Atkal Dālderkalnā

2018. gada 3. jūlijs 11:12

(Turpinājums no 26.jūnija laikraksta)

Tagad idiotiskas vadlīnijas: vajag tā un āmen! Vēl tā e–veselība nervus ēd. Vēl viss tikai tā kā sastutēts. Programma bieži pārslogota, uzkaras datori. Ārsts pārvērsts par datormonstru. Esmu jau ambulatorās medicīnas lietās „piešāvusies”, un daktere Silvija pati daudz ko padara. Galva datorā, slimnieks sēd un gaida, kad ārsts uz viņu paskatīsies. Visu tikai rakstām un rakstām, pārsūtām un pasūtām arī slimniekus „vienu māju tālāk.” Es pie tā nespēju pierast. Saruna ar pacientu izpaliek, jo nav laika, aiz durvīm gaida veseli slimnieku bari. Nezinu, kā citur Eiropā, bet mēs kā pa purvu: te viena lieta, te otra paliek gaisā karājoties. Mainās ministri, mainās likumi. Atnāksi ciemos, parādīšu savu darbalauku. Ir jau nesalīdzināmi vieglāk, kā bija agrāk, tomēr tā vairs nav tā sirsnīgā medicīnas aprūpe. Nav nekāda gandarījuma. Toties naktīs varu mierīgi gulēt. Būtu tikai algu pielikuši... Kārlis jau nopelna pietiekami, ar finansēm mums normāli. Tomēr naudasmaks mums katram savs. Noteikta summa - kopējā, ko drīkstam iztērēt pamatvajadzībām un saimniecībā. Kārlis nav skops, bet taupīgs gan. Ar nākamo gadu Karlīne jāsāk tālākās skolās sūtīt, bet viņa vēl nezina, kur doties: te patīk viens, te jau cits priekšmets. Reizēm saka, ka brauks uz ārzemēm par kādu brīvprātīgo. Vienīgais - medicīnu gan negribot ne acu galā redzēt. Sapņo par rozēm un pēta interneta jaunumus. Rozes mums dzīvē tātad pietrūkušas!” Māsas ir runājušas par notikumiem, ģimenēm, darbu, emocijām, bet vienam jautājumam, kas burtiski dedzina Ilgas ķermeni, viņas nav pieskārušās. Nav bijis uzdots jautājums, tāpēc nav arī dota atbilde. Varbūt tā arī jāpaliek un nav jācilā lietas, par kurām ilgi nav runāts. Varbūt Lindai sen aizmirsies māsas ticami neticamais stāsts, varbūt tas noslēpums, kas palicis tik dziļi, lai arī paliek nepieminēts, un bijušās aizdomas vairs nav jāpiemin... Tomēr - nē! Jau uzkāpušas pa upītes krastu augšā, māsas atkal apstājas. Pie pašas mājas, kuplos, vecos zarus izpletis, ziedēt gatavojas jasmīnkrūms. Jau jūtama vieglā un gaisīgā smarža, kur dienvidu pusē pirmie jasmīna ziedu ķekari veras vaļā. Ak, šī burvīgā smarža! Tāda ir tikai šeit! Ne ar ko nesalīdzināma. Vasaras sākumā sasmaržota, tā paliek uz visu ziemu smaržu atmiņā. Vismaz Ilgai. Viņa Vācijā nav pat pamanījusi, vai tur ir tādi jasmīni vai nav. Ir daudz balti ziedošu krūmu, bet vai tur ir arī jasmīni un ievu krūmi?
,,Kad tev tas absolventu salidojums? Tu brauksi? Domā kaut ko uzjundīt? Desmitgades satikšanās?” vaicā Linda.
