Ir spēks atskatīties

2018. gada 6. jūlijs 09:38

615

Novadnieks rakstnieks Artūrs Snips, kuram tikai šogad pavasarī klajā ir nākusi viņa pati jaunākā prozas grāmata “Notvertais laiks”, piekrīt sarunai ar “Dzirksteli” savu dzimto māju vietā – Galgauskas pagasta “Snipos”. Starp citu, grāmata Gulbenē ir deficīts - izpirkta!Ir Pēterdiena. Mēs sēžam pagalmā, izbaudot vasaru, ik pa brīdim arī smalka lietutiņa sijāšanu un tuvumā esošās ziedošās simtgadu liepas smaržu (tiek ļauts arī saplūkt sauju ziedu līdzi nešanai - tējai). Pie kājām mums guļ sirms mājas sargsuns. Arī pati māju vieta pakalnā ir sena kā pasaule. Otrā pasaules kara laikā dzīvojamā ēka esot nodegusi, vēlāk atjaunota. Šī ir vieta, no kuras Artūrs, vēl puika būdams, lūkojās uz pasauli, cilvēkiem, pamazām paplašinot savu redzesloku. Tagad, kad viņam ir 69 gadi, rakstnieks atkal ir atgriezies šajā izejas punktā, lai rakstītu par cilvēkiem, kuri reiz ir bijuši tuvākajā vai attālākajā apkārtnē, par kuriem dzirdējis, kurus saticis, ar kuriem runājis, kuri veidojuši viņa pasaules uztveri un vērtību sistēmu. “Notvertais laiks” ir par Gulbenes novada cilvēkiem, kuri ar savu dzīvi, savu biogrāfiju ir Latvijas vēstures daļa.

No dzimtas māju pakalna raugoties
Artūrs saka – savas dzīves laikā ir mētājies pa pasauli, tomēr velk uz Galgausku. Domās viņš te esot bieži, bet reāli varbūt tikai reizi gadā. Lai ieelpotu šejienes gaisu tiešā un pārnestā nozīmē. Vienmēr Artūrs tiecoties satikt cilvēkus – asins un gara radiniekus. Apzināti vai ne ir meklējis kopsakarības, pāri politikai stāvošus stāstus par cilvēkiem, dzīvēm, par attieksmi.
“Šī puse ar kaut ko ir maģiska. Tas ir tāds prātam neaptverams loks. Daudz zinu, un, kad rakstu, viss nāk atmiņā. Man ir tāda īpatnība: labāk rakstu, nekā stāstu,” viņš saka. Tikai nieka 10 kilometru rādiusā palūkojoties, viņam ir, par ko runāt, stāstīt un daudzināt. Tas ir vēstījums par kaimiņu mājām, par to, kas no tām palicis pāri līdz mūsdienām. Pirmās piesauktās ir “Miķītes” - izcilā kordiriģenta Haralda Medņa dzimtās tēva mājas, pareizāk sakot, vieta, kas palikusi. Tur šodien atrodas H.Medņa piemiņas akmens. “Esmu aprakstījis to, kā tur kādreiz muzikanti, komponisti satikās,” saka rakstnieks. Viņš zina stāstīt leģendu, ka slavenā dziesma “Aizver actiņas un smaidi” ar Druvienas dzejnieka Jāņa Poruka vārdiem un Emīla Dārziņa mūziku ir sacerēta “Miķītēs”. Rakstnieks šo to zina no vecāsmātes stāstītā, šo to pētījis un noskaidrojis. Par šīm mājām ir īpašs stāsts. Tās savulaik esot vinnētas kāršu spēlē no kāda ģenerāļa. “Būs man tagad atkal jāaiziet un jāaprauga “Miķīšu” māju vieta,” saka rakstnieks. Viņš piemin arī “Avotiņu” mājas Beļavas pagastā, kur dzimuši slavenie kordiriģenti Imants un Gido Kokari; “Vecmaderniekus”, kas reiz bija Stradu pagastā un ir bijušas slavenā mākslinieka Jūlija Madernieka dzimtās mājas. 1940.gada 2.jūnijā tika iesvētīts Galgauskas Veišu pamatskolas karogs. Tas bijis adīts un veidots pēc J.Madernieka skices. Savulaik privātā sarunā viņš esot parunājies ar Imantu Kokaru par to, ka šajā apvidū ir tik daudz māju, no kurām nākuši Latvijas kultūras cilvēki.
“Tik mazā vietā sakoncentrējies tik daudz. Ne jau velti savu jaunāko grāmatu esmu rakstījis pamatā par gulbeniešiem. Šajā novadā ne tikai ir dzimuši Artūra garam tuvi cilvēki, bet ir arī tādi, kuri ir pārcēlušies uz šejieni dzīvot. Tā Gulbenē rakstnieks saticis ģeologu Juri Zaķi, kurš pirms 26 gadiem kopā ar sievu ir pārcēlies uz dzīvi Lejasciemā. Savstarpējās sarunās noskaidrojies, ka šis cilvēks savulaik ir piedalījies urāna meklēšanas ekspedīcijā Krievijā tieši tajā vietā, kur savulaik izsūtījumā atradusies Artūra ģimene. Arī par to viņš stāsta grāmatā “Notvertais laiks”. Un vēl par lejasciemieti Raimondu Ludzenieku, kurš pirms septiņiem gadiem devās aizsaulē 87 gadu vecumā. “Viņš izgājis vācu armiju, Vorkutu. Stāstu arī par to, ka tolaik bija tāda taktika – piedāvāt šiem cilvēkiem iestāties tā saucamajā NKVD – padomju drošības iestādē -, lai varētu atbrīvoties no apcietinājuma. Četrus gadus sabijis Vorkutā, Magadanā, pēc tam vēl Igaunijā,” saka Artūrs.
Vēl viens viņa jaunākās grāmatas varonis ir kādreiz kaimiņos “Baķos”, kuru vairs nav, dzīvojušais Gunārs Sebris - attāls slavenā aktiera Kārļa Sebra radinieks. Viņš savā laikā Artūram esot stāstījis, kā Otrā pasaules kara laikā vietējie puikas “gatavojušies” otrreizējai krievu ienākšanai, bet kara beigās Priežkalnā rakuši mīnas. Tagad tur tās priedes un egles esot nocirstas. Bet gan jau zemē kāda mīna vēl palikusi un var dot par sevi ziņu. “Es ar šausmām domāju, kā tie puikas tur rakuši mīnas,” stāsta Artūrs. Toreiz Galgauskas puikas ar iegūtajām mīnām gājuši zivis sist. Labuma bijis maz, bet - piedzīvojums!

