Muižnieks no Tirzas

2014. gada 17. janvāris 00:00

1092

Bijušais kolhoza priekšsēdētājs: „Man dzīvē nekas nav viegli nācis.”

Pie gultas uz krēsla ierindā sastājušies dažādi veselībai nepieciešami medikamenti, pie sienas fotorāmis ieskauj ar zīmuli zīmētu ainavu, kur redzams divstāvu nams – Tirzas pagasta „Rozītes”. Apsēdies uz palodzes, asti kūļādams, pagalmu vēro melns peļu junkurs. Malā atliktas izlasītās avīzes un uz brīdi pieklusināts radiouztvērējs. „Tā nu es te tagad dzīvoju, meitas Aijas mīļu roku aprūpēts,” saka ilggadējais Tirzas ciema kolhoza „Ļeņina ceļš” priekšsēdētājs Egons Muižnieks, kuram šogad apritēs 88 gadi. Viņš ar nepacietību gaida vasaru, kad atkal varēs ratiņkrēslā izbraukt pagalmā.
„Visu mūžu esmu bijis uzticīgs laukiem. 20 gadus biju kolhoza priekšsēdētājs, pagastu vadīju, no darba nebijos. Mana dzimtā puse ir Galgauskas pagasts, kur dzīvojām „Sīļu” mājās. Vecāki bija graudnieki. Bijām trīs brāļi. Tēvs bija rūpīgs zemnieks. No „Sīļiem” pārcēlāmies uz dzīvi pie Kamaldas dzelzceļa stacijas. Skolā sāku iet Galgauskas vecajā skolā, kas nodega. Vienu gadu tiku mācījies arī no jauna uzbūvētajā, bet skolas gaitas beidzu Tirzas pamatskolā. No Tirzas gan ziemā, gan vasarā katru nedēļu ar divriteni braucu uz Dzērbenes lauksaimniecības skolu un atpakaļ. Sākās kara laiks. Vecāko brāli iesauca leģionā. Viņš tika karojis Volhovas purvos. Arī mani pie sevis izsauca Gulbenes kara kungs. Kopā ar kaimiņu Jāni Liepu tikām nosūtīti uz Madonu. Tēvs iejūdza zirgu, lai mēs varētu braukt uz Madonu. Līdz tai aizbraucām, bet pa ceļam izdomājām, ka nevaram karot, jo tad man nāktos karot pret savu brāli. Palaidām zirgu vaļā, paši iebēgām mežā, kur pavadījām neilgu laiku. Pēc tam atbraucu uz Gulbeni, kur sāku strādāt dzelzceļa stacijas depo, kas tolaik bija nodedzināts. Man kā atslēdznieka māceklim vajadzēja remontēt lokomotīves. Toreiz ar akmeņoglēm neko nekurināja, tāpēc vajadzēja braukt arī uz mežu gatavot kurināmo. Kokus izvilkām dzelzceļa malā, pēc tam tos krāvām uz platformas un vedām mājās. Pusgadu biju māceklis. Tad tiku paaugstināts par trešās kategorijas atslēdznieku,” atceras E.Muižnieks.

Pirmais tehnikuma izlaidums
Tomēr atslēdznieka arods nebija īstais Egona dzīves aicinājums. Viņa rokās nonākusi avīze, kurā ievietotais sludinājums vēstījis, ka 1945.gadā tiek dibināts Stāmerienas lauksaimniecības tehnikums. Viņš nekavējoties pieteicies mācībām un uzreiz ticis uzņemts tehnikuma otrajā kursā. Tādējādi Egons var lepoties, ka ir starp tehnikuma pirmā izlaiduma 1948.gadā absolventiem. „Tolaik kursā bijām 43 audzēkņi, bet šodien vairs esam palikuši tikai trīs,” skumji bilst vecais vīrs. Pēc tehnikuma beigšanas Egons strādājis Lauksaimniecības ministrijas pakļautībā par sēklkopības agronomu toreizējā Rankas ciemā kolhozā „Boļševiks”. „Mans uzdevums bija Rankā izveidot priekšzīmīgu sēklkopības saimniecību. Bildu, ka diezin vai spēšu vilkt tādu nastu, bet nevienu neinteresēja – vari vai nevari. Jādara un viss. Vēl piešķīra vagonu slāpekļa, kālija un superfosfāta. Tolaik visā Vidzemes novadā lielā vairumā sāka beigties mājlopi. Saimniecības bija vājas, lopi – nepaēduši, tāpēc ar likumu tika noteikts, ka 500 000 hektāru jāapsēj ar kukurūzu. „Boļševikam” kukurūza bija jāiesēj 120 hektāros. Dažviet tās dēļ pat tika izarti sētie zālāji. Rankā lopbarības pietika i bez kukurūzas, jo biju nodrošinājis lopus gan ar āboliņu un skābsienu, gan skābbarību, tāpēc noteikto 120 hektāru vietā kukurūzu iesējām tikai 12 hektāros. Par šādu rīcību man nācās pat Centrālkomitejas vīriem atskaitīties,” šodien smejas Egons. Redzot, cik labi strādā rancēnieši, prasmīgo sēklkopības agronomu sev nolūkojuši tirzmalieši. Tikai pēc trešās kolhoza pilnsapulces Rankā Egons saņēmis atļauju pāriet darbā uz Tirzu. „Izvirzīju noteikumu, lai pūrā man dod līdzi labu graudaugu sēklu, jo zināju, ka „Ļeņina ceļā” labība gan nopļauta, bet apcirkņos sabērti neizkaltēti un neiztīrīti graudi. Atceros, bija dziļa ziema. Tirzmalieši sarūpēja vairāk nekā 20 zirgu pajūgus, lai varētu veikt sēklas apmaiņu. Jau pēc gada arī viņi varēja lepoties ar augstām graudaugu ražām,” stāsta bijušais lauksaimnieks, kurš, reizē būdams kolhoza priekšsēdētāja vietnieks, Tirzā par agronomu nostrādājis sešus gadus, līdz ticis iecelts kolhoza priekšsēdētāja krēslā.