,,Parīt! Viesu mājā, kādus divdesmit kilometrus no šejienes – Jāņmuižā. Esmu sazinājusies ar pāris grupas biedrenēm un solījusies būt. No prāmja aizsūtīju draudzenei Intai bildes, lai mani atpazīst un gaida. Forši būs uzzināt, kā tās skolotāju dzīves ritējušas. Cik no mums ir pedagogu, cik nestrādā savā profesijā? Divi esot bijuši citā darbā ārzemēs, bet atgriezušies bez gandarījuma un bagātības. Grāvja krupim jūrā grūti! Es nedomāju, ka tikšanās mūsu, bijušo studentu, dzīvēs var ko mainīt, vismaz ne manā. Drusku gan tā kā satraucos satikt Gunti. Viss taču ir atkarīgs no apstākļiem. Sīkāk par personālijām nezinu. Mēs jau pārsvarā bijām meitenes, tikai pāris puiši grupā – Valdis un Guntis... Pēc tam par šo tikšanos, māšuk, parunāsimies. Nekādā gadījumā negribu pārsteigties. Tad jau redzēs...”
,,Ceru, ka tikšanās nekādas muļķības neuzjundīs. Varbūt tā arī toreiz vajadzēja? Kas var pateikt, kas mūsu dzīvē ir pareizi, kas greizi? Kā būtu, ja būtu citādāk? Mums abām tās dzīvītes tādas neparastas. Ne kā citiem normāliem cilvēkiem. Nezinām, kas ir normāli, kas nenormāli.”
,,Par to citreiz! Esmu no ceļošanas laikam nogurusi. Kāpjam mājās. Diezin ko Alita dara? Viņai viss patīk, un par visu, kas redzams, jūsmo. Vēl jāsazinās ar Juri. Nav kādu laiku par mums licies ne zinis. Tas ir viņam netipiski,” Ilga pabeidz sarunu.
Pagalmā Karlīne ar Alitu saplūkušas pļavas puķes, dzied seno līgodziesmu “Par gadskārtu Jānīt`s nāca” un pin sarkanā āboliņa vainadziņus. Ir Pirmsjāņu nedēļa, un tā ir īstā nodarbe, kas Alitai Latvijā jāizbauda. Arī Linda un Ilga pievienojas dziesmai. Kārlis Jānim palīdz pie dārza sētas naglošanas, viņš te nekad nevarot mierīgi bez darba laiku vadīt. Visu viņš saimniecībā pārzina un saprot, kur Jāņonkulim palīdzība vajadzīga, kur padoms. Dzidra ārā uzklājusi mazu otro vakariņu galdu ar jāņusieru. Ilgai šķiet, ka viņa atkal nonākusi savas bērnības pasakā. Vai Alitai arī būs tādas izjūtas, kad pieaugs un ar saviem bērniem Latvijā Jāņu dienas pļavās bridīs? Tas, ko Ilga jūt šobrīd, ir pagātnes un tagadnes sajaukums. Arī bērnības iespaidi. Viss summējies, atmiņās sakārtojies un uzpeld, apaudzis ar fantāzijas piedevām, un tagad, kad viņa ir Latvijā, arī mīļuma sajūta uzbango pret dabu, vecākiem, Latviju. Viss, kas, dzīvojot mājās, likās pierasts un nekas sevišķs, reizēm pat kaitinošs, no attāluma iekrāsojies citās emociju krāsās. Tā laikam veidojas tā dzimtenes mīlestība, emocionālā piesaiste savai zemei un dzimtajai vietai, lai kur arī tu būtu.

