Tulkosim zīmes!

2013. gada 20. decembris 00:00

321

Vjačeslavs Bogdanovs: “Ko vēlamies? Kādi ir vēlējumi, kurus savā sirdī sakām citiem?”

Tik ļoti gribas baltus Ziemassvētkus, gribas sniegpārslu vieglumu! Un tomēr šoreiz tas nākas grūtāk nekā citkārt. Kur rast prieku šajā skaudrajā realitātē? Par to “Dzirksteles” saruna ar Gulbenes katoļu draudzes prāvestu Vjačeslavu Bogdanovu.
- Laikam šie Ziemassvētki Latvijā un jums personīgi nebūs tādi kā iepriekšējie?
- Tuvojas Ziemassvētki, bet laika apstākļi ir kā rudenī. Dievs ir pieklauvējis. Zolitūdes traģēdija, kas notika 21.novembrī, ir bijusi zīme katram no mums. Dievs pat ir pieklauvējis ne reizi vien. Vairākkārt! Signalizācija taču ieslēdzās vairākas reizes. Bija iespēja izglābt cilvēkus, pirms iebruka tā Rīgas veikala “Maxima” jumts. Brīdinājuma brīdī Dievs pieskaras un uzrunā. Taču tie, kuri aicināti izskaidrot šīs brīdinājuma zīmes pārējiem, šoreiz to palaida garām ausīm. Rezultāts ir tāds, kāds ir. Tas satrieca ne tikai iedzīvotājus Latvijā, bet visus, kuri ir uzzinājuši par Zolitūdes traģēdiju un par citiem nelaimes gadījumiem tepat vai pasaulē, jo ikviens no tiem kādam ir personīga traģēdija. No tām nav iespējams izvairīties nevienā dzīvē. Svarīgs novērtējums! Varbūt kā ceļazīmes? Lai mēs ieskatītos dziļāk notiekošajā, izvērtētu, domātu! Šis Ziemassvētku laiks, es ceru, liks mums vairāk ielūkoties sevī. Ko vēlamies? Kādi ir vēlējumi, kurus savā sirdī sakām citiem? Kādas ir mūsu dzīves vērtības? Kāda ir mūsu izpratne par dzīvi, par laimi un par nelaimi? Cilvēki lielas nelaimes brīdī kļūst vienoti. Zolitūdes traģēdija sabiedrībai lika justies kā vienai ģimenei. Žēl tikai, ka šī sajūta ātri vien izgaisa - līdz ar nākamo skandālu politiķu starpā. Vai tas nozīmē, ka nekādi secinājumi nemaz nav izdarīti? Varbūt. Ne katrs vēl notikušo ir izlaidis caur sirdi. Varbūt ar laiku tas notiks. Es tam ticu. Ir redzamā un neredzamā pasaule. Pār pirmo noteicējs ir laiks, bet otra ir mūžīga.
- Notikušais liek aizdomāties: mēs esam tik atkarīgi no veikala!
- Tā ir iekārtota mūsdienu sabiedrība. Tā ir mūsu sadzīves kultūra, mūsu ikdiena. Kāds varbūt bija ieskrējis veikalā tikai pēc maizes... Mēs dzīvojam patērētāju sabiedrībā. Ikviens arī zina šo sajūtu: man patiesībā šodien veikalā neko nevajag, bet es vienalga tur ieeju, sapērku preces, kuras pēc tam mājās stāv, un cilvēks nezina, ko iesākt ar to visu. Ir vērts aizdomāties. Mēs vai nu varam sakoncentrēt savu uzmanību uz to, kā mums trūkst, kā mums nav, vai arī pateikties Dievam par to, kas mums ir. Kaut vai par to, ka šodien varu staigāt pats ar savām kājām, man ir rokas, man ir acis, es redzu, dzirdu, runāju! Par to, ka man ir mājās uz galda maize, kaut vai bez sviesta un desas. Protams, ka katram gribas vairāk! Taču patiesībā Dievs mums katram pietiekami daudz dod.
- Traģēdijā bojā gājušie nonāks paradīzē? Ko par to saka teoloģija?
- Debesīs cilvēks tiek ar Dieva mīlestību. Dieva žēlsirdībai nav robežu. Zolitūdes traģēdijā bojā gājušie savā laicīgajā dzīvē nav bijuši grēcīgāki par mums. Konkrētais cilvēks, nostājoties Kunga priekšā, satopas ne tikai ar viņa taisnīgumu, bet arī ar viņa žēlsirdību. Tas, protams, nenozīmē, ka elle ir tukša, bet tur, manuprāt, nonāk cilvēks, kurš visu savu mūžu ir darījis tikai ļaunu. Vai tādi cilvēki ir? Droši vien, ka ir arī tādi. Taču tajā pašā laikā Kristus izlēja savas asinis par mums visiem. Es parasti saku – atstāsim Dievam viņa tiesības būt žēlsirdīgam. Svētajos Rakstos teikts, ka viņš ir žēlsirdīgs tiesnesis. Tā ir cerība.
- Vai tuvojas pasaules gals?
- Konkrētā cilvēka pasaules gals ir tad, ka viņam ir beigusies šīs zemes dzīve. Beidzas šīs zemes gaitas ar neskaitāmiem cilvēkiem, ar kuriem veidojušās saites, kurus esi mīlējis, kas tevi mīlējuši, par kuriem esi rūpējies un kas par tevi ir rūpējušies, viss apstājas – pienākumi, darbi. Apstājas viss, kas saistās ar šo pasauli. Un cilvēks tad nonāk pavisam citā realitātē – Dieva valstībā.
