Ielaid pārnakšņot!

2014. gada 7. janvāris 00:00

Kad trešo vakaru pēc kārtas krietni vēlā stundā jau atkal ieskanas dzīvokļa durvju zvans, kā pirmo iedomājos savu draudzeni – arī viņas dzīvoklis atrodas daudzdzīvokļu nama pirmajā stāvā, un vēl nesen abas spriedām par to, kādiem riska faktoriem mūsu dzīve ik dienas tiek pakļauta. Vispirms jau - dažādu lietu pārdevēju, dažādu pakalpojumu piedāvātāju un socioloģisko aptauju veicēju uzmācībai. Palaikam – to uzziņu un informācijas meklētāju neatlaidībai, kuri īsti nesaprot jeb tēlo, ka nezina, kur meklēt palīdzību. Izīrējamu dzīvokļu un pazudušu mājdzīvnieku meklētāji. Pavisam nesen kāds vīrietis piezvanīja pie mana dzīvokļa durvīm, lai pajautātu, kur svētdienā var uzlādēt mobilo telefonu. Vēl pirms tam kāds piedāvāja slēpes, lai gan bija tikai oktobris. Vēl iepriekš kāds mūsu mazpilsētā nespēja atrast ceļu uz tuvāko autobusa pieturu. Un kur nu vēl visi tie, kas blēņodamies drāžas pa trepēm lejup un spiež uz visām zvana pogām, kas pa ceļam sasniedzamas!
Katram saprotams, ka pēc šādu nekontrolējamu gadījumu virknes interese par to, kurš nu jau atkal zvana pie durvīm, izzūd. Draugiem tiek pieteikts īpašs zvana signāls vai labākā gadījumā – savlaicīgs telefonisks brīdinājums, pārējiem – kā paveiksies ar manu ieinteresētību.
Šajā vakarā esmu tikko atgriezusies no kāda pasākuma, tāpēc zvans pie durvīm mani nepamodina no miega, lai gan – jau ir tā stunda, kad mazi bērni guļ un neaicināti viesi vairs netiek gaidīti.
Skats, ko ieraugu caur durvju actiņu trepju telpas pustumsā, manī nevieš pārliecību, ka vīrietis, kurš tur roku uz zvana pogas, ir kāds no maniem paziņām. Lai gan – ar tām durvju actiņām jau arī kā ar greizajiem spoguļiem...
„Varbūt viņš kļūdījies?” pie sevi nodomāju un gatavojos klusītēm atkāpties istabā.
Nekur tālu netieku, kad zvans nodžinkst atkal. Ieskatos vēlreiz durvju actiņā. Kustību sensors jau gaismu izslēdzis, tātad – vīrietis tur stāv jau labu laiciņu.
- Kas tur ir? - jautāju tumsai aiz durvīm.
- Es, - atskan ļoti gudra atbilde.
- Kas tas ir - es?
- Nu, es taču! - atbild balss no tumsas.
Tā kā balsi caur durvīm nepazīstu un jūtu, ka svešinieks nedomā ar sevi iepazīstināt, iebilstu:
- Jūs būsiet sajaucis adresi!
- Nē, neesmu! Tu taču esi tā un tā!
Tā kā savu vārdu un uzvārdu zinu nekļūdīgi, nākas viņam klusējot piekrist, tomēr svešinieka zināšanas mani nepārliecina.
- Ko jums vajag? - nepacietīgi jautāju
- Parunāties.
- Tad runājiet, - mudinu caur durvīm.
- Nē, es tā nevaru. Pār slieksni. Ielaid iekšā.
Ha! Tā tik vēl trūka!
- Sakiet, kas jūs esat un ko jums vajag! - jau dusmīgi uzsaucu.
Aiz durvīm klusums. Tad tikko sadzirdama grabināšanās, durvju kliņķa nervoza noraustīšanās un klusums. Gaidu aizejošu soļu skaņu, bet – nekā.
Tā vietā atskan:
- Ielaid pārnakšņot!
Kādu brīdi šķiet - esmu pārklausījusies. No izbrīna pat pārjautāju:
- Ko tu teici?
Svešais, laikam jau novērtējis manu interesi, uzsauc skaļāk:
- Ielaid pārnakšņot! – un nu jau daudz stingrāk klaudzina pie durvīm.
Viņa vajadzību sadzirdu nepārprotami, tāpēc pirmajā brīdī pat samulstu. Tad attopos:
- Kaut kas traks! Kas vēl nebūs! – un, izslēgusi gaismas, patveros istabā.
Tomēr vīrietis aiz durvīm nerimstas – zvans atskan vēl un vēlreiz.
Izliekos, ka nedzirdu, un tāpat tumsā aizlavos pie virtuves loga – kaut kad taču viņš ies prom! Vismaz redzēt vajadzētu, kas viņš tāds.
