoši pamāja ar galvu, pie sevis klusībā nodomājot: “Ak, tu, mīļais sargātājs… Pats sargājams.”
Nekur tālu jau to magoņu dobi nevarēja noslēpt - cik tad soļu ir no vienas sētas līdz otrai? Tiem, kuriem vajadzēs, tāpat būs laba oža…
Zigis gan pastāvēja uz to, ka nav ko slēpt – lai sēj vien turpat, kur agrāk! Tās taču dekoratīvās! Visi ies garām un priecāsies! Un galu galā – viņš taču sargās!
Izlēmusi savu bagātību sadalīt divās daļās, pāris paciņas ar bārkstainajām baltajām un sarkanajām magonēm Elza noslēpa dārza tālākajā galā, redzamajā vietā atstājot tās, kuru būtu mazāk žēl. Zigis ūsās smīnēja – tu mani nenovērtē…
Savus aizsardzības plānus viņš kala pavisam nopietni un tālredzīgi.
Nekādus ierakumus gan Zigis rakt netaisījās, kur nu vairs tik cienījamā vecumā. Tāpat arī bez ieroča nāksies iztikt, lai gan gāzes baloniņu varētu nopirkt… Par to vēl būs jāpadomā.
Vispirms viņš sagatavoja tuvākos kaimiņus, brīdinot, ka pāris nedēļas nakšņos dārza mājā, un varēšot pieskatīt arī citas teritorijas. Daži juta līdzi, pārējie ieklausījās un deva padomus. Zigis izvēlējās kooperēties ar diviem tuvākajiem kaimiņiem. Par ko viņi tur augus vakarus sprieda, Elza nezināja un neuzdrošinājās prasīt. Reiz jau viņš bija atbildējis: “Vīru lietas.”
Tad Zigis iegādājās lāpstu. Kamēr jauna un nelietota, tās spilgti zaļā krāsa bija tālu pamanāma. Prasīts pēc paskaidrojumiem, viņš atbildēja īsi: “Noderēs.”
Tikai vēlāk Elza ievēroja, ka līdzīgas lāpstas parādījušās arī abu tuvāko kaimiņu dārzos.
“Ko tas nozīmē? Ko viņi raks? Kāpēc tad vecās nederēja?” Elzai radās arvien vairāk jautājumu.
Tad Zigim parādījās tumšs sīkrūtains krekls. Tāda būšot viņa brigādes forma, vīrs kādā atklātības brīdī strupi paziņoja.
“Brigādes?” Elza nesaprata.
Tad pakāpeniski dārza mājā parādījās sāls, milti, eļļas pudele, krāsas bundžas, petrolejas lampa un tukšas konservu bundžas.
Magones tikmēr auga griezdamās un plezdamās, līdz bija skaidrs – rīt, parīt būs pumpuri. Turklāt – tieši šajās dienās visi strādājošie kā arī sliņķi baudīs brīvdienas.
Zigis lepni izriesa krūtis un teica:
-Mans laiks! Īstais laiks!
Atsējis nolīkušo ērkšķogu krūmu, vēlreiz noklausījies Elzas ieteikumus un pamācības, Zigis steidzināja sievu doties mājās. Katram gadījumam pavadījis līdz lielceļam (ja nu viņa pārdomā), sparīgā noskaņā atgriezās dārzā: “Lai tik viņi man parādās!”
Turpmākos notikumus Elza zina no vīra stāstītā.
Savu sarga darbu Zigis bija plānojis sākt ar maskēšanos - kaimiņu teritoriju apgaitu. Tērpies tumšā sīkrūtainā kreklā, atslēdzis labās puses kaimiņa sētas vārtiņus, viņš kādu brīdi parosījās dārzā, izrāva kādu nezāli, izcēla no nojumes zaļu lāpstu un, stāvēdams pie dārza vārtiņiem, atspiedies pret lāpstu, nesteidzīgi izsmēķēja cigareti. Tā pavadījis nepilnu pusstundu, viņš uz īsu brīdi iegriezās savā dārza mājā.
Brīdi vēlāk tieši to pašu Zigis atkārtoja kreisās puses kaimiņa dārzā. Izcēla no būdas zaļu lāpstu un, stāvēdams pie dārza vārtiņiem, atspiedies pret lāpstu, nesteidzīgi izsmēķēja cigareti. Iestājoties pustumsai, viņš aizvēra vārtiņus un atgriezās savā teritorijā.
Tur Zigis vispirms neuzkrītoši izlaistīja eļļas pudeli - tieši pie sētas, kur pēdējo reizi kāds bija lēcis pāri. Blakus izbārstīja krietnu devu miltu un saplēstos eglīšu rotājumus, bet sētai uztriepa platas eļļas krāsas svītras. Izlēmis dārza vārtiņus atstāt pusvirus, Zigis katram gadījumam ieeļļoja arī celiņu pie vārtiem.
Apmierināts ar paveiktajiem zagļu sagaidīšanas priekšdarbiem, Zigis dārza dziļumā iekurināja grilu, novietoja ap to trīs krēslus un skaļi čubinājās dārza mājā. Pēc īsa laiciņa no tās iznira trīs vīrišķīgi silueti. Šādā pasākumā Zigis tomēr nevēlējās būt viens.
Ja kāds viņus vērotu no malas, teiktu: “Tie divi gan bija uz slābām kājām.” Vai arī: “Tie nu gan ir stīvie džeki!”

