Vai laulības iziet no modes?

2014. gada 17. janvāris 00:00

Personu faktiskā kopdzīve, ko tautas valodā sauc par civillaulību, Latvijā ir tiesiski nesakārtota joma, un pēc civillaulības izbeigšanās paliek neatrisināti arī mantiskie jautājumi

Esam mīļākie un draugi, “papīriem” un gredzenam nav nozīmes, saka pāri, kam laulību institūcija šķiet pagātnes palieka. Tikmēr demogrāfi vērš uzmanību gan uz neoficiālās attiecībās dzimušo bērnu statusu, gan uz ievērojamo trīsdesmitgadnieku skaitu, kas turpina dzīvot kopā ar vecākiem.
Arī psiholoģe Ērika Gintere novērojusi sabiedrībā valdošo tendenci – kopā dzīvošanu jeb civillaulību, ko piekopj gan vidusskolas vecuma jaunieši, gan pusmūža cilvēki.
“Satiekas divi, kas meklē savu īsto pusīti, lai dalītos priekos, bēdās un ikdienas rūpēs, bauda viens otra tuvumu, bet nākamais solis – civilstāvokļa reģistrācija – nobremzējas viena vai abu partneru uzskatu un vērtību dēļ. Turpinās kopdzīve ar saukli: “Tā jau šodien dara daudzi, kādēļ gan jāšķiež nauda kāzām, kādēļ jāsmērē papīri!?” Laulības reģistrācijas faktam tiek piešķirta sekundāra loma.”

Lai paturētu, piekāpjas
Vīrieša un sievietes kopdzīves laikā kā svarīgs atskaites punkts, vērtības moments, plānots vai neplānots, rodas bērns, pat vairāki. Iespējams, tas ir brīdis, kad kopā dzīvojošie kļūst par ģimeni.
Diez vai sastapsim meiteni, kura nesapņo par baltu kleitu, skaistu kāzu ceremoniju, turpretī vīriešus vecpuiša statuss īpaši nebiedē.
Mārim jau trīsdesmit astoņi gadi. Atbildē, kāpēc viņš neprecas, ieskanas cinisma nots: “Negribu sevi apgrūtināt ar saistībām, meiteni vienai naktij varu dabūt tāpat. Pat ja satiekamies ilgāk, neko nesolu, jo arvien ceru atrast labāku. Ar manu algu ģimeni nevarētu nodrošināt. Uz ziemu gan kādai atdodos – tā siltāk un lētāk.”
Sabiedriskās domas aptaujās abu dzimumu pārstāvji mēdz izteikties, ka reģistrētā laulībā ir lielāka atbildība un cieņa vienam pret otru, taču bieži sieviešu un vīriešu uzskati atšķiras. “Sievietes vairāk domā par mīlestības lomu un nepieciešamību juridiski sakārtot attiecības, arī iespēju laulībā gūt materiālu stabilitāti. Savukārt vīrieši biežāk nekā sievietes uzskata, ka laulība nav nepieciešama, jo tā ierobežo brīvību, mazina attiecību intensitāti un ir formāla procedūra. Lai lieliskais partneris paliktu pie sievietes, jo pastāv taču konkurence, tiek pieņemts fakts, ka jāsamierinās ar dzīvesbiedra – drauga uzskatu nelokāmību,” norāda psiholoģe.
Cariskās Krievijas laikā tautas valodā par civilvīru un civilsievu sauca tikai faktiskā kopdzīvē esošas personas, jo vienīgais oficiālais laulības noslēgšanas veids eksistēja laulības baznīcā. Kad šāda laulība vairs nebija valsts atzīta, jebkurai citai personu kopdzīvei piemēroja terminu “civillaulība”.
Latviešu valodā vistuvāk šāda veida attiecības apzīmē termins “ārpuslaulības kopdzīves partnerattiecības”. Oficiāli nereģistrēta kopdzīve Latvijā nav ar likumu aizsargāta, un valsts Tieslietu ministrijas personā neplāno to darīt.

