Dzirkstele.lv ARHĪVS

Jubileju “Spēle” svin sirsnīgā atmosfērā

Inita Savicka

2019. gada 8. oktobris 00:00

2214
Jubileju “Spēle” svin sirsnīgā atmosfērā

Lai arī Stāmerienas amatierteātra “Spēle” 20 gadu jubilejas pasākums “”Spēle” “Spēlei” spēlē teātri” ir izskanējis, tas joprojām silda amatierteātra aktieru un viņu režisoru sirdis. “Esam laimīgi un priecīgi! Esam tādā kā lidojumā virs zemes,” atzīst amatierteātra “Spēle” režisore Ilvita Kļaviņa.

Ar “Spēli” strādājuši trīs režisori
Pasākuma organizatore un Stāmerienas tautas nama vadītāja Gaida Vīksniņa “Dzirkstelei” stāsta, ka  jau pats pasākuma nosaukums ietvēra sevī intrigu. To, ka ciemos atbrauks Rīgas Tehniskās universitātes amatierteātris “Spēle” un spēlēs mūsu aktieriem, neviens nebija nojautis. “Arī Rīgas Tehniskās universitātes amatierteātrim ir tāds pats nosaukums - “Spēle”, un es to uzaicināju ciemos,” stāsta G.Vīksniņa.
Viņa uzsver - lai būtu amatierteātris, tas pilnveidotos un būtu labi rezultāti, tad ir vajadzīgs režisors. Ar “Spēli” strādājuši trīs režisori – 11 sezonas Ilvita Kļaviņa, kura ir režisore arī šobrīd, 5 sezonas Astrīda Vilciņa un 4 sezonas Edīte Siļķēna. Viņām tika teikti paldies vārdi. Paldies tika teikts arī Rūtai Borodkinai. “Viņa 1999.gada 1.oktobrī saaicināja cilvēkus kopā, un var teikt, ka no tā brīža teātris arī sākās. Visus 20 gadus teātrī ir darbojusies Diāna Pētersone, kurai teātris ir dzīvesveids, jo viņa tik tiešām ar sirdi un dvēseli ir tajā iekšā, organizē arī kolektīva sadzīvisko dzīvi. Arī Aiva Rēdere ir no pašas pirmās izrādes. Atvaļinājumu viņai iedeva tad, kad piedzima mazais Rūdis, bet arī Aiva visus 20 gadus darbojas teātrī, un Vilis Kļaviņš, kurš ir kopā ar teātri kopš pirmsākumiem. Viņš cenšas piedalīties visur kur var. Šobrīd teātrī ir 12 aktieri. Ir arī viesaktieri vai ārštata aktieri. Apmeklēt amatierteātru mēģinājumus, izrādes nav tik vienkārši, tas ir katra brīvais laiks, ir jāatraujas no ģimenes,” saka G.Vīksniņa.
Lielu paldies G.Vīksniņa publiski teic “Latvijas Balzamam”. Viņa stāsta, ka amatierteātra aktieriem ir tradīcija pirms katras izrādes paņemt nelielu malku balzama, un “Latvijas Balzams”, par to uzzinot, katram sarūpēja savu mēriņu - nelielu glāzi, kas domāta zāļu tiesai, drosmei pirms izrādes sākuma.

