Lai sapņi piepildās...

2013. gada 20. decembris 00:00

982

Mazās Annijas Aleksejevas un viņas vecāku kvēlākais sapnis ir, lai meitenīte varētu staigāt

Jau sesto gadu pēc kārtas norisinās labdarības akcija “Eņģeļi pār Latviju”. Savus sargeņģeļus šoreiz gaidīja arī piecus gadus vecā Annija Aleksejeva, kurai nepieciešamas operācijas Minhenes ortopēdiskajā klīnikā un rehabilitācijas pasākumi pēc operācijas, lai meitenīte varētu patstāvīgi nostāties uz kājām.
Pašreiz mazā meitenīte ar vecākiem Līgu Šēperi un Edgaru Aleksejevu dzīvo Rīgā, taču viņu dzimtā puse ir Gulbene. Līga ir dzīvojusi Stāmerienas pagastā, savukārt Edgars ir no Beļavas. “Kad 2007.gadā iepazināmies, Edgars jau dzīvoja Rīgā, bet es mācījos Gulbenes ģimnāzijas pēdējā klasē. Pabeidzu skolu, pārcēlos uz Rīgu pie Edgara un sāku mācīties augstskolā. Edgars savukārt dienēja Nacionālajos Bruņotajos Spēkos,” stāsta Līga.

Kaut kas nav kārtībā
Annija bija ļoti gaidīts bērniņš. “Grūtniecības mēnešos nekas neliecināja, ka varētu būt kādas problēmas. Kad Annija nāca pasaulē, pamanīju, ka viņai uz muguras ir kaut kāds sarkanīgs plankums, kā caurums uz mugurkaula. Vecmāte un ārste, pamanot šo laukumu, kas bija atsedzis mugurkaulu, mazuli aiznesa, neiedodot pat samīļot. Pēc brītiņa atnāca ārste un kaut ko skaidroja, bet es neko nesapratu. Sapratu tikai, ka Annijai ir nopietna slimība.” Tad Līgai atnesa Anniju - mazu, dusošu eņģelīti, lai viņa var samīļot savu meitiņu. Vēlāk, kad meitiņu aiznesa uz inkubatoru, Līga gulējusi un pār vaigiem ritējušas asaras. “Domāju, varbūt tā ir mana vaina, ka kaut ko neesmu ievērojusi grūtniecības laikā. Nezināju, kā Edgaram un citiem tuviniekiem to pateikt,” atceras Līga.

Paziņo smago diagnozi
Annija nāca pasaulē 2008.gada 3.novembrī. Uzreiz viņa tika nogādāta Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur uzstādīja diagnozi „spina bifida” - muguras smadzeņu bojājums. 5.novembrī Annija piedzīvoja savu pirmo operāciju. “Pēc operācijas neiroķirurgs mums skaidroja, ka bojājums ir nopietns un viņš nevar solīt, ka viss būs kārtībā. Jau tad viņš arī pateica, ka, visticamāk, Annija nestaigās, jo muguras smadzeņu bojājuma rezultātā kājas būs nejutīgas. Varot būt problēmas arī ar tualetes apmeklējumu. Par mentāliem traucējumiem tobrīd neko nevarēja pateikt,” stāsta Līga. “Tā kā mugurā vaļējais caurums tika aizšūts ciet, savelkot ādu, šķidrums, kas atrodas galvā starp smadzenēm un galvaskausu, neaizplūda no galvas un sāka krāties. Lai tas neizraisītu citus smadzeņu bojājumus, jo, tam krājoties, Annijas galva kļuva nedabīgi liela, meitiņai tika veikta vēl viena operācija, kuras laikā no viņas galviņas līdz vēderam tika ievietota caurulīte, kas novada lieko šķidrumu no galvas.” Tikai decembra sākumā Līga ar Anniju beidzot devās mājās.
“Tikai tad, kad Annijai bija jau jāstaigā, tā pa īstam sapratām, ka tomēr nebūs tā, kā tam vajadzētu būt. Dažādas rehabilitācijas Annija jau sāka apmeklēt pirms gada vecuma. Jāsaka arī liels paldies Annijas pirmajai ģimenes dakterei Intai Luguzei, kura mums palīdzēja brīvdienās un svētku dienās, ja vien mēs to lūdzām.” Kad Annijai bija 9 mēneši, viņai tika veikta atkārtota operācija, jo caurulīte galvā bija pārtraukusi funkcionēt. Pēc šīs operācijas Annijai bija jāsāk mācīties viss, ko viņa jau prata, no jauna. Kad Annijai bija 1 gads un 9 mēneši, atkal tika veikta tāda pati operācija. Kopā Annija 5 gadu laikā ir piedzīvojusi jau četras operācijas un neskaitāmas medicīniskās pārbaudes. “Uz jautājumu, kādēļ Annijai ir šāda slimība, ārsti atbildēja, ka tā ir iedzimta, bet, cik mums ir zināms, rados šāda slimība nav bijusi. Vēl šobrīd mūs moka jautājums - kā kaut kas tāds varēja notikt?”

