Pienenes sakne

2019. gada 8. oktobris 11:18

(Turpinās no 1.oktobra laikraksta)
Kādā no bērnības pavasariem manā dzīvē ienāca Mudīte – gana pieaugusi atvase no tēva puses radiem. Tumšiem, lokainiem matiem un sārtiem vaigiem viņa man mazliet atgādināja čigānmeitēnu Ringlu, ja vien kāds atceras šo Ērika Ādamsona radīto literāro tēlu. Ikdienā baskāje, vienmēr kustīga un priecīga, bezgala rosīga un mūžam čalojoša, jo viņai bija tik daudz ko stāstīt! Mūsu vecuma starpība (septiņi gadi) man sešgadniecei jauno draudzeni lika novērtēt kā pārdabisku būtni, jo viņa prata neiedomājamas lietas. Vispirms jau – skrullēt princešu lokas, bet ne jau no saviem matiem. Mēs plūcām pienenes, griezām sloksnītēs, mērcām ūdenī un priecājāmies, cik skaisti tās sarullējas varenās cirtās. Visas manas lelles ieguva jaunas frizūras, turklāt – tās ik dienas varēja atjaunot. Tolaik mēs noteikti bijām bagātākās meitenes pasaulē, jo uz katra pirksta nēsājām pa mirdzošam pieneņu dārgakmenim. Nedēļas laikā, ko Mudīte pavadīja mūsmājās, mēs bijām uzpinušas pieneņu vainagus ne tikai sev, vecākiem un vecvecākiem, bet arī trušiem un trušu mājai, istabas krēsliem un durvju aplodām. Tas bija manas bērnības zeltainākais pavasaris.
Atradusi manas ģimenes albumos fotogrāfijas ar grimētiem un teātra lomām pārģērbtiem cilvēkiem, Mudīte veiksmīgi pārveidoja mūsu ārējo izskatu. Piebildīšu: tik veiksmīgi, ka mani vecāki mūs gandrīz nepazina, lai gan – varbūt izlikās, jo negribēja sildīt ūdeni lielajai skārda vannai. Divas bālģīmes ar miltu krāsas sejām un spilgtiem lūpu smiņķa plankumiem uz vaigiem drīzāk atgādināja spokus no viņsaules. Par apģērbu graizīšanu gan bārienu dabūju tikai es, jo tieši es māsīcai parādīju, kādus dārgumus sevī slēpj bēniņos noglabātā lāde.
Lai teātri varētu izrādīt, protams, bija vajadzīgs arī teksts, bet, tā kā Mudītei patika dziedāt, viņa izlēma iestudēt operu. Patiesībā dziedāja viņa, turklāt tīri ciešami, lai gan tekstu es nesapratu – tas esot latīņu valodā, skaidroja Mudīte, un es nestrīdējos pretim. Mans uzdevums bija vietām iedīkt kādu garāku ēēē vai āāā. Es to darīju latviešu valodā.
Par laimi, izrāde bija tik īsa, ka milti, kas vienu meiteni bija pārvērtuši par apsnigušu egli un otru par sniegpārsliņu, nepaspēja mūsu galvas pamest pilnībā. Trīs gadus vēlāk, kad lauku mājās vasaras pavadīt uzsāka manas krustmātes dēls Harijs, es jau jutos pieredzējusi teātra režisore. Tagad varu tikai apbrīnot savas vecvecmammas iecietību, aiz mums to visu novācot un satīrot.
Gadiem ejot un mums pieaugot, tikšanās reizes kļuva arvien retākas – tās noteica attālums, intereses un ģimenes apstākļi, tomēr bērnībā izveidojusies saikne mums joprojām liek atcerēties gan to bagāto vasaru, gan vēlākos piedzīvojumus ar zirgiem pieguļā un vērienīgo siena vešanu Mudītes dzimtas mājās. Viņa tur vēl cīnās, ar zobiem un nagiem ieķērusies Latvijas zemē, lai gan bērni jau sen izvēlējušies izglītību iegūt ārzemēs un iesakņoties tur.
“Vecus kokus nepārstāda,” atbild Mudīte, kad jautāju, kāpēc viņa nepārceļas uz dzīvi pie meitas Francijā. “Kas gan notiks ar maniem suņiem, kaķiem un aitām, kamēr es būšu prom?” viņa jūtas atbildīga.
Es zinu, ka māsīca viena apsaimnieko palielu saimniecību un apgalvo, ka to darīs līdz pēdējam elpas vilcienam. Viņai paveicies, ka blakus dzīvo izpalīdzīgi kaimiņi, kuru sētā netrūkst visdažādākās lauksaimniecības tehnikas. Meitu un mazbērnus viņa nav satikusi trīs gadus.
