Vairāk labu vārdu

2014. gada 3. janvāris 00:00

143

Katrs vārds, arī neapdomīgi izteikts, var kļūt par bumerangu, kas mīļi vai sāpīgi trāpa pašam teicējam

«Labie, uzmundrinošie, motivējošie, novērtējuma vārdi vajadzīgi ikvienam. Arī tam, kas savā lielajā pašpārliecinātībā teic, ka nav atkarīgs no citu uzslavām vai nopēluma. Pat ja viņam liekas, ka vienalga, ko par viņu citi domā, noteikti ir daži cilvēki, kuru viedoklis ir svarīgs. Īpaši bērnam, kurš tikko sāk iepazīt pasauli un kuram vēl nav izveidojies adekvāts pašvērtējums,» teic psiholoģe Aiga Jankevica, akcentējot pozitīvas, emocionāli ceļošas un virzošas komunikācijas nozīmi savstarpējās attiecībās. Sevišķi ģimenē, kurās aug mazi bērni.

Bērna ego nav jābaro
Uzmundrinājumam, iedrošinājumam un atzinībai ir būtiska loma tieši pašapziņas veidošanā, uzsver psiholoģe. «Adekvāts pašvērtējums ir kā ģimenē uzbūvēts cietoksnis jeb platforma, ka esmu pietiekami labs, pieņemts un derīgs. Līdz ar to spēšu veselīgi uzņemt gan uzslavu, gan kritiku un saprast, cik daudz patiesības ir cita sacītajā, ka, piemēram, esmu galīgs neveiksminieks. Agri vai vēlu bērnam nāksies sastapties ar tādu viedokli. Vai viņš spēs atvairīt šīs ārpasaules raidītās bultas?» jautā A.Jankevica. Viņa piebilst, ka uzmundrinājumam un novērtējumam, kas izpaužas gan vārdos, gan rīcībā, nav nekā kopēja ar neveselīgu bērna ego spodrināšanu un izlutināšanu. «Bērnībā «es» jeb «pasaules nabas» apziņa ir ļoti liela. Ja iesim tās pavadā, piemēram, atbildot uz meitiņas paziņojumu, ka viņa ir visskaistākā, ar vārdiem – jā, esi gan vissmukākā meitene uz pasaules, ar visblondākajiem matiem, lielākajām acīm un biezākajām skropstām –, nodarīsim kaitējumu. Tā ir neadekvāta lietu izskaistināšana un bērna teju dievināšana, kas ne pie kā laba nenoved,» brīdina psiholoģe.

Prasīt atbilstoši vecumam
Savukārt novērtējums un atzinība, iespējams, ir tikai viens teikums, kas stiprina bērna pašapziņu. Tas prasa labās rīcības pamanīšanu un izcelšanu, kaut parasti esam tendēti uz pretējo. Ieraugām, ko mazais sastrādājis, izgāzis, sasmērējis un nočiepis, un bieži reaģējam uz to emocionāli vardarbīgi, novērojusi psiholoģe. «Jo vairāk pamanīsim labo un izteiksim atzinīgus vārdus, jo ātrāk bērns augs pozitīvā novērtējuma virzienā. O, vecāki pamanīja, ka esmu mācējis salocīt drēbes un izslaucīt istabu! Atzinība būtu jāizsaka par vissīkāko darbiņu, ko bērns atbilstoši savam vecumam spējis izdarīt. Prasīt no četrgadnieka perfekti sakārtot grāmatu plauktu secībā no biezākajām grāmatām uz plānākajām ir par daudz,» raksturo Aiga, piebilzdama, ka mazajam svarīgi dzirdēt ne tikai «malacis!», bet arī to, par ko izteikta uzslava. Tas viņu motivē turpināt pozitīvo rīcību. Savukārt, ja to dzird brāļi vai māsas, atzinība «pavelk» uz labiem darbiem arī viņus.
«Bieži vecāki un skolotāji saka – par ko man viņu slavēt? Tas taču ir pats par sevi saprotams, ka mantas ir jāsakārto, jābūt pieklājīgam un sešos gados jāprot lasīt! Taču bērna attīstībā nekas nevar būt pats par sevi saprotams. Arī tas, ka viņš pirmo reizi pieceļas kājās, jo diemžēl ir bērni, kas dažādu veselības problēmu dēļ to nespēj. Novērtējums, uzmundrinājums, labie vārdi noteikti jāatrod katrai bērna pozitīvajai rīcībai. Godīgi sakot, šajā ziņā vēl neesmu redzējusi pārslavētu bērnu,» atzīst A.Jankevica.