Pārvietojas ar rolatoru
Līdz 3 gadu vecumam Līga ar Anniju dzīvoja mājās un izmantoja dažādas rehabilitācijas iespējas. Tad vecāki uzzināja, ka netālu no dzīvesvietas ir dienas centrs „Mēs esam līdzās”, kur bērni ar kustību traucējumiem pavada savu ikdienu kā bērnudārzā. “Šogad sāku strādāt un saprotu, ka tagad dienas centrs mums vairs īsti neder, jo nesaskan darba laiki. Tādēļ šobrīd esam nolēmuši sākt parastā bērnudārza meklējumus. Arī Annijai jāsāk integrēties sabiedrībā,” saka Līga. Pašai Annijai vecāki nesaka, ka viņa ir slima. “Mēs skaidrojam, ka viņas kājas ir vājas. Lai tās kļūtu stipras, ir daudz jāvingro! Viņa arī pati to neuztver kā slimību. Viņai šķiet, ka tas ir pārejoši. Garīgās atpalicības Annijai nav, par ko mēs esam ļoti priecīgi. Tie, kas nezina, ka Annija nespēj staigāt, nemaz to nenojauš,” saka Līga. Pati Annija ļoti grib staigāt. Viņa cenšas pati nostāties un neturēties, reizēm tas arī uz dažām sekundēm izdodas. Ja ļoti cenšas, viņa neturoties var paspert arī vienu solīti, bet ikdienā meitenīte pārvietojas ar rolatoru, kas ģimenē tiek saukts par Henriju pēc firmas nosaukuma.

Pacietīgi mācās visu darīt
Spēku izturēt visas grūtības ģimenei dod cerības, ka Annija tomēr staigās - lai kā, bet staigās. “Lai kaut kas notiktu, protams, nepietiek vien ar cerību, ir arī kaut kas jādara. Ja ļautos vienīgi bēdām, domāju, ka tas mūs visus pazudinātu,” ir pārliecināta Līga. Viņa atklāj, ka Anniju abi ar Edgaru audzinot kā visus bērnus - ir arī aizliegumi un noteikumi, kuri ir jāievēro. “Mēs pacietīgi mācām, ka ir jādara pašai un nedrīkst slinkot. Protams ir žēl, ka rotaļlaukumā, kur visi bērni slidinās no slīdkalniņa, Annijai ir jāsaka: „Piedod, sirsniņ, tu nevari uzkāpt pati, lai noslidinātos.” Annija tad skumst un reizēm raud,” stāsta Līga. Viņa atklāj, ka ļoti palīdz draugi un radi. Neviens nekad Anniju nav atstūmis. Annija ir dzīvespriecīga un gudra. Viņai patīk visur aktīvi piedalīties. Mājās viņa kopā ar mammu gatavo ēst, uzkopj māju. Vakaros kopīgi tiek lasītas pasakas un dziedātas dziesmas. Viņa labprāt rotaļājas ar lellēm. Ar tēti meitenīte apmeklē hokeja spēles arēnā “Rīga”. “Brīvdienās dodamies uz Mežaparku garās pastaigās, kur meitiņa vienmēr grib iet pati ar savu Henriju. Mēs arī ļaujam neatkarīgi no tā, vai līst lietus vai snieg sniegs. Nesen Annija iemācījās pati uzkāpt un nokāpt pa kāpnēm. Visvairāk Annija sapņo, ka varēs skriet, jo tētis piedalās skriešanas sacensībās. Bieži vien esmu iztēlojusies, kā būtu, ja viņa nāktu man pie rokas vai mēs skrietu kopā bez Henrija...”

Pateicīgi par saziedoto naudu
2012.gada augustā Līga un Edgars uzzinājuši, ka Rīgā būs ortopēds no Vācijas, un nolēmuši doties uz konsultāciju. Konsultācijai nepieciešamo naudas summu palīdzēja savākt “Ziedot.lv”. Pēc izmeklējuma dakteris paskaidroja, ka Annijai ir nepieciešams stiept kreisajai kājai saites, jo viņa nevar to pilnīgi iztaisnot, tādēļ ir grūti atrast līdzsvaru un, ja operācija netiks veikta, ar laiku var izveidoties asimetrija gūžās. Annijai ir arī vājas saites potītēs, tādēļ pēdiņas griežas uz vienu un otru pusi. “Pēc konsultācijas nolēmām veikt šīs operācijas, bet tās ir ļoti dārgas un šādas naudas mums pašiem nav, tādēļ atkal vērsāmies pēc palīdzības “Ziedot.lv”, kur mums, protams, netika atteikts. Jāsaka liels, liels paldies visiem cilvēkiem, kas nepalika vienaldzīgi un palīdzēja!” Tagad atliek vien gaidīt operācijas un cerēt, ka piepildās Annijas un viņas vecāku sapnis!
Jaunā ģimene labprāt apciemo arī dzimto Gulbeni. Šeit dzīvo radi un draugi. Ja būtu iespēja atrast darbu un Annijai būtu iespējams nodrošināt visas procedūras, ģimene arī labprāt pārceltos uz dzīvi Gulbenē.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lai sapņi piepildās...

Kategorijas