Pagalma laterna kā parasti deg tikpat spoži kā kaķa acs tumsā. Apkārtējās mājās izgaismoti tikai daži logi, cilvēkus un mašīnas uz ielām nemana. Blāvajā tumsā tik vien pamanu - mazliet grīļīgu stāvu, tumšu vējjaku un pār pieri novilktu adītu mici.
Nakts miers, protams, ir iztraucēts, jo nu domas dzenā cita citu.
Interesanti, kā gan viņš zināja manu vārdu? Varbūt nav kursējis kāds autobuss, un kāds no maniem paziņām viņam ieteicis vērsties pēc palīdzības pie manis? Bet – neviens mani par ko tādu iepriekš nav brīdinājis!
Varbūt tomēr es kļūdījos? Varbūt tam cilvēkam patiešām bija slikti – manī uz brīdi ierunājas sirdsapziņa, bet tad sevi norāju: nav iespējams visu pasauli salāpīt!
Tomēr ar katru nākamo domu, ar katru brīdi, manī arvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka tas ir bijis tikai negodīgs mēģinājums atrast pajumti, un kas to lai zina, kā tas vēl beigtos...
Atbildes meklēju nākamajā dienā.
Savu vārdu un uzvārdu, skaidri salasāmu, atrodu turpat trepju telpā, blakus citu dzīvokļu īpašnieku vārdiem.
Neviens no maniem paziņām, kuriem kas tāds varētu ienākt prātā, nav ieteicis naktsmājas meklēt pie manis.
Kad par šo gadījumu stāstu savām kolēģēm un paziņām, atklājas interesanti fakti: es neesmu vienīgā, kura ir apciemota tik vēlā vakara stundā! Mēs esam krietns pulciņš!
Kad zvans atskanējis pie Marinas durvīm, tumsa tikko iestājusies, jo tas noticis pirms vairākām nedēļām. Toreiz viņi bijuši divi. Piezvanījuši pie durvīm un gaidījuši, kamēr Marinas „tūlīt!” sekos viņas iznākšana. Atvērusi durvis, viņa uzlūkojusi abus gana solīdi ģērbtos pusmūža vīriešus un gaidījusi, kas nu abiem būs sakāms.
Ieilgusī pauze aizpildījusies ar nedrošu mīņāšanos, līdz beidzot Marina pati jautājusi:
- Jūs kaut ko gribējāt?
Atkal mīņāšanās, abu saskatīšanās, līdz viens sadūšojies pajautāt:
- Vai pie jums nevar pārgulēt?
Tāpat kā man, arī Marinai šķitis – nudien, laikam pārklausījusies! Tomēr, kad pārjautājusi, atbilde palikusi nemainīga.
- Kā jums kaut kas tāds var ienākt prātā? – viņa iesaukusies un aizcirtusi durvis abu degungalā.
Pēc tam gan abas ar mammu domājušas – varbūt tie nelaiķa tēva bijušie draugi, un kādu brīdi, līdzīgi kā man, ierunājusies sirdsapziņa – ja nu tiešām viņiem nebija kur palikt?
Gandrīz nedēļu vēlāk abi naktsmāju meklētāji laikam jau bija sapratuši savu kļūdu un naktsmītni meklēja atsevišķi, katrs savu. Ceturtdienas vakarā, gandrīz vienā laikā, abi klauvējuši pie divu dažādu dzīvokļu durvīm, izsakot līdzīgu vajadzību. Abas manas paziņas visai saprātīgi caur durvīm pajautājušas, kas par vajadzību, bet vīrieši tālāk par nepieciešamību parunāties nav tikuši. Tā kā pāri slieksnim viņi runāt nevarot, jo tas esot personiski, viņu vajadzība palikusi nenoskaidrota.
Vēl kāda mana paziņa, kura laikus mēdz doties pie miera, no šī scenārija iepazinusi tik vien, kā pa miegam dzirdētu zvanu pie durvīm, bet nav cēlusies, lai noskaidrotu, kuram nenāk miegs.
Pēc tam naktsmāju meklētāju taktika ieguvusi jaunu attīstības pakāpi, jo vīrietis, kuram Inese atvērusi durvīs, viņu uzrunājis vārdā un atsaucies uz sievietes kādreizējo draugu Jāni.
Inesei, tāpat kā vairumam latviešu, starp paziņām patiešām bijuši Jāņi, tāpēc viņa aizdomājusies un vēlējusies noskaidrot ko vairāk. Vīrietis jau cēlis kāju pāri slieksnim, kad viņa attapusies – nē! Tā vis nebūs!
