Nenogurdināmā ceļotāja

2013. gada 13. decembris 00:00

1765

75 gadus vecā gulbeniete Antonija Stūrīte šajā gadā devusies desmit ceļojumos gan pa Latviju, gan ārvalstīm

Gulbenietei Antonijai Stūrītei, kura drīzumā svinēs savu 76. dzimšanas dienu, šogad beidzot ir izdevies piepildīt sapni – doties ceļojumā ar kruīza kuģi pa Vidusjūru, iepazīstot dažādas Itālijas pilsētas.
„Uzskatu, ka vecums nav šķērslis, lai ceļotu. Man bija sapnis vismaz reizi mūžā doties ceļojumā ar kruīza kuģi. Nu tas ir piepildījies,” priecājas Antonija, kura aktīvi ceļo jau četrus gadus.

Prot priecāties par dzīvi
No Rīgas lidostas Antonija lidojusi uz Romu, bet no tās mērojusi ceļu līdz ostai, kur jau gaidījis 300 metrus garais un 15 stāvus augstais kruīza kuģis ar 50 000 kajīšu. Antonijas 10 005.kajīte atradusies kuģa 10.stāvā, bet uz 12.stāvu, kur bijis klāts zviedru galds, vajadzējis doties ēst. Divus vakarus viņa apmeklējusi arī restorānu, bet tur neesot paticis. „Garāmejot ielūkojos arī azartspēļu zālē. Kas tur bija cilvēku! Tik daudz mana gadagājuma cilvēku sēdēja pie spēļu automātiem! Katru vakaru uz kuģa notika dažādi koncerti. Uz vietas dzīvojot, tik daudz kultūras pasākumu diezin vai divpadsmit dienu laikā paspētu izbaudīt. Katru vakaru bija sava programma. Tiklīdz koncerts beidzās, visi, kas vēlējās, varēja doties uz balli. Man gan uzdejot nesanāca, bet mūziku varēju klausīties pēc sirds patikas. Visapkārt cilvēki sarunājās dažādās valodās, bet lielākoties jau angļu valodā. Apbrīnoju, cik visi bija laipni un pieklājīgi. Daudzi pārvietojās ar spieķiem, bija arī tādi, kas sēdēja invalīdu ratiņos, bet neviens tāpēc nebija dzīves nomākts un sadrūmis,” aizrautīgi stāsta Antonija.
Visās ostās kuģis piestājis tuvu pilsētas centram, tāpēc bijis iespējams ne tika apskatīt ostas pilsētu, bet doties arī ekskursijās. Piemēram, kuģim piestājot Livorno ostā, dota iespēja apskatīt vienu no Itālijas skaistākajām pilsētām Florenci, bet pa autobusa logiem, mērojot ceļu uz Pizu, lai aplūkotu slīpo pasaulslaveno Pizas torni, bijis baudāms Toskānas skaistums.

Šogad – desmit ekskursijas
„Strādājot Zeltalejas pienotavā, cilājot smagās sviesta kastes un kannas ar paniņām, mierināju sevi ar domu, ka pienāks laiks, kad varēšu doties skatīt citas zemes. Tagad bērni izauguši, arī pensija nopelnīta, tāpēc atļaujos darīt to, kas man patīk,” stāsta Antonija. Šajā pavasarī viņa bijusi Tulpju svētkos Holandē, jūlijā skatījusi Slovākijas kalnus, augustā iepazinusi gleznaino Horvātiju un zaļo Slovēniju. „Man ārkārtīgi patīk kalni, jo tiem piemīt noslēpumaina burvība un varenība. Pārsteidzošas bija arī alas un sāls raktuves Polijā. Kur tad vēl piecas vietējās ekskursijas! Latvijā ir daudz neredzēta un skaista. „Vīrs gan brīnās, kā varu to izturēt. Re, ka varu! Jau esmu veikusi pirmo iemaksu, lai nākamajā gadā brauktu ceļojumā uz Transilvāniju. Katrā ceļojumā tik daudz ko skatīt,” secina Antonija. Viņa vēlreiz gribētu aizbraukt uz Horvātiju, lai ļautos fantastiskajam kalnu un ūdenskritumu valdzinājumam, kā arī izbaudītu šauro un līkumoto ceļu radīto spriedzi. Pensionāre labprāt piedalās arī izbraukumos pa novada pagastiem, apskatot interesantas lauku saimniecības, vietējos muzejus un citu.

Nebaidās būt ekstrēma
„Kamēr Horvātijā citi domāja, kāpt vai nekāpt kalnos, es jau biju augšā. Tad lejā un atkal augšā. No augstuma man nav bail. Izmēģinu visu, kas ceļojuma laikā tiek piedāvāts. Atceros, braucām autobusā pa šauru kalnu ceļu. Lai samainītos ar pretim braucošu autobusu, mēs braucām gar pašu ceļa malu. Paskatoties pa logu, šķita, ka puse autobusa atrodas virs aizas. Cilvēki bailēs taisīja ciet acis. Teicu, lai neskatās lejā, tikai uz priekšu. Man gan nav bail. Arī pa rodeļu trasi tepat Latvijā nobraucu. Kā tad citādāk zināšu, kas tas ir?” saka ceļotāja.
Kundze nekādā gadījumā nav uzskatāma par mājās sēdētāju arī tad, kad neatrodas kārtējā ceļojumā. Viņa jau četrus gadus dzied Gulbenes kultūras centra senioru korī „Atbalss”. „Man tas patīk, jo no mēģinājuma līdz mēģinājumam dzīvo dziesmās, kur tad vēl koncerti, Dziesmu svētki un lielo jubilāru godināšanas pasākumi! Apmeklēju arī visus koncertus un teātra izrādes. „Esmu izaugusi sešu bērnu ģimenē Kalncempjos un visu mūžu smagi strādājusi, tāpēc izturības man pietiek. Mazbērni par mani lepni saka; „Tā tik ir mūsu babiņa!”,” piebilst Antonija.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nenogurdināmā ceļotāja

Kategorijas