Ekspedīcija Papilē

2018. gada 3. jūlijs 11:15

Lietuvas ceturtā lielākā pilsēta Šauļi pēc iedzīvotāju skaita vēstures hronikās pirmoreiz minēta 1236.gadā, kad notika Saules kauja. Kopš 18. gadsimta tā ir nozīmīgs rūpniecības centrs, un iedzīvotāju skaits pilsētā savulaik audzis no 6200 1866.gadā līdz 23 600 vēlākajos gados. Pirmā pasaules kara sākumā nopostīti vairāk nekā 60 procenti pilsētas apbūves. Šauļu apkārtnē ir vairāki dabas parki ar interesantām pastaigu takām.
Pārāk daudz informācijas par Jurakalna izziņas taku pirms braukšanas turp internetā izlasīt neizdodas, arī apvienotajā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ceļvedī informācija par dabas takām Šauļu tuvumā nav atrodama, tāpēc kartē sameklēju, kādu nosaukumu vadīt navigācijas sistēmā, lai taku vispār atrastu. Tā ir Papile.
Jau iebraucot pilsētiņā, var redzēt blakus līkumojam Ventu. Skaidrs, ka dabas takām vajadzētu būt kaut kur upes tuvumā. Nospriežam piestāt pilsētas centrā, lai pameklētu kādu norādi uz pastaigu taku. Ieraugot baznīcu, nolemjam piebraukt pie tās. Izrādās, turpat dievnama priekšā izvietots stends ar iezīmētiem apskates punktiem un taka sākas kaut kur blakus. Visa informācija gan lasāma tikai lietuviešu valodā. Tas laikam kaimiņvalstī ir visai ierasti, jo arī citos izbraucienos jau esam secinājuši, ka ar ārvalstu tūristiem nepieciešamās informācijas sagatavošanu dažādās valodās lietuviešiem iet švaki. Igaunijā gandrīz viss būs pārtulkots arī angliski, bet Lietuvā par šādu greznību var nesapņot.
No informatīvā stenda noprotams, ka Jurakalna izziņas taka atrodas Ventas reģionālā parka teritorijā. Pa pilsētas mazajām ieliņām dodamies, mūsuprāt, takas sākuma virzienā, kur kartē bija norādīts Papiles pilskalns. Tam tuvojoties, pie nākamā stenda lietuviešu valodā gan saprotam, ka esam “norāvuši” takas sākumu un tā patiesībā sākās turpat pie baznīcas, bija tikai mazliet jāpaiet otrā virzienā un pa kāpnēm jānokāpj pie upes.
Bet nekas, līdz pilskalnam esam tikuši, jāsaprot tikai, kurp ceļš vedīs tālāk. Interesanti, ka pilskalnā izveidota kapsēta. Diemžēl, lietuviski lasot, grūti saprast, kā un kāpēc tas tā noticis. Katrā gadījumā kapsēta ir plaša, ar daudzām senām kapavietām, par ko liecina tur uzliktie kapakmeņi. Lai gan skaidrs, ka pilskalnu var apiet pa tā apakšu, neejot cauri kapsētai, jāatzīst – pa augšu ir interesantāk. Tā kā šī nav pastaigu taka tādā izpratnē, kā to varētu iedomāties – nav izbūvēta vai skaidri noprotama celiņa vai laipu, pa kurām jādodas –, var arī improvizēt. Tuvojoties pilskalna otrai pusei, uz mirkli iestājas mulsums, jo īsti nevar saprast, kur būtu jādodas tālāk, bet tad starp koku galotnēm pavīd skatu tornis. Tātad jāsoļo tā virzienā. Grūti pateikt, vai to pa gabalu var ieraudzīt arī citos gadalaikos, kad kokiem ir kupli lapu vainagi (mēs to apmeklējām martā). Toties skaidrs, ka šī apkārtne varētu būt īpaši skaista maijā, kad zied vilkābeles un plūmes, jo to tur netrūkst.
Aiz pilskalna atkal seko koka kāpnes un taka (līdzīgs posms ir pie baznīcas, kur nenokāpām), pa kuru var nokļūt līdz skatu tornim un arī pie upes. No līmēto koka konstrukciju torņa paveras skats uz Papiles apkārtni un Ventas krastu ainavu. Arī šis skats noteikti īpaši valdzina, kad kokiem plaukst lapas un apkārtnē manāms pirmais zaļums.
Lejā pie skatu torņa pļaviņā izvietota lapene ar galdiņiem un soliem, kur jaukākā laikā noteikti ir patīkami ekskursijas laikā ieturēt pusdienas. No torņa pa gabalu ievērojam tiltiņu pāri Ventai, un, nokāpuši lejā, dodamies tā virzienā. Laikam jau atkal “noraujam” kādu gabalu no oficiālās takas, jo saprotam, ka esam nonākuši pļaviņā pie vietējo iedzīvotāju šķūnīšiem, kur žūst veļa un malkas skaldīšanai novietots bluķītis ar cirvi. Izlīkumojot caur pagalmu garām kādai pusnojauktai un pademolētai ēkai, tomēr uzķeram pareizo virzienu uz tiltu. Sajūta līdzīga kā bērnībā, kad ar māsīcu sekojām vecāko brāļu kompānijai un iemaldījāmies galīgi nezināmos rajonos.
Otrpus Ventai, Papiles privātmāju rajonā, dodoties atpakaļ uz mašīnu, pamanām norādi uz kādu īpašu liepu. Tā izrādās piecpadsmit zaru liepa. Blakus tai pavisam neliela estrādīte, pie kuras nobruģēts laukums, izvietoti soli, tur ir arī tualetes un šķirojamo atkritumu konteineri. Acīmredzot šeit tiek rīkotie kādi vietējie pasākumi.
Sasnieguši pilsētas centrā atstāto automašīnu, secinām, ka šī noteikti nebija tipiska pastaiga pa taku, tomēr ne mazāk interesanta. Tur pat ir kāds īpašs šarms – staigāt pa nelielu pilsētiņu, tās apkārtni un justies kā Vinnija Pūka “ekspotīcijā”, meklējot Dienvidpolu – īsti nezini, kur nonāksi, ko ieraudzīsi, kur iemaldīsies. Un milzīgi tūristu bari, visticamāk, Papilē nedraud pat karstākās sezonas laikā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ekspedīcija Papilē

Kategorijas