Atšķirīgas prioritātes
Cilvēks ir sociāla būtne un dzīvo sabiedrībā, kas cieši iespaido viņa uzskatus, vērtību skalu. Ja ģimene akceptē šāda modeļa attiecības, tad neapzināti vai apzināti jaunajā paaudzē tiek mazināta atbildības izjūta par tiem, ar kuriem izvēlamies būt kopā. Ja vectēvs un vecmāmiņa ir šķīrušies, tēvs un māte vairs nav kopā, diez vai jaunais cilvēks savā dzīvē spēs veidot pilnvērtīgas, noturīgas attiecības: nav, no kā mācīties. Mēdz būt arī pretēji – tiem, kas auguši labās, saskanīgās ģimenēs, ir pārāk augsti ideāli.
Izvairīšanos no atbildības un stabilitātes dažkārt ietekmē arī vilšanās un kļūmes iepriekšējās attiecībās. Viena no iepazīšanās šova “Precamies!?!” veidotājām Lote Gediņa uzklausījusi ne vienu vien neveiksmīgu attiecību stāstu un spriež: “Lielais vientuļo siržu skaits ir problēma visā pasaulē. Iemesli tam dažādi, bet ir nepareizi attiecību izjukšanā vainot tikai vīriešus vai sievietes: attiecības veido divi. Nav vainīgo, ir tikai cietušie. Un nav tādu galveno iemeslu, kāpēc cilvēki ir tik vientuļi – viss sakņojas jau iepriekšējās paaudzēs,” secina raidījuma vadītāja.
Viedoklis, kāpēc laulības tiek atvirzītas otrajā plānā, Ē. Ginterei, ir: “Jaunieši vispirms cenšas izzināt sevi, savas vēlmes, spējas, piepildījumu būt konkurētspējīgam profesionālā attīstībā, lai uzlabotu materiālo labklājību, izvirzot to kā prioritāti vērtību skalā.”
Tikmēr uzmanības vērts ir fakts, ka pēdējos gados krasi palielinās nereģistrētā laulībā dzimušo bērnu skaits. Bērndārznieku parasti vēl nenodarbina domas par atšķirīgiem kopdzīves modeļiem, toties pirmklasniekam jautājumu netrūkst. Piemēram, kāpēc citas ģimenes vieno viens uzvārds, bet viņam – tētis ir mammas draugs. Tieši apziņa, ka jāparūpējas par pēcteču nākotni, dažam vīrietim, kurš iegrimis pašpietiekamībā “dzīvoju ar draudzeni, mums ir kopēji bērni” liek saņemties un lūgt mīļotās roku. Tomēr, ja cilvēks nav atradis savu identitāti, ir grūti veidot un uzturēt attiecības. Iespējams, to jāsāk apgūt ģimenē, skolā, kā prioritāti izvirzot atbildību, bet sabiedrībā – vairāk jāuzsver laulības vērtība.
“Laulība ir mākslas darbs, kuru apzināti veido divi cilvēki, un nav vienas receptes, kas garantē laimīgu kopdzīvi līdz zelta, dimanta kāzām. Mīlestību veido laika, atbildības, pacietības un upurēšanās kopsumma,” uzsver Ē. Gintere.

FAKTI

◆ Veicot aptauju “Demogrāfija un ģimenes stāvoklis Latvijā”, sabiedriskās domas un tirgus pētījumu centrs SKDS noskaidrojis: 72% aptaujāto jauniešu uzskata par pieņemamu partneru kopdzīvi bez laulības noslēgšanas.
◆ Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina:
44% no visiem 2012.gadā dzimušajiem bērniem ir dzimuši ārpus laulības. 1980. gadā tikai 12% bija dzimuši ārpus laulības.
◆ 62 tūkstoši vīriešu trīsdesmit gadu vecumā nav precējušies un dzīvo kopā ar vecākiem.

PIEREDZE

Pie sasistas siles
Mums abiem aiz muguras bija pirmās neveiksmīgās attiecības, apdzijuši “puni un zilumi”, un nolēmām “mesties kopā”. Katrs pārdevām savu dzīvokli, es arī automašīnu, un kopīgi iegādājāmies remontējamu māju. Īpašums un kredīts tika noformēts uz dzīvesbiedres vārda, savukārt es pirku būvmateriālus, norēķinājos ar amatniekiem, uzņēmos komunālos maksājumus. Draugi kladzināja: kad tad sarakstīsities, kad tad precēsities. Māsa brīdināja, ka nav gudri kopējā katlā likt algu un ietaupījumus, pirms sakārtota juridiskā puse. Bet viss gāja augšup, mums bija labi tāpat un vienojāmies, ka “zīmogs pasē” neko nezīmē. Spriedām, protams, par laulāšanos baznīcā, tomēr dažādu apstākļu dēļ to atlikām. Pa kuru brīdi attiecībās uzradās bīstamas plaisas, pat nemanījām. Jaukā ligzdiņa sāka irt. Strīdiem sekoja atsvešinātība: bijām kļuvuši “lieli”, izrunāties un piekāpties nespējīgi. Kad mani “palūdza” aizvērt durvis no otras puses, sakodu zobus un devos prom. Cerēju, ka bijusī būs tik godprātīga un atdos pusi no sešpadsmit gadu laikā kopīpašumā ieguldītā, taču nebiju rēķinājies, uz ko spējīga saniknota sieviete. Tiesājamies jau otro gadu, bet neesmu panācis nekādu kompensāciju, jo nevaru dokumentāli pierādīt savu materiālo ieguldījumu. Kurš gan nopūlas ar pirkumu un darījumu čeku saglabāšanu? Būtu vienkāršāk, ja mēs būtu “sarakstījušies”. Pusmūžā atrasties pie sasistas siles – to nenovēlu pat ienaidniekam.
PĒTERIS (50 GADI)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vai laulības iziet no modes?

Kategorijas