Satiekas Pētera Sūča vecie aktieri

2016. gada 12. jūlijs 00:00

636

Entuziastu grupa Gulbenē uzsākusi darbu pie grāmatas par novadniekiem, kuri ir atstājuši pēdas kultūrvidē un cilvēkos. Idejas autore ir gulbeniete Mirdza Kušķe. Viņa ir saukusi palīgā latviešu valodas un literatūras skolotāju Ligitu Zitāni, kura Gulbenes Tautas teātra pirmsākumos bija viena no vadošajām aktrisēm. Savukārt šim teātrim Tautas kolektīva nosaukumu 1985.gadā izcīnīja režisors Pēteris Sūcis (1954.-2005.), kurš līdz tam brīdim jau bija iestudējis Gulbenē tādas neaizmirstamas izrādes, kā Jāņa Poruka dzejas uzvedumu “Es zinu, kā roze plaukst...”, Rūdolfa Blaumaņa “Īsa pamācība mīlēšanā” un Harija Gulbja drāmu “Alberts”.

Jāņa Poruka Gulbenes Tautas teātris
Ligita ir iecerējusi grāmatā par novadniekiem, ar kuriem lepojamies, veltīt lappuses arī P.Sūcim. Tāpēc sestdien, 9.jūnijā, viņa pie sevis mājās pulcināja aktierus, ar kuriem savulaik ir spēlējusi kopā teātri šā režisora vadībā. Sasaukt kopā izdevās tikai daļu aktieru: Oļģertu Ceski, Aiju Sūci, Austru Brūveri, Leonu Andrejevu. Raisījās sarunas par bijušajiem laikiem Gulbenes Tautas teātrī, P.Sūča personību un viņa iespaidu un aktieru turpmāko dzīvi.
Dzejas teātris. Tā bieži mēdza dēvēt P.Sūča veidoto Tautas teātri. Druvienas dzejnieka Jāņa Poruka Gulbenes Tautas teātris – šāda nosaukuma iegūšana bijusi P.Sūča nerealizētais sapnis. Padomju gados minētā autora vārda piešķiršana tautas mākslas kolektīvam bija neiespējama, atceras Leons. Vietā ticis piedāvāts cita novadnieka - Roberta Eidemaņa - vārds. Tā nu P.Sūcis izvēlējies vispār palikt bešā. Turklāt 1985.gadā režisors pameta kolektīvu, lai īstenotu citu savu sapni – kļūtu par profesionālā Valmieras teātra direktoru. Turpmāk nemaz vairs tik nozīmīgs nebija Tautas kolektīva nosaukums. Taču doma par to, ka šis ir J.Poruka teātris, joprojām nav aizmirsta. To šā kolektīva nākamajām aktieru paaudzēm vienmēr ir atgādinājusi režisore E.Siļķēna, to atceras arī tagadējā Gulbenes Tautas teātra režisore Ineta Krastiņa. Kolektīvā joprojām dzied teātra himnu, kuru par tādu pirmais sāka saukt tieši P.Sūcis. Tā ir Imanta Kalniņa dziesma “Vienprātība” ar viņa brāļa Vika vārdiem. Teātra telpas joprojām ir Gulbenes kultūras centra pagrabiņā ar kamīnu. Šo vietu teātrim savulaik izveidoja tieši P.Sūcis, kurš bija ne tikai režisors, bet arī tā laika Gulbenes kultūras nama direktors. Goda vietā šajās telpās stāv nolikts Tautas teātra karogs. Tieši tāds, kādu savulaik pēc savām skicēm izveidoja P.Sūcis.

Kopīgi jāsakārto P.Sūča laika arhīvs
Vecie P.Sūča aktieri akcentē, cik ļoti nozīmīgs režisoram viņa izrāžu iestudējumos bija pateiktais vārds, tā dziļums un zemteksts. Šajā ziņā nepārspēta bija aktrise Olga Krieva, kura ir viņsaulē, un Oļģerts. P.Sūcis bija filozofs, domātājs. Šo viņa stīgu izjuta tādi aktieri kā Ligita un Leons. P.Sūcis bija romantiķis. To skatītājam vēstīja viņa aktieri - Sarmīte Locāne, Andris Vasiļjevs, Juris Krišjānis, dzīvesbiedre Aija, kura ar saviem garajiem dabiski blondajiem matiem bija latviskuma un estētikas iemiesojums, kā arī Uldis Zaharāns, kurš jau ir aizsaulē. P.Sūcim bija arī brīnišķīga humora izjūta, to vislabāk caur savu aktierspēli prata paust Vilis Stībelis, Līga Dobre, Austra, Andrejs Gāršnieks, pats P.Sūcis, kā arī Laimonis Sīkais, kura vairs nav starp mums. P.Sūcis bija autoritārā vadības stila piekritējs. Tautas teātrī viņam bija pašam savs krēsls, kurā nekad nesēdēja neviens cits. Viņš daudz runāja viens pats, pārējie klausījās. Tā bija sava veida aktieru suģestēšana, ievešana savā domu un sajūtu pasaulē, kuru pārējiem bija jāspēj pēc tam vizualizēt tieši tā, kā režisors to redz un dzird.
P.Sūcis mūžībā ir aizgājis pirms 11 gadiem. Uz viņa kapa plāksnes ir rakstīti J.Poruka vārdi “Es zinu, kā roze plaukst...”. Viņā bija kaut kas no R.Blaumaņa gara, jo abi taču bija dzimuši 1.janvārī, un kaut kas arī no J.Poruka, kura literārā mantojuma romantisms un filozofija fascinēja P.Sūci. Pat vizuāli režisors līdzinājās cilvēkam ne no šā laikmeta. Tajā pašā laikā viņš bija veiksmīgas karjeras cilvēks. Viņš prata balansēt starp komformismu un ideālismu tā, lai netiktu sabradāta ne sava paša, ne citu cilvēku dvēseles. Viņa astoņdesmitajos gados iestudētās izrādes Gulbenes publika joprojām atceras ar mīlestību, gaišumu, sajūsmu. Teātris tolaik bija kā baznīca. Vieta, kur patverties domu brīvībai, lepnumam un gara spēkam. Šīs P.Sūča izrādes aizmirst nespēj arī aktieri, kuri tajās piedalījās. Piemēram, Rūdolfa Blaumaņa “Ugunī”, Jana Tetera “Siena”, Ojāra Vācieša dzejas izrāde “Si minors. Karstā nakts.”, pēc J.Poruka stāsta “Pērļu zvejnieks” veidotā izrāde, Tomasa Brendona komēdija “Čārlija krustmāte”, Mišela Fermo komēdija “Krīt klaudzot durvis”, novadnieka Roberta Eidemaņa dzejas izrāde “Aiziet atgriežoties”, Jāņa Grota un Ārijas Elksnes dzejas izrāde “Vēstules tālajai zvaigznei”. Aija, P.Sūča dzīvesbiedre, pastāstīja, ka vīrs, jau būdams Valmieras Drāmas teātra direktors, mājās ir rūpīgi glabājis Gulbenē iestudēto izrāžu fotoattēlus. Viņš pat izveidojis arhīvu ar precīziem pierakstiem par katru izrādi. Aija piekrita, ka būtu vērts šos materiālus nodot Gulbenes novada bibliotēkas novadpētniecības lasītavai. Savs foto arhīvs ir arī P.Sūča aktieriem, kuriem tāpat vajadzētu padomāt par šo materiālu nodošanu bibliotēkai. ◆

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Satiekas Pētera Sūča vecie aktieri

Kategorijas