Tukši draudi liecina
par bezspēcību
Psiholoģe salīdzina, ka atzinīgi vārdi ir kā labā augsnē kritusi sēkla, kas savstarpējā saskarsmē nesīs saldus augļus. Taču tie var būt arī rūgti, ja mazais nemitīgi rāts, apsaukāts vai noniecināts. Diemžēl tā ir daudzu ģimeņu realitāte.
«Bieži izskan tukši vārdi, draudēšana. Ja nesakārtosi savas mantas, Ziemassvētku vecītis neatnesīs tev dāvanu! Ja neizlasīsi grāmatu, netiksi laukā spēlēties! Ja neizmācīsies matemātiku, konfekti nedabūsi! Ja nepratīsi uzvesties, uz veikalu neiesi! Klausies taču, ko tu saki! Vai tiešām esi gatavs nesarūpēt bērnam uz svētkiem dāvanu?! Ir pārāk daudz šo «ja» «tad» nosacījumu, bet, kad pienāk Ziemassvētki, veikals vai laukā iešana, savus draudus esam aizmirsuši. Tomēr, augot šajos tukšajos vārdos, kas demonstrē vecāku bezspēcību panākt iecerēto citiem līdzekļiem, ai, kā drīz vien bērns tajos vairs neklausīsies un septiņos astoņos gados «metīs» tev acīs, ka zina, ka tāpat dāvana Ziemassvētkos būs. Tas tevi vēl vairāk sakaitinās un mudinās ķerties klāt radikālākām metodēm,» brīdina speciāliste. Tukšo draudu vietā viņa iesaka meklēt citus pozitīvus veidus, kā motivēt bērnu. Piemēram, apsolīt, ka pēc istabas sakārtošanas vai izmācīšanās kopā panašķosies ar smalkmaizītēm vai uzspēlēs kādu spēli.

Pasūtīsi mani, pasūtīšu tevi!
Tomēr vecāki nereti izvēlas salīdzinoši vieglāko ceļu, noniecinot savu atvasi, un to var saukt par emocionālu vardarbību, ko pavada ne tikai nejauki vārdi, bet arī paaugstināta balss intonācija, izmainīta mīmika un žesti. «Un tad bērns sāk mums to darīt pretī. Viņš sapratis, ka tas ir īstais komunikācijas veids. Ja tu mani sauc par stulbu, kāpēc es tevi tā nevaru nosaukt?! Ja tu mani sūti trīs mājas tālāk, arī es varu pasūtīt! Pieaugušais pats iedevis bērnam rokā atslēgas, kā kontaktēties. Tas ir milzīgs klupšanas akmens, ko vecāki pat nepamana. Apakšā atkal ir bezspēcība, ka neko nevaru iesākt, lai mazais klausītu, paklusētu, negribētu tik daudz, neprasītu ēst, kad skatos filmu, vai nerautos pie televizora, kad iet man seriāls. Sākam kliegt un izmantot emocionālo vardarbību, un vienā mirklī tas nāk atpakaļ,» par bumeranga efektu atgādina Aiga.

Apsolījums, ka viss būs kārtībā
Uzmundrinošo, atzinīgo vārdu sarakstā ir arī iedrošinājums, bez kā neiztikt adekvāta pašvērtējuma veidošanas procesā. «Ja mazais audzis motivējošu vārdu un rīcības atmosfērā, viņam būs vieglāk uzņemt iedrošinājumu jaunajam. Katrai lietai pienāk pirmā reize. Piemēram, braucienam no slīdkalniņa. Bērnam ļoti svarīgs ir klātbūtnes efekts un apsolījums, ka viss būs kārtībā. Tāpēc būtiski ir nemitīgi runāt un stāstīt jaunās darbības secību – kāp droši, es tevi pieturēšu, tu laidīsies lejā un redzēsi, kā nostāsies uz savām kājiņām! Savukārt lielākiem bērniem iedrošinot ir svarīgi atgādināt iepriekšējos panākumus un vēlāk noteikti pajautāt, kā tad īsti gāja ar jauno lietu. Vai uzstāšanās klases priekšā tiešām bija tik briesmīga, kā iepriekš šķita,» iesaka A.Jankevica. Viņa piebilst, ka kaunināšana un kritizēšana šajās situācijās darbojas pilnīgi pretēji. Mazais vēl vairāk ierausies stūrī un neļausies. Tāpēc simtkārt vērts pacensties atrast savā leksikā pozitīvo un ceļošo, kas vēlreiz apliecinās atvasītei, ka viņš ir mīlēts un gaidīts šajā pasaulē darīt labus darbus.

Maksāšana – slidens ceļš
Aiga Jankevica, psiholoģe
◆ Nereti vecāki, lai motivētu bērnu konkrētai rīcībai, neaprobežojas tikai ar atzinīgiem vārdiem, bet izvēlējušies savai atvasei samaksāt. Es šo metodi vērtēju piesardzīgi. Tas ir slidens ceļš, jo vienā brīdī var pietrūkt naudas, kā arī būsim iedevuši bērna rokās mehānismu, ka samaksu var gaidīt par jebko. Piemēram, par durvju atvēršanu un pasveicināšanu. Tas var aiziet tik nevaldāmi, ka nezināsim, kā šo tirgošanos pārtraukt. Tāpēc labāk tādu metodi, īpaši pirmsskolas vecumā, neizmantot. Izņēmums varētu būt noteiktas summas maksāšana bērniem, kuri jau iet skolā, par stingri norunātu darbiņu. Piemēram, par vannas istabas iztīrīšanu, ieskaitot plauktiņu un pudelīšu sakārtošanu. Šādā gadījumā bērnam nav iespējams mainīt noteikumus vai summu. Ja tas darbojas un apmierina abas iesaistītās puses, varētu mēģināt.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vairāk labu vārdu

Kategorijas