Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gulbenietis vēlas atvērt skolu Zambijā

Diāna Odumiņa

2013. gada 27. decembris 00:00

630
Gulbenietis vēlas atvērt  skolu Zambijā

Neparasta pieredze liek aizdomāties par izvēli un patiesajām dzīves vērtībām


“Mani draugi šeit vēlas, lai Ziemassvētku vecītis uzdāvina jaunāko datora modeli, bet, kad jautāju bērniem Zambijā, ko vēlas viņi, atbilde skan: “Kaut es nebūtu piedzimis!” Vai arī - “Kaut ilgāk veseli un dzīvi būtu mani brāļi un māsas!” Desmit bērnu ģimenē tur izdzīvo tikai puse no visiem, jo viņiem nav, ko ēst un dzert. Mirst tāpēc, ka nav tīra ūdens, ko dzert. Mirst no malārijas. Bērnu vecāki mirst no AIDS,” “Dzirkstelei” saka 22 gadus vecais gulbenietis Gunārs Rītiņš, kurš savā dzimtajā pilsētā Gulbenē uzsāka labdarības akciju “Skolas piederumi Zambijas bērniem”.
Gulbenes skolās savāks un uzglabās Zambijas bērniem domātos ziedojumus līdz janvārim. Pēc tam Gunārs savāks saziedoto, lai vēlāk gādātu par transportēšanu uz Āfriku.

Prezentēs akciju arī ārpus Latvijas
Tiekoties ar skolēniem Gulbenes 2.vidusskolā un Gulbenes novada valsts ģimnāzijā, Gunārs  demonstrēja savu Zambijā tapušo 100 fotoattēlu un videoierakstu kolekciju. Viņš pirms divām nedēļām ir atgriezies no Zambijas, kur kopā ar vēl trim latviešiem un vienu japānieti kā skolotāji uzturējās sešus mēnešus.
Popularizēt akciju “Skolas piederumi Zambijas bērniem” Gunārs ir ieplānojis ne tikai Latvijā, bet arī citur Eiropā. “Mans mērķis ir pēc diviem gadiem braukt atpakaļ uz Zambiju. Es atvēršu skolu. Mums šeit, Latvijā, 10 lati nav liela nauda, bet Zambijā par 60 latiem var uzcelt skolu!” saka viņš. Jaunietis vēlas, kaut viņa vienaudži Latvijā spētu novērtēt to, kas viņiem ir dots, ka arī zīmulis un burtnīca ir liela vērtība. Zambijā bērnus šāds ziedojums ļoti iepriecinās, jo tur skolās pat krīts, ar kuru rakstīt uz tāfeles, ir deficīts. Ja skolai ir jumts, tā jau skaitās greznība, par soliem un galdiem nemaz nerunājot.

Studē Dānijā, praktizējas Zambijā
Gunārs ir mācījies Gulbenes vidusskolā, Rīgas Dizaina mākslas vidusskolā, pirms trim gadiem kā brīvprātīgā darba veicējs sācis iesaistīties dažādos Eiropas projektos. Pašlaik Dānijas tautskolā “DRH Holsted DK” sadarbībā ar kustību “One World University” jaunietis iesaistījies 18 mēnešu programmā “Cīņa ar nabadzību Āfrikā/Indijā”. Pusgadu viņš pavadījis mācoties, pusgadu praktizējās, un tad sekos vēl pusgadu ilgs brīvprātīgais darbs Āfrikā, kā arī noslēguma eksāmeni. Gunārs iesaistījies arī  projektā “Hope” (tulkojumā - cerība), kas bāzēts Zambijā. Tā galvenie mērķi ir izglītot vietējos iedzīvotājus par HIV/AIDS, tuberkulozes, malārijas draudiem un kā no tiem izsargāties. “Mans uzdevums stāstīt cilvēkiem, ka dzīve pēc inficēšanās ar HIV nebeidzas,” saka G.Rītiņš. Vēl viens viņa un citu brīvprātīgo uzdevums – mācīt vietējiem, kā lauksaimniecībā ar minimāliem resursiem var panāktu pēc iespējas labāku rezultātu. Jaunietis arī aicināts mācīt zambiešiem, kā ar vienkāršām metodēm attīrīt dzeramo ūdeni pirms tā lietošanas, jo Zambijā ūdens ir deficīts. Viens no izplatītākajiem nāves cēloņiem tur ir nekvalitatīva dzeramā ūdens lietošana. Gunārs mācījis zambiešiem arī, kā zem klajas debess uzmūrēt krāsni.