Līdzīgi Mudītei arī Māra manā dzīvē ienāca pieneņu laikā – mācību gada pēdējās nedēļās. Māras tēvam radās iespēja strādāt Jaungulbenē, un ģimenei pēkšņi nācās mainīt dzīvesvietu. Līdz maija beigām meitene vēl tika vadāta uz iepriekšējo skolu, tāpēc abas satikāmies krietni vēlāk. Es tolaik beidzu piekto klasi, Māra – trešo. Lai gan abas dzīvojām gandrīz vai blakus mājās, savstarpējām kaimiņu pieklājības vizītēm vēl nebija iznācis laika, tāpēc mūsu iepazīšanās notika diezgan neparastos apstākļos.
Man tajā vasarā bija uzticēts atbildīgs pienākums – nogādāt līdz mūsmājas ceļa galam sagādes punktam nododamo izslaukto pienu. Mammuka to parasti lēja alumīnija kannā, tad iecēla divritenim piekabinātā saimniecības ķerrā, un es varēju braukt. Nekāds lielais gabals jau tas nebija, vien kādi simts metri, toties atbildības sajūta – milzīga! Sagaidījusi, kad mūsmājas ceļa galā piena vedējs ieceļ ratos pustukšo kannu, kurā skalojās apmēram divdesmit līdz trīsdesmit litri piena, parasti kādu gabaliņu pagājos blakus Grietai – pēc rakstura mierīgai ķēvei, kura diezgan laiski vilka grabošos piena ratus. Albertonkulis kā parasti apjautājās par divniekiem dienasgrāmatā un puišiem, kas rausta aiz bizēm; es kā vienmēr kautrējos un sarku, jo man joprojām nebija viņam ko pastāstīt – divnieku nebija, bet matiem līdz bizei vēl ilgi bija jāaug.
Jau no attāluma ievēroju, ka kaimiņmājas piena kannas plaukts (pavisam nedrošs, jo sen sastutēts no šķībiem dēļiem) ir neierasti tukšs, toties tam blakus zālē, apķērusi paprāvu skārda bunduli, sēž izstīdzējusi tumšmataina meitene. Iedomājos, ka tā varētu būt jaunā kaimiņiene, bet – vai gan viņa būtu tāda muļķe?
- Biezpienu gribi uzsildīt? – piena vedējs pajokoja, jo nopietni runāt laikam jau nemācēja, bet meitene viņa teikto nesaprata.
- Tētis teica nevienam nedot, - viņa aizdomīgi mūs nopētīja.
- Bet mana piena kanna jau ratos, - steidzīgi palielījos. Laikam jau baidījos, ka Albertonkuļa joki meiteni vēl vairāk samulsinās.
Laikam jau šis fakts meiteni iedrošināja, jo viņa prātīgi atlaida rokas un lēnām pieslējās kājās. Tikai tad ievēroju, ka viņas kuplā, volāniem bagātā kleita nosēta sīkiem pieneņu ziediem.
- Tā no aizkariem, - pāris dienas vēlāk Māra sarkdama atklāja noslēpumu. – Mamma sašuva.
Es sagribēju tādu pašu. Jā, nevis apsmēju vai kaitināju, kā tas notiktu mūsdienās, bet vēlējos tikpat skaistu, kuplu, greznu un gaisīgu kleitu.
Pāris dienas vēlāk mana mamma salasīja groziņā olas, nogrieza pusi no mammukas ceptās rudzu maizes klaipa, pagrabā sameklēja iepriekšējās vasaras zaptes burciņas, un mēs abas devāmies ciemos pie jaunajiem kaimiņiem.
Savā bērna prātā viņu pieticīgo iedzīvi uztvēru normāli, drīzāk – man patika, ka istabā nav nekā lieka, bet ļoti ieinteresēja mazā brāļa šūpulītis. Kad mamma mudināja izstāstīt par savu vēlēšanos, Māra izvilka no kādas kastes palielu vīstokli, kas izrādījās pieneņu aizkaru pārpalikumi. Kleitai gan tur vairs nepietika, bet svārkus, ko jau pēc pāris dienām ar prieku plivināju gar visiem deguniem, valkāju visu vasaru.
