Visus vieno laimīga satraukuma trīsas

2016. gada 15. jūlijs 00:00

4851

Vasara. Karstākais kāzu laiks, tāpēc “Dzirkstele” veido rubriku “Kāzu atmiņas”. Aicinām ikvienu nedaudz gremdēties atmiņās par savu īpašo dienu, pastāstīt par savu kāzu kleitu, daloties savā stāstā ar mūsu lasītājiem, zvaniet 29172608 vai rakstiet e-pastu “inita.savicka@dzirkstele.lv”!

Kleita izsapņota bērnībā

Beļaviete Lana Upīte kāzas svinēja īpašā datumā 07.07.07. Šo dienu par savu kāzu dienu bija izvēlējušies ļoti daudzi pāri. Masu saziņas līdzekļos šo dienu dēvēja pat par nacionālo kāzu dienu! Lana gan atzīst, ka ar vīru Mairi nemaz tik ļoti nebija ieciklējušies tieši uz šo datumu, bet, tā kā iespēja bija apprecēties šajā datumā, tad to arī darījuši.
Lana atceras, ka kāzu kleita viņai tika speciāli šūta. “Neesmu pompoza, man patīk vienkāršība, tāpēc arī kleita bija vienkārša,” saka Lana. Piedāvājums šūt kāzu kleitu nācis no šuvējas. “Audumu nopirku Rīgā, bet kleitu man šuva Gulbenē. Šuvēja arī ieteica dažādus knifiņus, akcentus, lai kleita iznāktu vienkārša, praktiska, lai es tajā labi justos. Man tas bija svarīgi. Man arī meitām Evelīnai un Martai nav pompozu “cacu” kleitu. Esmu praktiska mamma,” saka Lana.
Viņa noteikti nevarētu kāzu kleitu nomāt, kā to dara citas sievietes. “Labāk vienkārša, bet sava. Varbūt sievietei, kas iepriekš vilkusi attiecīgo kāzu kleitu, kopdzīve nav izdevusies, kā cerēts, tāpēc man vajadzēja savu kleitu un plīvuru, kuri vēl tagad glabājas man skapī,” stāsta Lana, kurai kāzu kleita bijusi tāda, par kādu sapņojusi bērnībā – balta ar tumši sarkaniem akcentiem. Tā izmaksājusi aptuveni 100 latus. Lai arī Lana tagad to no skapja nav vilkusi ārā, smaidot saka, ka ielīst tajā var. “Formu neesmu zaudējusi,” joko Lana.
Visgrūtāk esot bijis nopirkt kurpes. Tās atradusi tikai īsi pirms kāzām kādā no Rīgas veikaliem. “Pirku kurpes ar domu, lai pēc tam es tās varētu valkāt vēl, jo pēc dabas esmu praktiska,” stāsta Lana.
Īpašajā dienā kopā ar Lanu un viņas vīru bijuši aptuveni 70 viesi. “Bija tilti, bija vainadziņu mešana upē, kāzu svinības notika Rankā. Tikai pirms mičošanas atcerējos, ka neko lāga neesmu ēdusi, jo uztraukums bija milzīgs. Vēl tagad pārskrien skudriņas, atceroties savu kāzu dienu. Par savām kāzām iedomājos arī tad, kad redzu citu kāzas,” stāsta Lana, kura nākamgad svinēs desmit gadu kopdzīvi ar Mairi, lai gan draudzēties abi sākuši tad, kad viņai bija 17 gadi. “Ir forši, ja visu mūžu neesi tikai mīļotā sieviete, bet gan sieva,” saka Lana un neslēpj, ka visi lielie dzīves notikumi – Gulbenes ģimnāzijas izlaidums, Biznesa augstakolas “Turība” izlaidums un kāzas tika svētītas arī no augšas, jo bijis gan lietus, gan pērkons.

Uz zeltneša - divi gredzeni

Lai arī nebija baltas kleitas, plīvura, radinieku un mielasta galda, tomēr tam visam pāri bija mīlestība un ārkārtīgi liela vēlēšanās būt kopā. Stradu pagasta iedzīvotāji Staņislava un Mintauts apprecējās 1954.gada 4.augustā Galgauskas pagasta padomē. Pirms diviem gadiem viņi sagaidīja dimanta kāzas. “Toreiz es biju fizkultūras skolotāja un pionieru vadītāja Daukstēs. Vīrs bija agronoms Galgauskā. Man toreiz bija 22 gadi, vīram – 27 gadi. Gribējām būt kopā, tāpēc sarakstījāmies pagasta padomē. Nebija nekādas ceremonijas, nekādu apsveikumu. Man mugurā toreiz bija raiba kleitiņa,” atmiņās dalās Staņislava. Savukārt Mintauts piebilst, ka tajos laikos jau nevarēja tā vienkārši neprecējušies dzīvot kopā. Tikumībai toreiz bija augsta vērtība. “Citādi viņa kā skolotāja zaudētu amatu, bet mani par to ieliktu avīzē!” smaidot saka Mintauts.
“Pagasta priekšsēdētājs sarakstīja, uzspieda zieģeli, un viss bija kārtībā,” stāsta Staņislava.
Tiklīdz sarakstījušies, abi ar motociklu devušies pie Mintauta mammas, kura pagatavojusi vakariņas.
Kad pēc dažiem gadiem piedzimusi meita Valda, Mintauts sazinājies ar luterāņu mācītāju Madonā, lai sarunātu meitai kristības un arī laulības. “Mācītājs mūs salaulāja pie sevis mājās, jo atklāti to darīt baznīcā nedrīkstējām. Mamma gribēja, lai mācītājs salaulā, un mēs piekritām. Tad gan bija kārtīgi klāts galds. Bija saimniece un tuvākie mūsu radi. Bet arī tad, kad laulājāmies, man nebija baltas kleitas,” saka Staņislava. Viņa neskumst, ka viņai nav bijis baltās kleitas. “Man ir labvēlīgs liktenis, jo esmu pucējusies, kā vien vēlējusies. Pirkusi kleitas, cik gribējusi,” saka Staņislava, kura pati ir organizējusi daudziem pāriem kāzas un ar vīru bijuši daudziem pāriem vedēji.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Visus vieno laimīga satraukuma trīsas

Kategorijas