Fotogrāfs, kam nepatīk fotografēties

2014. gada 14. janvāris 00:00

Visvaldis Bačinskis: „Fotogrāfija ir konkrēta fotogrāfa skats uz konkrētu vietu, notikumu vai priekšmetu.”

„Kad tad īsti viss sākās? Tas varētu būt aptuveni pirms 50 gadiem, kad, kolhoza govis ganīdams, nopelnīju naudu savam pirmajam fotoaparātam „Smena 6”,” atceras sinolietis Visvaldis Bačinskis, kuram fotografēšana ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Fotogrāfiju ir tik daudz, ka ar tām pietiktu ne tikai vienai, bet vairākām personālizstādēm.

Pirmā bija „Smena 6”
„Man bija desmit gadu. Mācījos Lejasciema vidusskolā un tiku fotografējis dažādus skolas un klases pasākumus. Klasē tolaik biju vienīgais fotogrāfs. Skolā bija vēl daži puikas, kas ar to nodarbojās, piemēram, Aldis Puķe. Pamazām ar fotografēšanu aizrāvos arvien vairāk. Atceros, netālu no mūsu mājām tolaik dzīvoja arī mans draugs Aivars Kalinks. Tolaik vajadzīgo fototehniku, lai varētu attīstīt filmiņas un taisīt fotogrāfijas, bija grūti dabūt. Nebija arī tik vajadzīgās sarkanās gaismas, tāpēc abi kopā krāsojām lampas ar sarkano krāsu. Var jau būt, ka pilsētā tās kaut kur varēja nopirkt, bet, kas desmitgadīgu puiku laidīs uz pilsētu. Ar segām aizklājām logus, zupas šķīvī bildes attīstījām,” Visvaldis kavējas pagātnē. „Smenu 6” vidusskolas pēdējās klasēs nomainījis fotoaparāts „Zorkij 4”, kam sekojis „Zenīts”, „Kijev 17”, „Kijev 19”. Kad deviņdesmitajos gados no Vācijas Visvaldim atvests labs fotoobjektīvs, nācies iegādāties jaudīgo „Nikonu” ar spoguļkameru. „Un tad jau sākās digitālā ēra,” smejas fotogrāfs.
Mūzika, fotografēšana un sports – tās ir galvenās Visvalža aizraušanās. Savulaik viņš strādājis Tirzas pamatskolā un skolēnu brīvdienas izmantojis tam, lai apmeklētu fotografēšanas kursus Rīgā, kas tolaik bijuši par brīvu. Pamatā skaidrota teorija, bet tā bijusi lieliska iespēja tikties ar ievērojamiem fotogrāfiem Gunāru Janaiti, Gunāru Bindi un citiem. Visvaldis vadījis arī fotografēšanas pulciņus Lejasciemā un citviet. Viņš joprojām sevi uzskata par fotoamatieri, jo speciālas fotogrāfa izglītības neesot.

Īstajā vietā un brīdī
Visvaldis smejas, ka uzskatot sevi par īstu laucinieku, kuram gar māju tek Gauja, tāpēc tai veltīts daudz fotouzņēmumu. „Cenšos vienu un to pašu vietu fotografēt dažādos gadalaikos un diennakts stundās. Lai nobildētu vienu dabasskatu, dažkārt paiet ilgs laiks. Tā nemēdz būt, ka atliek tikai iziet no mājas un mākslas foto gatavs. Atceros, ka arī G.Janaitis kursos mums stāstīja, ka vienu Rīgas skatu bildējis četrus gadus, līdz izdevies panākt vēlamo. Ir nācies fotografēt arī dažādus pasākumus un notikumus, tomēr nevaru pateikt, kas padodas labāk,” prāto fotogrāfs, uzdodot retorisku jautājumu par to, kas vispār ir laba fotogrāfija? „Manuprāt, tā ir fotogrāfa atrašanās īstajā vietā un reizē, jo tikai tad iespējams noķert labu kadru. Reizēm izeju no mājas un ieraugu, tik ārkārtīgi skaisti rudenī pār krāsaino koku galotnēm riet saule, bet pamalē aiziet negaisa mākonis. Kas tās ir par krāsām! Tikai vienu reizi man ir izdevies nofotografēt varavīksni negaisa naktī. Skaisti zibināja. Negaiss aizgāja un sāka spīdēt pilnmēness. Parādījās skaista varavīksne. Tā nu man ir fotogrāfija, kur redzama varavīksne un zibens,” priecājas fotogrāfs.

Nevar „nogriezt” galvas
Pašam Visvaldim fotografēties nepatīk, bet dažādos saviesīgos mājas un pagasta pasākumos no tā neizbēgt. „Šodien gandrīz katram ir digitālais fotoaparāts, tāpēc arī pasākumos fotogrāfu vairs nevajag un, ja fotografēju pasākumus, tad tikai pats savam priekam. Ar šo nodarbi saslimdināju arī mājiniekus, kuri ir manu darbu pirmie vērtētāji un kritiķi,” stāsta Visvaldis. Viņš uzskata, ka tomēr ne katrs var būt labs fotogrāfs. Savulaik, strādājot fotodarbnīcā Gulbenē, Visvaldis par to pārliecinājies itin bieži. ”Cilvēks atnesa attīstīt fotofilmiņu. Skatos - fotografēts izlaidums skolā. Kadrā redzami seši cilvēki, bet visiem pieaugušajiem „nogrieztas” galvas. Visā augumā redzams tikai bērns. Mani tas izbrīna. Ja cilvēks kaut ko fotografē, viņš taču redz, kas būs ietverts kadrā. Bieži vien fotogrāfs nav ņēmis vērā fonu. Ir nācies redzēt, ka fonā redzama pat mēslu kaudze pagalmā. Nevajag fotografēt pret logu vai spožu gaismu un tamlīdzīgi. Interesantu kadrējumu tomēr ir jāprot saskatīt gan dabā, gan dažādos pasākumos,” Visvaldis dalās daudzo gadu pieredzē.
Viņš labprāt aplūko dažādus fotoalbumus, vienmēr tajos ieraugot labākus un ne tik labus kadrus un rakursus. „Cilvēku gaume ir dažāda. Kas vienam patīk, tas otram nepatīk, tāpēc uzskatu, ka fotogrāfija ir konkrēta fotogrāfa skats uz konkrētu vietu, notikumu vai priekšmetu. Zināmā mērā fotogrāfijas var pielīdzināt modei, jo visiem arī viens un tas pats
tērps nepatiks un nepiestāvēs,” domā Visvaldis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Fotogrāfs, kam nepatīk fotografēties

Kategorijas