Mūžs ziedots, lai palīdzētu citiem

2013. gada 27. decembris 00:00

316

Novadniekam, medicīnas zinātņu doktoram Ēvaldam Ezerietim 26.decembrī būtu apritējuši 100 gadi

Fakti
◆ Dzimis 1913.gada 26.decembrī Kalncempju pagasta „Ezerniekos”.
◆ 1932.gadā absolvējis Cesvaines valsts ģimnāziju.
◆ 1933.gadā uzsācis studijas Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē.
◆ 1940.gadā ieguvis ārsta kvalifikāciju.
◆ 1959.gadā atestēts kā augstākās kvalifikācijas ķirurgs.
◆ No 1958. līdz 1974.gadam bijis Paula Stradiņa klīniskās universitātes klīnikas Ķirurģijas nodaļas vadītājs.
◆ 1958.gada 31.martā veicis pirmo sirds operāciju Latvijā 26 gadus vecai pacientei.
◆ 1963.gadā ieguvis medicīnas zinātņu doktora grādu.
◆ 2000. gadā kļuvis par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku.

Vakar, Otrajos Ziemassvētkos, būtu apritējuši 100 gadi mūsu izcilajam novadniekam, medicīnas zinātņu doktoram, pirmās sirds operācijas veicējam Ēvaldam Ezerietim. Viņa mūžs, kas nesavtīgi tika ziedots tam, lai palīdzētu citiem, aprāvās šā gada 21.aprīlī. Šodien viņa vecāku mājas „Ezernieki” Stāmerienas pagasta Kalnienā ir tukšas, bet profesors dzīvo daudzu cilvēku atmiņās.
Personīgi ar profesoru pati esmu tikusies divas reizes. Pirmo reizi tas bija pirms 26 gadiem, ārstējoties Paula Stradiņa klīniskajā slimnīcā, bet otrreiz - pirms 16 gadiem – viņa dzimtajās mājās Kalnienas „Ezerniekos”. Atceros, kā pacienti palātā sarosījās, izdzirdot, ka tūlīt vizītē nāks Ezerietis, cik kāri viņa norādes tvēra ne tikai slimnieki, bet arī pavadošā studentu svīta, cik vienkārši viņš spēja uzmundrināt pacientus. Otrajā tikšanās reizē biju ārkārtīgi pārsteigta par medicīnas dižgara vienkāršību. Atceros, ka togad profesoram bija padevusies paša audzēto zirņu raža, tāpēc saņēmu piedāvājumu tajā padalīties. Runājām par lauku skaistumu, puķēm, kaimiņiem, kavējāmies viņa bērnības atmiņās. „Ēvalds bija ārkārtīgi vienkāršs, strādīgs un atsaucīgs cilvēks. Viņš nekad neuzsvēra, ka ir medicīnas zinātņu doktors,” stāsta kaimiņš Gunārs Upāns no „Priedniekiem”.

Ar pārliecību – būs ķirurgs
Augot muižas kalpa ģimenē, Ēvalds jau kopš mazotnes iepazina darbu. Ne Ēvalda tēvs, ne māmuļa nevarēja iedomāties, ka dēls dienās kļūs par izcilu ķirurgu, ka sarakstīs simtiem zinātnisku rakstu un grāmatu par sirds un asinsvadu ķirurģiju, par unikālu vairogdziedzera operēšanas metodi, barības vada plastiku, onkoloģiju un vēl citu. Tad, kad vecāki ieguva jaunsaimnieka statusu, tas ģimenes darba nastu vieglāku nepadarīja. No mācībām brīvajā laikā Ēvalds ara, pļāva, rosījās siena pļavā. Lai rastu iespēju mācīties, pamazām laužot ceļu uz zinātnes virsotnēm, bija jāstrādā. Pēc kādas tikšanās ar sava klasesbiedra brāli – skolotu ārstu – viņš nemainīgi nolēma ziedot sevi medicīnai. Jau mācoties Cesvaines ģimnāzijā, bija pārliecināts, ka būs ķirurgs.
Kad Ēvalds mācījās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, ar topošajiem ārstiem strādāja profesors Pauls Stradiņš. Lai katru dienu būtu plecu pie pleca ar P.Stradiņu, Ēvalds, būdams trešā kursa students, sāka strādāt republikāniskajā klīniskajā slimnīcā. Iespējams, jau toreiz P.Stradiņš tika ievērojis Ēvalda lielo interesi, veiklās rokas un vēlēšanos neapstāties pie sasniegtā. Pēc diploma saņemšanas Ēvalds kopā ar dzīvesbiedri Veltu, kas bija terapeite, devās uz savu pirmo darbavietu Jēkabpils slimnīcā. Tur tika nostrādāti divi gadi, lai darba ceļš atvestu atpakaļ uz Rīgas 2.slimnīcu. Sekoja pieredzes gūšana Maskavā Sklifosovska institūtā un Aleksandra Bakuļeva klīnikā, Kara medicīnas akadēmijā Ļeņingradā un citur.