Mēs ar Māru ļoti sadraudzējāmies. Viņa bija biežs viesis mūsmājās, kur vietas un darba pietika visiem. Vasarās, kad pie mums ciemojās brālēns Harijs, sasaucām arī citus kaimiņu bērnus un kopīgi gatavojām koncertus, iestudējām pašu sacerētas lugas. Par savu varēšanu jutāmies droši – mūsu spējas vērtēja un sagatavot priekšnesumus palīdzēja mana talantīgā un pacietīgā krustmāte Antra.
Abas šīs atmiņu epizodes ir tikai tādi mazi manas bērnības pavasaru uzplaiksnījumi, to pavedieni vijas krietni tālāk un dziļāk, tomēr ir tik silti un patīkami tos atcerēties. Ar atmiņām jau bieži tā gadās – kāds sīkums vai notikums tās izceļ no pagātnes un liek izdzīvot no jauna. Tā arī ar šiem stāstiem, kurus no aizmirstības izcēla viena šī gada maija pēcpusdiena, kas mani aizveda uz dzimto pusi.
Šis laikam ir viens no tiem gadījumiem, kad var teikt: “Dievs nav mazais bērns. Viņš zina, kad un ko darīt.” Kad atliek tikai aizķert sagadīšanos vai varbūt likumsakarību kamolīti, un tās raitā ķēdītē seko cita citai.
Kad savām sastaptajām draudzenēm un paziņām it kā starp citu apjautājos par iespēju mani aizvest uz dzimto pusi sakopt vecāku un vecvecāku atdusas vietas, izrādījās, ka to vēlos visai nepiemērotā laikā – katram kaut kādas neatliekamas darīšanas vai arī sen neārstētas mašīnu vainas. Es, protams, apzinājos, ka tā pēkšņi neviens savus plānus nemainīs, tieši tāpēc jutos bezgala pārsteigta, kad savas ārstes kabinetā, aizrunājoties par grāmatu “Zem gulbja spārna” un manu radinieku atdusas vietām, Dace izteica piedāvājumu mani turp aizvest.
Šajā brīdī mūsu dialogs varētu būt mainījis virzienu un apstāties pie izmeklējumu analīzes, tomēr tas turpinājās. Katram zināms – sarunu virzieni nereti mainās pilnīgi neprognozējami, viss atkarīgs no apziņā iekritušā atslēgas vārda. Šoreiz tas apstājās pie telpā virmojošās domas “varētu”...
Lai arī Dace ir mana ģimenes ārste ilgus gadus un mums ir lieliska saskaņa, tobrīd nejutos dakterei tik tuva paziņa, lai ļautos izmantot viņas dārgo, kaut arī brīvo laiku. Mulsums, kas mijās ar īslaicīgu neveiklības sajūtu, tomēr lika apjaust, ka, pieņemot šo piedāvājumu, mēs neko nezaudējam. Turklāt es jau sen apjautu, ka mūs vieno kas vairāk nekā tikai pacienta un ārsta dialogi. Sastapšanās dažādos kultūras pasākumos sen likusi saprast – mums ir daudz kas kopīgs. Tagad Daces izteiktais vārds “varētu” meklēja atbalsi.
Es pieņēmu viņas piedāvājumu un jau nākamās dienas vakarā droši varēju apgalvot: tam tā bija jānotiek! Līdz šim mierīgajā līcītī dusošajam nojausmu un izjūtu vilnim bija lemts izkļūt plašumā! Izraut no ikdienības, uzbangot un pacelt virs putojošajām viļņu cepurēm divus dvēseliski tuvus cilvēkus! Lai nu tagad lido, lai izbauda otra klātbūtni! Un ir jau arī par ko priecāties: viens vēl domas nav izteicis vārdos, kad otrs tās jau uztvēris un sapratis! Un tad vēl tas prieks, kas dzimis no abiem tīkamiem sīkumiem un atklājumiem! Sirsnība pieskaroties atmiņām un iejūtība tās šķetinot. Patiess līdzpārdzīvojums un tuvākā mīlestība. Tie, kas šādam vilnim reiz ļāvušies, dažādos vecuma posmos, dažādās situācijās sastopot sev radniecīgas dvēseles, piekritīs: tā ir fantastiska sajūta – no sirds izdzīvot šīs izjūtas! Sastapt īstu draugu! Apjaust, ka cilvēks tev blakus patiešām ir Tavējais!
Apsēžoties Dacei blakus mašīnā, es pat iedomāties nespēju, cik daudz man sniegs šī diena, kur es piestāšu un ko domāšu, lai arī apzinājos: tas būs ceļojums pie manējiem. Ceļojums pa manām svētvietām, kuras dziļi sirdī un dzīvas.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pienenes sakne

Kategorijas