Dzirkstele.lv ARHĪVS

Visu labu, rūķīt!

Ginta Alberte

2013. gada 17. decembris 00:00

61
Visu labu, rūķīt!

Būtībā esmu reāliste un balstos uz faktiem, man grūti ticēt kam brīnumainam, bet laikam tāpēc ir sanācis tā, ka ceļš mani ir aizvedis pie kādas ārstes - fizio-terapeites, kurā tiešām apvienojušās dabas dotas dāvanas ar akadēmiskām medicīnas zināšanām. Un tā es pacietīgi stāvu garās rindās un palaikam mēroju ceļu uz Rīgu. Un, lūk, kāds Ziemassvētku stāsts man atgadījās nupat. Starp dakteres pacientiem ir arī bērni. Un tā pirms manis no kabineta iznāca kāda māmiņa ar bērniņu, kurš aizrautīgi stāstīja mammai par Ziemassvētku rūķi, kuram tagad tik daudz darbiņa. To pašu mazulis vēstīja arī mums rindā sēdošajiem, bet mamma tikai laimīgi smaidīja pati gluži kā Sniegbaltīte un pacietīgi atbildēja uz visiem “kāpēc?”. Tad viņa mazajam rūķītim uzlika cepuri un smaidīdama sirsnīgi atvadījās, sakot mums, palicējiem, it kā vienkāršus, bet zīmīgus vārdus: “Visu labu!”  Kad pati jau vēru durvis, daktere lūdza pagaidīt, viņai jāievelkot elpa, tikko ir bijis ļoti smags mazais pacients. Smags! Vai šis omulīgais bērniņš?! Žurnālista niķis mani raustīja aiz mēles. Jā,  ar smagu slimību - autismu, bet pirmo reizi mazulis šajā kabinetā tomēr sācis runāt ar savu ārsti! Un arī ar mums, es piebildu. Droši vien jau lielākais nopelns bija prasmīgās ārstes rokas, taču visā tajā ir arī kas brīnumains, jo tieši ziņa par Ziemassvētku rūķi bija tā, kas lauztin lauzās ārā no bērna mutes. Sažņaudzas sirds, domājot, cik daudz spēka, izturības un pacietības vajag šai ģimenei. Es varu tikai domās mazajam rūķītim novēlēt - visu labu, īpaši uzsverot abus vārdus.