Īsteni robežnieki nebija
„Dzīvojām katrs savā pusē Gulbenes-Alūksnes dzelzceļam. Ēvalds, īstajā uzvārdā Jēgers, bija īsts lauku cilvēks, jo darīja visus lauku darbus. Ar savu traktorīti braucu viņam tīrumā vagas dzīt un kartupeļus vagot. Kopīgi rīkojām kartupeļu talkas. Zinot, ka Ēvalds bija augstas raudzes cilvēks, Rīgā uz pieņemšanu nebija viegli nokļūt, bet vasarās „Ezernieku” mājās cilvēku netrūka. Daudzi nāca, lai lūgtu padomu savās veselības problēmās. Viņš nevienam neatteica, par to neprasot nekādu samaksu. Bija gadījumi, kad pēc profesora no Rīgas tika atsūtīta ātrās palīdzības mašīna, lai steidzīgi viņu nogādātu slimnīcā, kur kādam bija nepieciešama ķirurga palīdzība. Citkārt Ēvalds uzreiz tika vests uz lidostu, lai lidotu uz Maskavu un sniegtu palīdzību svarīgiem cilvēkiem. Viņš vienmēr pēc tam teica, ka ārkārtīgi baidījies kļūdīties,” stāsta G.Upāns. Viņš domā, ka pieņemt uzvārdu Ezerietis profesoru mudinājusi viņa biogrāfija, jo kara gados leitnants Ē.Ezerietis pildījis grenadiera trieciendivīzijas galvenā ķirurga un pārsiešanas punkta ķirurga darbu. „Domāju, ka attiecīgās iestādes zināja visu par Ēvaldu, bet spēja novērtēt viņa ķirurga talantu un zinātniskos atklājumus,” prāto G.Upāns. Viņš atceras, kā kopīgi svinēti Jāņi. „Tos parasti svinējām pie Jāņa Barinska. Kalnā kurinājām ugunskuru un dziedājām.”
Izglāba dzīvību
G.Upāns joprojām ir pateicīgs tam, ka profesors savulaik viņam izglābis dzīvību.
„Mutē sāka kaut kas augt. Atbraucu uz Gulbeni pie ķirurga, kas teica, ka tas nekas nopietns neesot. Bet tad sākās milzīgas sāpes, puse galvas piepampa. Zvanīju Ezerietim, kurš nekavējoties lika braukt pie viņa uz slimnīcu. Profesors visu apskatīja un noteica, ja būtu braucis dienu vēlāk, vairs nebūtu, kas brauc. Sekoja operācija. Rīgā man nebija kur palikt, tāpēc Ēvalds piedāvāja braukt pie viņa uz dzīvokli. Ēst neko nevarēju, bet Ēvalds tikai teica: „Tas nekas. Iedzert jau tu varēsi.” Domāju, cienās ar tēju vai kafiju, bet viņš atnesa paša gatavotu mājas vīnu. Otrā dienā braucu mājās un esmu dzīvs, pateicoties viņam vēl šodien,” saka „Priednieku” saimnieks. Pie profesora ārstējies arī Raitis Apalups. Viņš stāsta, ka Ē.Ezerietis veicis dažādus eksperimentus ar trušiem un audzējis kadiķus, jo uzskatījis, ka kaulu lūzumu saistīšanai daudz labāk ir izmantot fiksatorus, kas gatavoti no parastā kadiķa, nevis no metāla. „Slimnīcā viņš vienmēr pats nāca apraudzīt savus pacientus. Ja bija vajadzīgs, dežurēja pie slimnieka gultas arī pa nakti. Ciemojoties pie profesora Rīgā, man bija iespēja iepazīties ar ļoti daudziem izciliem ārstiem. Vienā no šādām reizēm satiku arī operdziedātāju Žermēnu Heini Vāgneri, kura atzina, ka, pateicoties Ezerieša palīdzībai, varējusi turpināt dziedāt. Viņš veica ne tikai unikālas sirds, bet arī vairogdziedzera operācijas,” stāsta R.Apalups.