Aktieri – dzīvespriecīgi un atvērti
Režisore I.Kļaviņa, rezumējot savas 11 sezonas “Spēlē”, atzīst, ka ir bijis visādi. Ir bijuši mirkļi, kad šķitis, ka visam jāatmet ar roku un viss jābeidz. Bet šos mirkļus palīdzējis pārvarēt tas, ka Stāmerienas pagasta pašvaldība palīdzējusi iesaistīties dažādos festivālos, pasākumos, un tas kaut kādā veidā arī šos 20 gadus amatierteātri ir noturējis. “Dzīve nav tikai teātra spēlēšana. Mēs apmeklējam pasākumus, arī paši rīkojam savus pasākumus, piemēram, uz Ziemassvētkiem, svinam kopā jubilejas. Dažādojam dzīvi. Piemēram, tagad jau 12.oktobrī Stāmerienas bibliotēkai - 110. Būs pasākums, un arī tajā iesaistīsies pašreizējie aktieri. Svarīga ir kopā būšana arī ārpus mēģinājumiem. Mēs braucam ekskursijās, tiekamies, kopā priecājamies. Mums ir tradīcija arī laivot. Iepazīstam viens otru ne tikai teātrī, bet arī ārpus teātra, un man liekas, ka tā pat ir vēl labāk vienam otru iepazīt un just, kā mēs kopā varam visi sastrādāties. Amatierteātris patiesībā ir kā ģimene. Pie tās ir jāstrādā, tā jāveido un jāaprūpē. Tā mēs arī šo gadu laikā esam dzīvojuši un strādājuši. Man liekas, ka tā arī ir tāda burvība, ka kolektīvā cilvēki ir dažādi pēc profesijām un dzīvesveida. Kad sanākam kopā, mums nav neviena mēģinājuma, kad mēs nesmietos vai viens otru nepaķircinātu. Jautra un dzīvespriecīga atmosfēra valda gan mēģinājumos, gan izrādēs, pēc izrādēm un ballēs. Jautri, dzīvespriecīgi un atvērti cilvēki darbojas “Spēlē”,” stāsta I.Kļaviņa.
Viņa arī atminas, cik nobijusies jutusies, kad sākusi vadīt šo amatierteātri, jo tas bijis laiks, kad nesen bija beigusi Kultūras koledžu un uzreiz arī sāka strādāt Stāmerienā. “Cik man bija dīvaini sākt strādāt, jo kolektīvā bija divi mani skolotāji - Līga un Leonīds Brosovi, divu klasesbiedru mammas un viena māsas klasesbiedrene. Man likās atbildīgi un savdabīgi, ka man viņiem jāsāk mācīt, stāstīt, aizrādīt. Ja godīgi, tad tas tik vienkārši un viegli aizgāja! Viņi ļoti visi nāca pretī un palīdzēja. Barjera un satraukums, kas man bija sākumā, ļoti ātri pazuda. Sadarbība mums sāka notikt ļoti viegli,” atminas I.Kļaviņa.

Ja nebūtu skatītāju, nebūtu jēgas
“Spēles” režisore uzsver, ka Stāmerienā ir brīnišķīgi skatītāji, kas atbalsta. Arī jubilejas pasākumā viņi bija sarūpējuši skaistus sveicienus - ar ziediem, dzeju un veltījumiem. “Ir prieks strādāt un censties, jo ļoti atbalsta pašvaldība un skatītāji. Ja nebūtu skatītāju, teātrim nebūtu jēgas, jo mēs jau varam darboties savam priekam, bet tas patiesais gandarījums ir adrenalīns un emocijas, ar kurām mēs barojamies no skatītājiem: aplausi un tas, ka skatītāji bieži vien atnāk pat pusstundu pirms izrādes, un es redzu, ka viņi ir gatavojušies – skatās, pēta atmosfēru. Bieži vien arī izrāde paliek labāka, kad skatītāji ir atsaucīgi, jo aktieri jau ļoti jūt skatītāju, kā viņš reaģē - smejas vai arī ir klusums. Mums ir gudri skatītāji. Visu viņi uztver, visu saprot, par daudz ko viņiem ir savs viedoklis. Tas ir ļoti pozitīvi,” saka I.Kļaviņa.
Viņa arī atzīst, ka jubilejas pasākumu visi gaidījuši ar satraukumu, jo pat tā īsti nav zinājuši, kas šajā pasākumā notiks. “Gaida bija sarīkojusi pārsteigumu. Bijām satraukušies, kas tur būs, ko ar mums darīs, vai pašiem nebūs kaut kas jādara. Bet mēs atnācām un baudījām pasākumu! Pasākums bija sirsnīgs un krāsains. Visi smaidīgi un atsaucīgi. Ziedu bija daudz, un labu vārdu arī bija daudz. Priecājos, ka mums, latviešiem, ir tāda tradīcija - dāvināt ziedus. Ziedi tā silda sirdi! Man kā režisorei tas ir liels prieks, kad skatītāji dāvina ziedus. Mēs iepazināmies arī ar Rīgas Tehniskās universitātes amatierteātri “Spēle”. Viņi atzina, ka tādu sirsnību, kā šeit, viņi nekur nav jutuši. Teica, ka pie mums ir ļoti laimīgi cilvēki, jo visi, kas bija zālē bija smaidīgi un priecīgi. Viņi nekur nebija redzējuši vienkopus tik daudz pozitīvu cilvēku. Mūsu pluss ir mūsu sirsnība un tas, ka mēs to spējam saglabāt, izbaudīt un priecāties par to,” saka I.Kļaviņa.