Vēlas būt vajadzīga

2014. gada 3. janvāris 00:00

Mārīte Zagorska: „Dzīve tādiem cilvēkiem kā es daudz ko iemāca.”

Mārīte Zagorska, kura ikdienā rosās Ilgas Vanuškas zupas virtuvē, pirms 33 gadiem pasaulē ieradās tāpat kā visi bērni, tikai viņas likteņa grāmatā ne visas dzīves nodaļas bija prieka piepildītas. Mārīte par to nežēlojas, bet par cilvēkiem saka tikai labu.
„Piedzimu Kuldīgā, bet līdz 18 gadu vecumam dzīvoju un mācījos dažādos bērnunamos un internātskolās, jo mana mamma bija otrās grupas invalīde. Arī pati esmu redzes invalīde. Gandrīz neko nevaru saskatīt ar labo aci. Ir arī citas veselības problēmas.
Man ļoti sāpēja sirds, ka vajadzēja dzīvot bērnunamā, lai gan īstā mamma bija dzīva. Viņa joprojām dzīvo Kuldīgā. Pati viņu atradu. Esmu ar viņu sazinājusies. Tagad gan mamma kādu laiku nav man zvanījusi. Sirdī ļoti gaidu, kad piezvanīs. Uzzināju, ka man vēl ir trīs māsas un divi brāļi. Viņus sameklēju ar interneta starpniecību,” stāsta Mārīte, kurai savulaik konstatēti viegli garīgā rakstura traucējumi, tāpēc arī skolas gaitas viņa uzsākusi astoņu gadu vecumā.

Kaut blakām būtu mamma
„Bērnībā man bija jauki svētki un Jaungads, jo kopā ar citiem bērniem dziedāju dažādas dziesmas koros un ansambļos, spēlēju teātrus. Iemācījos spēlēt arī kokli. Mums bērnunamā bija ļoti labs mūzikas skolotājs, kurš man ieteica pamēģināt. Sākumā visu spēlēju stingri pēc notīm, bet vēlāk notis vairs nevajadzēja. Droši vien tagad diezin vai varētu paspēlēt. Pa šiem gadiem būs aizmirsies,” atceras Mārīte. Tomēr visus šos 18 gadus viņa klusībā vēlējusies tikai vienu – kaut blakām būtu mamma. „Ne jau tikai es viena, mēs visi to vēlējāmies par visu visvairāk. Ar cerībām uzlūkojām katru cilvēku, kas ienāca bērnunamā.”

Es gribēju bērniņu
No Baldones bērnu sociālās aprūpes centra pēc devītās klases beigšanas Mārīte nosūtīta uz tagadējo Sveķu speciālo internātpamatskolu. „Tā arī nokļuvu šajā pusē,” viņa saka. Tieši ar šo izglītības iestādi Mārītei saistās tas dzīves posms, kura pavadone bijusi mīlestība. Tā agrāk vai vēlāk uzmeklē katru cilvēku, neprasot, kāda ir viņa veselība, dzīves apstākļi, spēja pastāvēt šajā pasaulē. Ar Kārli, kurš ir sešus gadus jaunāks par Mārīti, viņa iepazinusies, mācoties Sveķu skolā. Viens otram rakstījuši zīmītes, arī skolas gaiteņos bieži bijuši redzami kopā. Pēc skolas beigšanas daudzi lauku māju īpašnieki aicinājuši jauniešus strādāt savā saimniecībā. „Es spēju parūpēties pati par sevi, tāpēc sāku dzīvot laukos pie sievietes, ko saucu par savu audžumammu. Darīju visādus darbus. Gan dārzus ravēju, gan ēst gatavoju. Kad saimniece pārcēlās dzīvot pie meitas, man nebija kur palikt, tāpēc aizgāju dzīvot pie sava drauga Kārļa uz Tirzu. Trīs gadus nekāda darba man nebija, jo nevienam nebiju vajadzīga ar savām veselības problēmām,” Mārīte ritina savas dzīves kamolu, nenoliedzot, ka no visas sirds iemīlējusi Kārli. To, ka ieņēmusi no viņa bērnu, sieviete neuzskata par nejaušību. „Es gribēju bērniņu! Tikai māja, kur abi dzīvojām, bija veca un auksta, tāpēc kādu laiku ar meitu, kurai devu vārdu Terēza, jo tāds ir mans kristītais vārds, kā arī savu uzvārdu, dzīvoju sociālās aprūpes centrā. No visas sirds rūpējos par meitiņu, lai gan gribējās būt kopā ar Kārli. Tiesa, viņš šodien par mums abām ir aizmirsis,” nopūšas Mārīte. Viņa nevēlas vārdos vēlreiz izdzīvot tās sajūtas, ar kurām sievietei nācies cīnīties tad, kad meitiņa nonākusi audžuģimenē, bet viņa pati - Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā, kur kādu laiku nācies ārstēties.