Trakais braucējs
Tie, kas braukuši profesora stūrētajā „žigulītī”, stāsta, ka jutušies kā rallijā, kur netiek ievēroti nekādi noteikumi. „To, kā viņš mani veda no slimnīcas uz savu māju, nespēšu aizmirst nekad. Ārprāts! Krustojumos brauca pāri pie sarkanās gaismas. „Ko tu uztraucies! Tajā momentā, kad es tur braucu, nevienas citas automašīnas nebija,” viņš tikai noteica. Pretimbraucošie lika pirkstu sev pie deniņiem, liekot saprast, ka vadītājam kaut kas nav kārtībā. Es tikai domāju vienu, kaut nu dzīvi tiktu mājās. Ēvalds tikai smējās, sakot, ka visu laiku braucot pa vienām un tām pašām ielām, tāpēc esot pieradis,” stāsta G.Upāns. „Viņš pie manis brauca remontēt savu „žiguli”, jo biju uzbūvējis pagalmā nelielu estakādi. Atceros, uzbraucu ”žiguli” uz estakādes un skatos - automašīnas grīda pavisam izrūsējusi. Norādīju, ka kājas izkritīs cauri, bet Ēvalds tikai atteica: „Nekas tur nav caurs. Es caurumu aiztaisīju ar finieri.””

Rozes un piens
„Ezernieku” mājas Kalnienas ezera krastā stāv tukšas, glabājot atmiņas par to, kā savulaik otrā stāva istabā profesors atlaidās pusdienas atpūtā, kā baudīt vasaras jaukumus brauca viņa meita Māra (pediatre) un dēls Tālis (fiziķis), kā smaržoja viņa koptās puķes un augļus nesa ābeles. Katru dienu uzlūkot, vai „Ezerniekos” viss kārtībā, pa taciņu no „Jāņkalniem” atstaigā kaimiņiene Ārija Žīgure, kura sevi dēvē par nama pārvaldnieci. Vasarās viņa nopļauj zāli pagalmā.
„Šī māja tika uzbūvēta jau pēc kara, jo pirmā māja nodega. Tā atradās nedaudz citā vietā. Atceros, kā Ēvalds noteiktā solī pa taciņu vasarās nāca uz mūsmājām. Man pie mājas ziedēja skaista roze. Viņš vienmēr vispirms piegāja pie tās, sacīdams: „Es atkal esmu atnācis.” Viņam ļoti patika rozes. Ēvalds pats mēdza cept kūkas ar kivi, un vienmēr, ciemos aizejot, tiku ar to cienāta. Viņam ārkārtīgi garšoja lauku piens. To viņš atzina par vislabāko dzērienu. Profesors nebija kafijas dzērājs. Atceros, kā viņa sieva teica: „Ēvaldiņš jau tikai uz manas kafijas biezumiem aplej sev kafiju.” Viņš no kaimiņiem ņēma arī mājās gatavotu biezpienu un krējumu. Īsts lauku cilvēks bija. Vienā no pēdējām vasarām, kad viņš „Ezerniekos” vairs nedzīvoja, Ēvalds bija atbraucis un visu izstaigāja – dārzu, peldvietu, tuvējo apkārtni, izsakot cerību, ka varbūt vēl kaut ko paveiks, ka vēl rušināsies zemē, bet tad jau viņam spēka bija tam par maz,” atmiņās dalās Ārija.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mūžs ziedots, lai palīdzētu citiem

Kategorijas