Jūtas kā Āfrikas glābēji
Gunāra sapnis ir Mugembas ciemā Zambijā uzcelt skolu – nojumi 32 kvadrātmetru platībā -, kas domāta vismazākajiem bērniem. Pašlaik tur aina esot tāda: kādi 30 trūcīgo ģimeņu bērni sēž zem koka un šo vietu sauc par savu skolu. Par brīvu tur kāda sieviete māca bērniem skaitīt līdz desmit, atpazīt alfabēta burtus, rakstīt savu vārdu un atkārtot to, ko saka skolotāja. “Vajag 60 latus šīfera jumtam, kā arī papildu naudu logiem, durvīm, krēsliem, mācību līdzekļiem. Tāpēc arī es un atbalstītāji nolēmām rīkot šo akciju,” skaidro pusis, kurš par šo iniciatīvu informējis arī savus draugus un atbalstītājus ar dažādu sociālo portālu starpniecību. Draugu lokā viņš ar domubiedriem identificē sevi kā “Āfrikas glābējus”.  Akcija Latvijā turpināsies līdz 15.novembrim. Ir atvērts ziedojumu konts – LV06PARX0005911910004 (Juta Matisone). Mugembas ciems jau zina par eiropiešu vēlmi palīdzēt uzcelt viņu bērniem skolu un sola palīdzēt ar materiāliem. Ciema ļaudis jau sākuši paši gatavot ķieģeļus. Zambijā tā nav nekāda problēma, jo tur ir ļoti mālaina augsne. 
 
Pavisam citāda, skarba  realitāte
Zambija ir tik liela kā septiņas Latvijas, šajā Āfrikas valstī dzīvo tikai bagātie vai tikai nabagie, vidusslāņa tur nav. Bagātie dzīvo aiz augstiem mūriem un dzeloņdrātīm virs tiem, stāsta Gunārs. Tur viņš zinājis tikai divus gadalaikus – sausuma sezonu un lietus sezonu. Sausuma laikā visu laiku ir vidēji 45 grādu karstums, lietus sezonā, kas ilgst no novembra līdz aprīlim, dienā gaisa temperatūra  ir 35 grādi, bet naktī vairs tikai 10 grādi. Valsts atrodas Āfrikas dienvidos un robežojas ar septiņām citām valstīm. Zambijas neatkarība ir deklarēta 1964.gada 24.novembrī. Līdz tam šī bija Britu impērijas interešu zona. Taču vēsturiski angļu valoda joprojām ir galvenā sarunvaloda un arī valsts valoda Republikā, kurā faktiski raksturīgākās ir septiņas galvenās afrikāņu valodas un vēl liels skaits citu. Zambijai ir savs prezidents – Maikls Sata.
Jauniešiem no Eiropas bijis grūti pierast pie daudzām neērtībām un paradoksiem. Zambijā elektrības biežāk nav, nekā ir, internets ir “jāķer”, bet var arī nenoķert. Telpā, kurā dzīvoja jaunieši, skraidīja zirnekļi plaukstas lielumā, bet tie skaitās nekaitīgi. Limonāde  “Fanta” Zambijā nopērkama lētāk nekā dzeramais ūdens. Bērni tur katru dienu iet kājām 10 vai 15 kilometrus pēc ūdens, un tā – divas reizes dienā. Vietējie skolotāji nepaklausīgus skolēnus pārmāca noperot. Un pieaugušie nekādi nesaprot, kāpēc tā rīkoties nedrīkst un ka tajā pašā laikā gan pilsētās, gan laukos var sastapt braucam lepnus džipus, bet trūcīgās ģimenes mēnesī iztiek ar 10 dolāriem.
“Mazajos ciemos bērni, ieraugot baltādainus cilvēkus, raud vai no prieka vai šausmām, jo domā, ka esam dievi vai paši nelabie,” saka Gunārs. Tajā pašā laikā puisis atzīst, ka Zambijā fotografēt cilvēkus ir bijis ļoti aizraujoši, jo viņi ir ne tikai citādi, bet arī skaisti – ar lielām, izteiksmīgām acīm. Turklāt Zambijā gandrīz visi iedzīvotāji esot ticīgie, lielākoties kristieši. Bērnu visbiežāk uzdotais jautājums svešiniekiem: “Vai tu tici Dievam?”