(Turpinājums nākamajā otrdienā)

Ja pustumsā varētu saskatīt krāsas, tad redzētu, ka visi tērpušies melnās sporta biksēs un sīkrūtainos kreklos. Plati ieplestās acis aiz briļļu stikliem liktu nobīties par drosmīgajiem, bet līdz acīm uzvilktās cepures skaidri norādītu: “Neuzprasies!”
Ja kāds ieklausītos, par ko viņi runā, tad dzirdētu trīs dažādas balsis, no kuriem dobjākā visiem solīja sadot pa…, t.i. pēc nopelniem.
Iesēdinājis savus “kaimiņus” krēslos pie grila, Zigis abus iztapīgi aprūpēja.
Ērtāk un dabiskāk ielocījis no salmiem darinātās “kaimiņu” rokas un kājas, ieslēdzis mūziku, viņš novietojās abiem iepretim un kritiski aplūkoja savu veikumu. “Varēja būt labāk!” Zigis bija norūpējies.
Uzspraudis uz iesma vakariņu tiesu, viņš atlaidās krēslā. Esam gatavi ilgai un daudzbalsīgai anekdošu stāstīšanai? Zigim tās auga kā sēnes pēc lietus. Saule ausīs agrāk, nekā viņš beigs stāstīt. “Bet kā jums, kaimiņi?”

Ap pusnakti smalki būvētais miers izjuka.
Kāds pilnīgi noteikti lavījās gar žogu. Lēnām taustīdamies, krietni pieliecies, tas zagās uz dārza vārtiņu pusi. Pāris soļus pagāja un apstājās.
“Ir!” Zigis saspringa. “Tūlīt tu man dabūsi!”
Sataustījis kabatā gāzes baloniņu, Zigis cēlās no krēsla.
Pagalmā kaut kas būkšķēja, kāds iekliedzās un sauca viņa vārdu.
“Tā tak nevar būt Elza?” Zigis satraucās. Naktī skaņas izklausās tik savādas.
Elza tā tomēr nebija.
Sagaidījis, kad sieva aizmieg, no mājām izlavījies bija labās puses kaimiņš Elmārs. Nevarot taču Zigi tādā reizē vienu atstāt! Slaucīdams gar sāniem eļļainās plaukstas un sodīdamies par muļķi, kas uz ceļa izlējis kaut kādu lipīgu šķidrumu, viņš izvilka no kabatas alus pudeli un apstājās kā zemē iemiets.
“Un tas būtu es?” kaimiņš norādīja ar pirkstu uz krēslā sēdošo plecīgo briļļaino.
Atvainojies par neizdevušos kopiju, Zigis piedāvāja viņa vietu ieņemt oriģinālam, bet manekenu noguldīja turpat blakus zālē. Salējuši krūzēs alu, abi uzjautrināti turpināja spriest par dārziem un tumsu.