Akmeni izceļ no tuvējā purva
Tas, ka Tirzas pagasta Kancēna kapos 1976.gadā tika atklāts piemineklis dzejniecei Tirzmalietei, ir arī E.Muižnieka nopelns. „Lai gan Gulbenes partijas komitejas otrā sekretāre Ilga Zvirbule man bija draudzene, tomēr atļauju viņai neprasīju. Nolēmām, ka Tirzmalietes pieminekli iesvētīsim dienu pirms kapusvētkiem. Pirms tam vairākas naktis kopā ar Rūdolfu Alderi pie tā strādājām. Pats ar savām rokām tiku akmenī iekalis bareljefu. Akmeni ar autoceltņa palīdzību izcēlām no tuvējā purva. Kas tautas tā atklāšanas dienā sanāca! No Rīgas pat vijolnieku ansamblis atbrauca. Visi kopā dziedāja „Es dziedāšu par tevi, tēvuzeme”. Pēc pasākuma I.Zvirbule man tika izteikusi aizrādījumu par šādu rīcību, bet neko jau vairs nevarēja izdarīt. Tirzmaliete bija kristīgs cilvēks, tāpēc arī man kā ticīgam cilvēkam bija svarīgi viņas simtgadē uzlikt šo piemiņas zīmi, nevis iztikt ar parastu koka krustu,” pārliecināts bijušais priekšsēdētājs. Astoņdesmitajos gados, par spīti tālaika paražām, pēc E.Muižnieka iniciatīvas tika atjaunotas arī atsevišķas 1928.gadā Kancēna kapos 1. pasaules karā un brīvības cīņās kritušo Tirzas draudzes locekļu piemiņai liktā pieminekļa šuves un sakārtota tā apkārtne, laukumu ap pieminekli izklājot ar granīta šķembām.

Estrāde – par godu korim
E.Muižnieka darbības laikā par godu Tirzas kora simtgadei Tirzas upes krastā uzcelta brīvdabas estrāde. „Viss sākās ar sēņošanu. Vieta, kur tagad atrodas estrāde, bija purvaina. Kāpu augšā pa piekalni un negaidot līdz viduklim iekritu tādā kā bedrē, skatos, kājas baltas gluži kā ar krējumu. Izrādījās, ka tas ir saldūdens kaļķis, ko miekšķēja purva ūdens, kas skalojās cauri dolomīta slānim. Atnācis mājās, teicu sievai, ka tur ir jāveic izpēte. Tika izdarīti vairāki urbumi, kas atklāja, ka tur ir vairāk nekā 20 tūkstoši kubikmetru kūdras un saldūdens maisījuma. Ar meliorācijas priekšnieka Kārļa Kalniņa atbalstu visu piekalni sarakām vairākās tranšejās. Salikām drenāžu, bet kaļķaino kūdru kopā ar kūtsmēsliem izmantojām lauku mēslošanai. Izauga varenas cukurbietes, kvieši un lini, jo man izdevās izveidot pareizu augseku,” atceras E.Muižnieks. Pēc ūdens novadīšanas pienākusi kārta arī estrādes būvniecībai. Celtniecības materiāli divas nedēļas vesti no Dārzciema dolomīta raktuvēm.
Pienākuši pensijas gadi, tomēr vēl trīs gadus Egonam nācies nostrādāt par Tirzas ciema izpildkomitejas priekšsēdētāju. Šim amatam viņu izraudzījis toreizējais partijas komitejas pirmais sekretārs Aivars Indzeris. „Trīs gadus nostrādāju un bildu, ka vairāk negribu pagastu vadīt. Tolaik uz Tirzu bieži brauca mācītāja Sarmīte Fišere. Viņa teica, ka man jānāk par draudzes priekšnieku. Manas darbības laikā baznīcai salabojām cauro jumtu, grīdu nomainījām,” lepojas E.Muižnieks un piebilst, ka no viņa cilvēki esot baidījušies, jo zinājuši, ka priekšsēdētājs ir stingrs savās prasībās. Īpaši pret dīkdieņiem un stipro dzērienu cienītājiem. „Man dzīvē nekas viegli nav nācis,” domīgi saka sirmais vīrs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Muižnieks no Tirzas

Kategorijas