Viņa ir mana dvēselīte
„Dzīve tādiem cilvēkiem kā es daudz ko iemāca. Es nepazudīšu. Dažkārt dzīvot kļūst grūti, bet esmu norūdījusies, tāpēc raudu reti. Lai sevi mierinātu, pa vakariem noņemos ar rokdarbiem, piemēram, adu zeķes, cimdus, cepures. Pašai jau to pietiek, tāpēc dažkārt savus darinājumus pārdodu kādam citam. Daudz domāju par meitiņu, kurai jau ir četri gadi un septiņi mēneši. Kad nācās viņu atdot audzināšanā citai ģimenei, man psiholoģiski tas bija ļoti grūti. Viņa ir mana dvēselīte,” Mārītes balss ietrīsas. Terēza dzīvo pie audžuvecākiem un ar bāriņtiesas lēmumu Mārītei ar savu meitu ir atļauts satikties ik pēc divām nedēļām. „Es pati ārkārtīgi gaidu to brīdi, kad satikšu savu Terēzu. Meitiņa jau arī mani ļoti gaida ciemos. Man diemžēl neļauj pašai audzināt meitu, jo nav tik laba veselība. Līdz mūža galam būšu pateicīga Terēzas audžuvecākiem, kuri ir ļoti labi cilvēki. Braucu ciemos, arī uz svētkiem viņai dažādus saldumus sapirku. Labi, ka man tagad ir darbs,” saka Mārīte. Viņa dažkārt ļauj vaļu nākotnes sapņiem. Tie nesaistās ar viņu pašu, bet ar Terēzu. „Man gribētos, lai meitiņa, kad izaugs, kļūtu laba sportiste vai arī dziedātāja. Viņai jau arī tagad ļoti patīk dziedāt. Tad, kad pati mācījos skolā, ļoti daudz nodarbojos ar sportu. Trenējos skriešanā, spēlēju volejbolu un basketbolu, arī svarus cilāju. Tas bija labs laiks. Atmiņās joprojām visvairāk kavējos, domājot par skolas gadiem,” piebilst Mārīte.

Rūpīga un kārtīga
Mārīte jau sešus gadus strādā Ilgas Vanuškas zupas virtuvē. „Viņa ir rūpīga un kārtīga, ” tā savu palīdzi raksturo I.Vanuška.
Zupas virtuve ir Mārītes pirmā darbavieta. To viņa uzskata par savām otrajām mājām, bet Ilgu uzskata par savu otro māti. „Jau kopš skolas laikiem zināju kafejnīcas „Amro” priekšnieci. Skolas laikā mēdzu atbraukt uz Gulbeni pie zobārsta vai citās darīšanās. Kad, autobusu gaidot, sagribējās ēst, gāju uz kafejnīcu. Mūs abas iepazīstināja Stradu pagasta sociālā darbiniece. Par iespēju strādāt zupas virtuvē viņai esmu ļoti pateicīga. Esmu gan pati paēdusi, gan arī naudiņu nopelnu. Man ir arī invaliditātes pensija,” stāsta Mārīte, kura katru dienu uz darbu brauc no Stradu pagasta Šķieneriem, kur viņai ir vienistabas dzīvoklis.
„Es ticu Dievam. Dažreiz aizeju uz baznīcu. Vislielāko prieku sagādā Terēza un arī Ilgucīte. Vienmēr, sākot dienu, visiem saku: „Labrīt, mani mīļie cilvēki! Tas būtu briesmīgi, ja šodien nevienam es nebūtu vajadzīga.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vēlas būt vajadzīga

Kategorijas