Vēl būtu daudz, par ko uzrakstīt
Šovasar Artūrs grib vēl aizbraukt apskatīties, kāda tagad izskatās pareizticīgo baznīca Galgauskā. Viņš atceras laiku, kad tur turētas aitas. Vai atdzims baznīca?
Nupat Artūrs paviesojies Druvienas “Silmačos” un tur saklausījies daudz leģendu. Viena no tām – kā savulaik “Silmaču” muzeja tapšanu izcīnījis dzejnieks Imants Ziedonis, ar kuru Artūrs kopā cieši strādājis laikā, kad bija “Kultūras Fonda Avīzes” redaktors. Un atkal jau radusies atziņa: “Gulbenes novads ir tikai vien neliels Latvijas gabaliņš, bet cik daudz leģendu tas glabā sevī!” Šajā un šobrīd Rīgā noritošo lielo Dziesmu un Deju svētku kopsakarībā Artūrs saka: “Latviešu tauta nes sevī garīgumu, kuru mēs paši tā īsti līdz galam neesam apjēguši. Tāpēc mēs meklējam atmiņās... Reizēm pāri visām nelaimēm gribam tur atrast attaisnojumu. Bet patiesībā tur spēks ir jāatrod! Tikai nevajag to politizēt un primitivizēt vai piešķirt tam visam tādu tīri merkantilu, sekulāru jēgu.” Tos komunistu gadus Latvijā nevar tā vienkārši izsvītrot, sekas ir palikušas, “atraugas” ir – uzskata rakstnieks. Viņš uzskata, ka ne viens vien laikabiedrs līdzās joprojām savā būtībā ir komunists un tāds arī paliks. Cits atkal cīnījās par taisnu lietu ar tolaik pieejamām metodēm. Tas bija laiks, kad daudz ko vajadzēja pateikt netieši. Šodien maģiskais, tautiskais, pēc Artūra domām, nav izmantojams par “atspēlēšanos” bijušajiem komunistu laikiem. “Ne tikai tas bēdīgais, bet arī spēks ir atmiņās. Un no tā var ļoti daudz mācīties,” akcentē rakstnieks.
Šodien Artūrs mudina cilvēkus vairāk lasīt - zināšanas liek domāt un dod spēku. Artūrs piemin situāciju, par kuru viņam stāstījusi vecāmāte laikā, kad mazdēls mācījies augstskolā. Vecmamma izsaukta uz čeku. Mazdēls pēc tam prasījis, kā tur bijis. Vecāmāte atbildējusi: “Es pateicu visu, ko domāju. Kur gan mani tālāk var aizsūtīt, nekā es jau biju!?” Tajā pašā laikā Artūrs saprot, ka šodienas jauniešiem šādu stāstu lasīšana, klausīšanās ir sava veida izklaide. Viņi taču to nav piedzīvojuši.

Vizītkarte

◆ Vārds, Uzvārds: Artūrs Snips.
◆ Profesija: prozaiķis.
◆ Dzimis: 1949.gadā 4. martā, Krasnojarskas novada, Taimiras nacionālā apgabalā, Hatangā izsūtīto ģimenē.
◆ Veikuma raksturojums: prozas krājumi “Nelabojami radi” (1979) un “Mazs ciemats turp un atpakaļ” (1987); “Kultūras Fonda Avīzes” redaktors (1989-1991); kopā ar Daini Īvānu vērsies pret Daugavpils HES celtniecību un abi izveidojuši krājumu “Domu Daugava. Sirdsdaugava” (1989); “Kultūras Avīzes” redakcijas loceklis (1992-1993); romāna “Pasaule pēc tam” (2006) autors; autobiogrāfiska grāmata “Klejojumi” (2010); stāstu krājums “Stāsti laika logos”(2016); esejisku hroniku apkopojums “Notvertais laiks” (2018).
◆ Saistība ar Gulbenes novadu: Galgauskā atrodas dzimtas mājas “Snipi” (tur dzīvojusi vecāmāte Milda); savulaik ir mācījies Galgauskas pagastskolā, Gulbenes vidusskolā.
◆ Ģimenes stāvoklis: divu meitu tēvs un četru mazbērnu vectēvs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ir spēks atskatīties

Kategorijas