- Jums pašam par traģēdiju kļuva 30.septembrī pārciestā autoavārija, kurā gāja bojā baznīcas saimniecības vadītāja Margarita.
- Margaritas kundze ļoti klusiņām ienāca draudzes kalpošanas dzīvē un tikpat klusi arī aizgāja, kaut tas notika traģiski. Es ticu, ka viņa ir debesīs. Miers dvēselē par to liecina. Man šaubu nav. Taču man trūkst viņas. Katru dienu pirms pulksten 6.00 viņa atnāca uz baznīcu no savām mājām un tur atgriezās tikai pulksten 23.00. Mēdz teikt, ka nav neaizvietojamu cilvēku. Tā nav patiesība! Katrs no mums ir neaizvietojams. Viņa uzupurējās un pusotru gadu bija saimniece arī Alūksnes baznīcā, kamēr es tur kalpoju. Bez viņas klātbūtnes, palīdzības, sirds un darba rokām man galā tikt būtu bijis daudz grūtāk.
- Daudzi vaicā, vai veselība jums ļāva tik ātri atgriezties darbā.
- Nedēļu pēc tam es jau biju gatavs braukt mājās, uz Gulbeni, jo uzskatīju, ka varu iet un darīt savu darbu. Taču izrādījās, ka staigāt slimnīcas palātā vai staigāt pa tās gaiteņiem ir nesalīdzināmi sarežģītāk, jo piepeši nācās turēties pie sienām. Reiba galva. Tomēr diezgan ātri es biju uz kājām. Jāsaka, ka pašu avārijas brīdi es neatceros. Taču fragmentāri atceros to, ka pats izkāpu no automašīnas. Protams, šoka stāvoklī, neapzinoties neko, neņemot vērā sāpes. Slimnīcā pavadīju nepilnas divas nedēļas, pēc tam atlabu rehabilitācijas centrā un kopš 2.novembra jau esmu uz vietas, baznīcā. Ko tur čīkstēt... Šad tad galva reibst joprojām, labā roka neklausa. Taču manai veselībai ir bijis veltīts tik milzīgs kvantums lūgšanu... Ir bijusi lūgšanu vētra, kā es saku. Paldies! Esmu pateicīgs visiem tiem cilvēkiem, kuri lūdzās, kuri domāja labas domas. Esmu pateicīgs par visiem laba vēlējumiem. Ārstējoties slimnīcā, man bija ļoti daudz apmeklētāju. Man zvanīja, sūtīja īsziņas mobilajā tālrunī daudz tādu cilvēku, ar kuriem esmu sastapies varbūt tikai reizi mūžā. Paldies arī “Dzirkstelei”! Rezultāts ir acīm redzams.
- Vai cilvēkam ir jābūt gatavam jebkurā brīdī atstāt šo pasauli?
- Ir jābūt gatavam. Bet ne jau pastāvīgi mēs par to domājam! Ikdiena mūs bieži vien tik ļoti tur savā varā. Un tad ir kāds blīkšķis, kas liek no šīs ikdienas pamosties kā no miega. Tiesa, varbūt kāds pamostas uzreiz citā pasaulē. Mateja evaņģēlijā par grēku plūdiem ir teikts, ka neviens nezina, “kurā stundā jūsu Kungs nāk”. Divi cilvēki varbūt tobrīd atradīsies blakus un neviens pat nenojautīs, ka Kungs tūlīt vienu no viņiem “pieņems”, bet otru “atmetīs” atpakaļ realitātē. Tas nāk kā pārsteigums. Tāpēc ikvienam ir derīgi jau laikus no citas perspektīvas palūkoties uz savu dzīvi, uz to, ko viņš dara.
- Parunāsim par laicīgajiem priekiem, Ziemassvētki ir dāvināšanas laiks!
- Tas ir prieks ne tikai saņemt dāvanas, bet arī pašam dāvināt! Tā ir iespēja izrādīt citam cilvēkam savas draudzības jūtas, simpātijas, mīlestību. Dāvanai nav jābūt nezin kādai dārgai. Svarīgs ir tas siltums, kādu mēs ieliekam dāvanā. Ļoti bieži mēs aizraujamies ar galējībām – vai nu dāvinām kaut ko dārgu vai ko pagadās, ka tikai būtu dāvana. Lielākais akcents ir jāliek uz cilvēciskajām attiecībām. Apciemot! Kopā pavadīt laiku sarunā pie kafijas tases ar cilvēku, ar kuru ikdienā iznāk retāk satikties! Uzrakstīt vēstuli! Nevis mobilajā tālrunī vai e-pastā, bet uzrakstīt īstu vēstuli uz papīra, ja iespējams, rokrakstā, ko es šobrīd diemžēl nespēju, jo roka neklausa. Sasilda cilvēku attieksme. Kaut arī dāvana, protams, ir svarīga. Visvairāk sasilda kopā būšana. Tā ienes gaišumu vairāk nekā mantiņas, kuras dāvājam cits citam.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Tulkosim zīmes!

Kategorijas