4. Viss ir galvā...
Juris par sevi nav laidis nekādu ziņu. Telefonā klusums un miers. Tā nekad nav bijis. Vienmēr viņš pat pārāk kontrolējis sievas gaitas, un pat ceļojuma laikā viņi bieži sazinājās. Un te pēkšņi klusums! Kā uzzināja, ka Ilga laimīgi nonākusi galapunktā Dālderkalnā, tā viņa nav vairs vīra interešu lokā. Kas noticis? Liekas, viņa telefons ir atslēgts, un nekāda saziņa nav iespējama. Neziņa moka, un iecerētais studiju grupasbiedru saiets vairs neliekas ne vajadzīgs, ne svarīgs, ne interesants. Vai Juris tīšām spīdzina sievu, neliekoties ne zinis, kā viņai un meitai klājas? Vai Vācijā noticis kas slikts? Nav interneta sakaru? Varbūt pauze ir likumsakarīga. Sieva ir Latvijā pie savējiem, un cik var vairākas reizes dienā sazināties un tērēt laiku, lai tikai uzzinātu, kurā vietā uz zemeslodes viņa stāv, ko dara un galu galā - ko arī domā! Absurds! Viņi, pārspīlējot tehnoloģiju dotās iespējas, ir kļuvuši atkarīgi, kā slimi, blenžot un glāstot spožos ekrānus un stresojot par to, kas nav pat svarīgi. Vakarā Ilga beidzot saņem no Jura īsziņu: „Izklaidējies! Lai laba atpūta!” Ne ierastās bučas, ne kādu mīļvārdiņu, kas allaž likušies tik svarīgi. Tomēr ar vīru viss ir kārtībā! Cik stulbs un nepamatots bijis satraukums, pat panika! Rīt viņa posīsies uz iecerēto tikšanās pasākumu. Viņa sev atkal liekas skaista, perfekta, un tikai mazliet saskumusi. Kas viņa ir? Skolotāja, pedagogs? Tomēr nepraktizējoša, un nekas, kas saistīts ar iegūto izglītību, nav viņas biogrāfijā. Pa šiem gadiem ieperinājusies arī tāda kā mazvērtība. Pirms desmit gadiem viņa beidza studiju programmu, bet tagad izskatās, ka tas bijis pilnīgi nenozīmīgi un nevajadzīgi. Zināšanas nav pielietotas, viņa ir bez prakses, nav papildinājusies ne kursos, ne zina par nozares attīstības tendencēm. Varbūt tikšanās laikā viņa jutīsies kā pēdējā niecība? Viņa ir tikai māte vienam bērnam, savas pedagoga zināšanas cenšoties pielietot tikai ģimenes dzīvē. Vai sapulcētie grupasbiedri Jāņmuižas viesu mājā nolēmuši tikai atpūsties, relaksēties vai gudri runāt un katrs spīdēt ar saviem panākumiem?
Sazinājusies ar studiju gadu draudzeni Intu, Ilga tomēr beidzot saņemas: būs interesanti uzzināt, kā pa šiem gadiem Latvijā veicies skolotājiem, kādi bijuši pedagoģijas ceļi un strupceļi. Interesanti sevi parādīt, citus redzēt! Varbūt viņai ir pat laimējies, ka liktenis piešķīris tieši tādu dzīvi, kādu viņa ir izvēlējusies: sieva ar pedagoģisko izglītību un mājsaimniece. Lielākā daļa skolotāju Latvijā strādājot tikai iztikas dēļ, uz trijām darbavietām braukājot. Bieži pa galvu, pa kaklu traucoties no vienas darbavietas uz citu, lai pieklājīgāk nopelnītu. Darbā agrāk vai vēlāk ielaužoties rutīna. Tā vismaz draudzene Inta dalījusies ar Ilgu savās telefonsarunās. Ilga nolemj, ka nav prāta darbs pašai braukt ar savu mašīnu, un neatļauties to mazo relaksācijas prieku, kas piederas katrai šādai nenopietnai tikšanās reizei, par kādu var izvērsties arī šis tikšanās tusiņš. Inta sola par transportu gādāt. Lai tikai pošoties! Visi biedrīši – kā saukušies studiju gados, jau gatavojoties ceļam un mazs līkums kādam līdz Silainei nebūšot nekāds lielais traucēklis. Par ēdieniem un nakts atpūtu neesot personīgi jābēdā. Viss sarunāts. Galdu klājot viesu nams, un viss norēķins skaidrā naudā un nekādas pārmērības jau skolotāji neatļaušoties. Līdzi jāņemot laba oma? Tagad tādas tradicionālas frāzes modē! It kā oma būtu paņemama kā speķa pīrādziņu groziņš. Vai visiem atradīsies tā labā omas un pozitīvo emociju deva, kas vajadzīga satikšanās priekam? Viss ir galvā! Tik daudzi gadi pagājuši! Ilga pēdējā laikā aizvien biežāk domā, vai kāda loma viņas dzīvē bijusi grupasbiedram Guntim. Vai bijusi iemīlēšanās arī no Gunta puses? Viņai kursabiedrs patika, un varbūt tā bija pat tāda kā mīlestība, kas studiju gados neuzziedēja pilnībā. Guntis nenoliedzot arī tagad, ka jūtas pret Ilgu pastāvējušas, tikai, cīnoties ar saviem mazvērtības kompleksiem, uz nopietnām attiecībām toreiz nav saņēmies. Tā telefona sarunās stāstīja Inta. Viņa visu par visiem teicās zinot. Ilgu un Gunti studentu sabiedrībā uzskatīja par pāri. Sakāpinātās emocijas, kaislība, vienas nakts attiecības tad, kad viņa bija precējusies ar Juri. Vīra prombūtne ārzemēs un atgriešanās otrajā dienā pēc Ilgas un Gunta attiecībām, sekss ar vīru... rezultātā pēc deviņiem mēnešiem Alita! Līdz šai dienai viņa nebija neko darījusi, lai izkliedētu savas aizdomas, un reizēm mocījās ar sirdsapziņas pārmetumiem. Vajadzēja sen izdarīt paternitātes testu, bet tas nebija tik vienkārši, vismaz ne tolaik – pirms astoņiem gadiem.
(Turpinājums sekos)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atkal Dālderkalnā

Kategorijas