Toties Līgai vispār ir liela dūša, jo viņa līdz šim gulējusi pie neaizslēgtām durvīm. Kad vēlā vakara stundā koridorā ienācis vīrietis, viņa izbrīnīta jautājusi:
- Kas tu tāds?
Vīrietis nesamulsis un stādījies priekšā kā viņas paziņa, nepiemirstot pajautāt:
- Mīļā Līga! Tu mani vairs neatceries?
„Mīļā Līga” stāvējusi atplestu muti un mēģinājusi atcerēties savas jaunības kļūdas, jo šis vīrietis galīgi neatbildis viņas gaumei.
Tad kādā brīdī viņā ieskanējies trauksmes zvans, un, paķērusi turpat koridorā esošo lietussargu, metusies vīrietim virsū.
Tagad gan pati brīnās – „kur man, tādai sīkai, tāds uzrāviens! Un labi, ka šis nemetās man virsū!”
Viens labums Līgai no šī piedzīvojuma tomēr radies – nu viņa, mājās atnākot, vienmēr aiz sevis aizslēdz dzīvokļa durvis.
No visām šīm dažāda garuma sarunām radies secinājums: zvani pie konkrētajām durvīm nav nejaušība! Šie cilvēki zina, pie kā un kad viņi iet! Tad, kad sieviete mājās ir viena. Vai no tā būtu jāsecina, ka viņa tiek novērota? Ikdienas paradumi, dienas kārtība, vīru un draugu prombūtne... Bezdarbniekam, kuram visa dienas kārtība ir dirnēšana trepju telpās, šis darbiņš ir īsti pa spēkam! Un – vai gan viņš ko sliktu? Tik vien, kā apjautājas, vai kāda neielaistu pārnakšņot... Par to, kas notiek tālāk, pagaidām stāstu nav.
Esmu apjautājusies arī pāris pensionārēm – vai viņas kāds netraucē, bet – vienai ir ciešs miegs, cita slikti dzird, vēl cita apkures periodā knapi iztiek ar savu pensiju un, ja kāds arī pie viņas ielauztos, vairāk par maizi un piena putru tāpat nedabūtu.
No kāda sava paziņas dzirdēju stāstu par to, kā lielpilsētā vīrieši „pielīmējas” it kā nejauši noskatītām sievietēm. Nolūko tās, kuras no veikaliem iznāk ar daudziem iepirkuma maisiņiem, un tad piedāvājas pavadīt līdz mājām. Aiznest pirkumus līdz dzīvokļa durvīm, uznest pa trepēm, atslēgt durvis, uzcienāties ar tēju, pārnakšņot... Ja paveicas – iespaidot, iepatikties un... aizkavēties jaun-atrastajā mājvietā.
Mūsu pusē maz tādu, kas pastaigājas ar daudziem iepirkuma tīkliņiem. Tātad – jāmeklē īsāks ceļš – uzreiz pie durvīm!
Nedomāju iejusties tiesneša lomā, tāpat skaidrs - katram pašam jāsargā sevi, bet, paskatoties uz šo „iepazīšanās stāstu” no romantiskās puses, atceros dažādus amizantus un sirsnīgus gada nogales stāstus. Par vientuļnieku, kurš pilnīgi nejauši atrod patvērumu pie sievietes tieši Ziemassvētku vakarā. Par atšķirīgos dzīves ceļos aizklīdušiem cilvēkiem, kas vecumdienās atkal sastopas tieši gada nogalē, kad agrākie centieni vairs nav tik svarīgi. Par trūcīgu meiteni, kas, nonākusi īstajā laikā un vietā, atrod Ziemassvētku laimi. Arī par puišeli, kurš pie atkritumu tvertnēm gulošā vīrietī pazīst tēti, kuru nekad nav redzējis, atved mājās, nomazgā, pabaro un, mammai pārnākot no darba, priecīgi saka: „Re, tētis!”
Jā, reizēm brīnumi notiek, un kādam paveicas, un laikam jau daudz ir tādu, kas cer šādai veiksmei. Citādi jau nemēģinātu! Varbūt tomēr atrodas kāda, kas dos pajumti, pabaros, nomazgās, sasildīs. Ziemassvētku gaidīšanas laiks taču ir īpašs ar labvēlību un izpalīdzību... Un sievietes jau parasti tādas mīkstsirdīgas.
Pirms diviem gadiem es aiz pārsteiguma atvēru durvis Ziemassvētku vecītim. Man paveicās – viņš patiešām bija īsts! Ar labiem nodomiem, jauku noskaņojumu, un - dāvanām no maniem draugiem. Tomēr sen zināms teiciens - sargi sevi pats, tad arī Dievs tevi sargās. Tik vien, kā pašam jāizvērtē situācija – kam atvērt durvis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ielaid pārnakšņot!

Kategorijas