Dzirkstele.lv ARHĪVS

Galgauskas bērni rotā egli zaķēniem, tiekas ar rūķīšiem un...

 Galgauskas bērni rotā egli zaķēniem, tiekas ar rūķīšiem un...

Kad aizejošais Gads stāv vārtu priekšā, lai tos aiz sevis aizvērtu, kad Decembris kravā ceļasomas, visapkārt sāk vēdīt kanēļa, piparkūku un sveču smarža, un, šķiet, tā nāk pat no žurnālu lappusēm un televizora zilā ekrāna. Gaiss sāk smaržot pēc Ziemassvētkiem. Visur sākas satraukta rosība. Satraukums valdīja arī ,,Pīlādzītī” , šogad mazliet neierastāks un brīnumaināks kā citus gadus.

Viss sākās kā parasti – ar dzejoļu, dziesmiņu un deju mācīšanos, kā jau katru gadu. Tam sekoja ielūgumu uz Ziemassvētku eglīti gatavošana vecākiem. Ar lielu rūpību un apzinīgumu bērni ķērās klāt šim darbiņam. Pašiem mazākajiem palīgā devās skolotāja un auklīte, un darbiņi, gods godam, izdevās brīnišķīgi.

Dzejoļi un dziesmas ir viena lieta, bet, kad runa iet par piparkūku cepšanu, bērnu acis iemirdzas priekā. Skolotāja kopā ar auklīti izrullēja mīklu, bet bērnu darbs bija ar formītēm izspiest piparkūkas, salikt tās uz pannas un nosmērēt ar olu, lai skaisti spīd. Katrs tika pie kāda
darbiņa. Kad piparkūkas bija izceptas, bērni bija ļoti gandarīti, bet arī atzina, ka nemaz tik viegli nav un, ja vēl būtu jācep katru dienu, kā to dara konditorijā, tad to nespētu.

Un tad pirmais pārsteigums – aiz grupiņas loga stāvēja eglīte. Bērni visi kā viens apgalvoja, ka neviens no viņiem to nav nesis. Nesām eglīti grupiņā, bet, kas tad tas – eglītē kaut kas iekārts, kāda lupatiņa? Nē, tā nebija lupatiņa, bet maza rūķīša šallīte. ,,Rūķīši atnesa, rūķīši atnesa!!!” sauca bērni visi kā viens. Bērni bija patīkami satraukti. Kad eglīte bija izrotāta, visi priecājās un līksmoja.

,,Bērni, mums ir skaista eglīte, rūķīši mums to atnesa no meža, bet kā jūs domājat, vai viņiem mežā arī ir eglīte, un kā tad ar zaķēniem un stirnām?” pēkšņi iejautājās skolotāja. Uz brīdi grupiņā iestājās apmulsums, bet tad bērni sāka izteikt domu, ka vajadzētu kādu dienu
arī mežā izrotāt kādu eglīti, tikai ar zvēriņu mantiņām – burkāniem vai āboliem. Un sekoja nākamais pārsteigums - ,,Braucam uz mežu tūlīt!!!” iesaucās skolotāja. Vārdiem nevar aprakstīt to sajūsmu, ko izrādīja bērni par šo ideju. Tad nu zvanījām autobusiņa šoferītim, sameklējām burkānus un devāmies uz mežu.

Visi priecīgi noskaņoti, pa ceļam uz mežu vēroja apkārtni, kāds arī pamanīja aiz krūmiem noslēpušos rūķīšus. Laikam tos pašus, kas mums atnesa eglīti. Mežā vairākās eglītēs sakārām burkānus, lai zaķēni un stirnas kopā ar rūķīšiem varētu svinēt Ziemassvētkus. ,,Kuššš! Vai dzirdat, kas tur aiz tām eglītēm krakšķ?!” aicina ieklausīties skolotāja.

"Iesim klusiņām skatīties.....Skatieties, skatieties!!!! Re, re, kur rūķītis aizskrēja!!!” skolotāja norāda uz kādu tālumā izgāzta bērza sakni. ,,Jā, jā, es redzēju, es arī redzēju sarkanu cepurīti!” viens pēc otra sauca bērni. Vēlreiz pārliecinājušies, ka rūķītis aizskrēja uz savu mājiņu, devāmies uz meža malu, bet kas tad tas? Uz mellenājiem mētājas mazītiņa cepurīte un uz eglītes apakšējā zara maza šallīte, tāda pati kā uz tās eglītes, ko atnesis rūķītis uz bērnudārzu. Visi kopā nospriežam, ka rūķītis bēgot tās pazaudējis. Bērni nolemj šalli un cepurīti atstāt turpat uz egles zariņa, lai vēlāk rūķītis tās atkal var paņemt.

Ar to jau viss vēl nebeidzās, auklīte atradusi kaut kādus papīrus, norunājam, ka slikti cilvēki izmetuši mežā atkritumus, bet, aplūkojot tuvāk, atklājam, ka tā ir vēstule, rakstīta uz kāda koka mizas, no rūķīša Skujiņa, kurš raksta, ka ar saviem brāļiem visu laiku bērnus vērojuši un klausījušies bērnu un skolotāju sarunas. Arī par braukšanu uz mežu jau dzirdējuši sačukstamies skolotājas, tāpēc jau laicīgi sarūpējuši bērniem saldumus kā pateicību par mežā izrotātajām eglītēm. Kur tad tie ir? Cītīgi palūkojušies apkārt, bērni zem kādas eglītes atrod maisiņu ar konfektēm.

Sajūsmināti par padarīto, un vēl vairāk sajūsmināti par to, ka rūķīši tiešām eksistē, dodamies atpakaļ uz bērnudārzu. Visu dienu bērni sprieda par rūķiem, par dienas piedzīvojumiem, ar sajūsmu stāstīja katram, kas ienāca grupiņā, vecākiem, skolas pavārītēm un citiem skolotājiem.

Bet, kas gan tie par Ziemassvētkiem, ja neiet ķekatās. Bet kas tās tādas? Un kas tās Ziemassvētku tradīcijas? To mazie Pīlādzīši kādā rīta agrumā devās noskaidrot uz Alūksnes novada Ates dzirnavām, kur Ates dzirnavu darbinieki bija parūpējušies par brīnišķīgu Ziemassvētku ieskandināšanas pasākumu ar nosaukumu ,,Ķekatu zvaniņiem skanot” . Visi ietērpāmies maskās, skandinot zvaniņus, klausījāmies, kur atskanēs Ziemassvētki. Dziedot kopā ar čigānieti, kazu un lāci, vilkām bluķi, klausījāmies bites stropā, lējām laimi, gājām rotaļās, tā iepazīstot latviešu tautas tradīcijas. Ziemassvētku ieskandināšana beidzās ar zirņu un pīrādziņu ēšanu, ķimeņu tējas baudīšanu, tautasdziesmu skandēšanu un savas laimes brīnumsvecītes aizdedzināšanu.

Ziemassvētku gaidīšana bērnudārzā izskanēja ar grupiņas Ziemassvētku eglīti, kur arī neiztika bez pārsteigumiem. Ziemassvētku vecītis ieradās garos gumijas zābakos, maisu nevis velkot ragavās, bet gan stumjot ar ķerru!!! Kā gan savādāk, ārā taču tādi dubļi, sniega nevienas kripatiņas!

Tas patiesais prieks un sajūsma, kas bija saskatāma bērnu acīm šajās dienās, radīja vislielāko gandarījumu par piedzīvoto. Nekas nevar dod lielāku prieku skolotājam un arī vecākiem, ja bērna seja staro laimē.