Pudele vēl nebija izdzerta, kad atkal kāds grabinājās gar dārza žogu, spīdināja lukturīti un skaļi ūjināja. Zaglis tā noteikti nerīkotos. Ziga aizdomas, ka tā var uzvesties tikai kreisās puses kaimiņš Jānis, izrādījās pamatotas.
Arī Jānim nepatika krēslā sēdošais aizvietotājs. Noguldījuši otru lelli blakus pirmajai, visi trīs sargātāji vienojās sajūsmā par raibo kompāniju. Vēlā vakarēšana jeb nakšņošana uzņēma apgriezienus, jo uz galdiņa parādījās vēl viena pudele alus un prāva porcija uzkodu.
-Ir! Tā tik ir brigāde! Lai dzīvo magones!

Elza ieradās līdz ar pirmo rīta gaismu. Nedaudz aizelsusies no straujā nāciena, viņa piesardzīgi tuvojās dārzam. Magones izskatījās neskartas. Toties dārza dziļumā zem ābelēm vīdēja vairāku ķermeņu aprises.
“Ak, Dievs! Kas tur noticis? Kur ir Zigis? Dzīvs? Kāds ir policijas numurs?” Elza drudžaini domāja, piesardzīgi virzīdamās dārza dziļumā. Nelaime tomēr ir notikusi! Viņa to juta! Tāpēc jau arī nespēja gulēt! Ak, kāpēc viņa neatnāca agrāk!
Skats, kas atklājās Elzas acīm, pirmajā brīdī nebija izskaidrojams.
Apgāzts grils, izbirušas ogles, tukšas pudeles, ēdiena pārpalikumi, zālē izstiepušies pieci vīrieši. Diez, vai viņi vēl elpo?
Viens gulēja pavisam šķībi sagriezies un savādi stīvs.
Otrs… Apgūlies ar seju zālē, varbūt jau ir nosmacis? Ko tas viss nozīmē?
Sazīmējusi starp visiem sīkrūtainajiem savu vīru, Elza aizlaipoja līdz viņam.
Elpo. Paldies Dievam! Bet ko tie citi?
Zigis, laikam jau sajutis sievas klātbūtni, atskurba diezgan ātri. Pirmie juceklīgie paskaidrojumi notikumos neieviesa nekādu loģisku skaidrību, vismaz Elzai tas viss šķita pilnīgs absurds.
-Bērna prāts! Vecuma marasms! – viņa krita galējībās, dusmīgi cenšoties visu novākt. – Ko tu vēl neizdomāsi! Mans laiks! Tavs laiks! Ko tu esi salasījies? Kādas filmas saskatījies?
-Magones… - Zigis centās ko iestarpināt.
-Kādas vēl magones! – Elza uzkliedza.
-Bet magones taču es nosargāju! – izmisīgi iesaucās Zigis.
Izskatījās, ka Elzai būtu aptrūcies gaisa. Vairākas reizes centusies dziļi ievilkt elpu, viņa beidzot atguvās, strauji pagriezās un aizskrēja.
Kā šķēpi, kā ledus adatas gaisu šķēla magoņu stublāji. Lūza trauslās lapas un vēl neatvērušies pumpuri. Līdz ar izrautajām saknēm pa gaisu lidoja smalkas zemes piciņas, un asaras uz Elzas vaigiem pārvērtās melnās vagās.
-Magones. Magones. Magones, - viņa skaitīja, turēdamās pretī skumjām par zaudēto cerību. - Vairs. Nekad.
- Bet es taču… Nosargāju… - Zigis, turpat stāvot, apmulsis murmulēja. – Nosargāju…

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mazdārziņu kaislības 2

Kategorijas