Ugunskuri izplēn, paliek atmiņas

2014. gada 17. janvāris 00:00

425

Barikāžu laiku atceras Tālivaldis Lācis

Daudzviet Latvijā notiek 1991.gada barikāžu laikam veltīti piemiņas pasākumi. Atkal un atkal atmiņā tiek atsaukti to dienu notikumi, kad pirms 23 gadiem visa Latvija elpoja vienā elpā un domāja vienas domas.
Joprojām skolu audzēkņi apzina tālaika aculiecinieku stāstījumus. Arī Tirzas pamatskolas skolēni līdz 27.janvārim iepazīsies ar stāstiem par barikāžu laika notikumiem Viļņā un Rīgā, kā arī izstrādās radošos darbus un pierakstīs tālaika notikumu aculiecinieku atmiņas.
Jau nākamajā nedēļā vecāko klašu skolēni dosies uz Rīgu, kur piedalīsies Latvijas Okupācijas muzeja nodarbībā un iepazīsies ar barikāžu laika liecībām. Ekskursiju sponsorē Tirzas pagasta pārvalde un ārsts Zigfrīds Zadvinskis ASV Skolu atbalsta programmā.
“Līdz šim esam apzinājuši 41 barikāžu dalībnieku, kas ir dzīvojuši vai pašlaik dzīvo mūsu pagastā. Aicinām atsaukties cilvēkus, kuri gatavi dalīties atmiņās, kā arī pieteikties tos, par kuriem vēl neko nezinām. Mūsu bērniem ir svarīgi zināt savas tautas un ģimeņu vēsturi. Palīdzēsim to apzināt un saglabāt!” mudina Tirzas pamatskolas direktore un vēstures skolotāja Svetlana Ziepniece.
Šinīs dienās barikāžu laiku atminas arī septiņdesmit sešus gadus vecais Tālivaldis Lācis, kurš no Rīgas pirms vairākiem gadiem pārcēlies uz savām senču mājām Tirzas pagasta “Dzērbeņiem”. “Ko nu šodien daudz atcerēsies? Ir pagājis tik daudz gadu kopš tām dienām, kas Latvijas vēsturē ieies kā liecība mūsu tautas spējai nevardarbīgi, taču bezbailīgi pretoties pārspēkam. Tolaik, būdams krietni jaunāks nekā šodien, biju gatavs uz visu. Vajadzības gadījumā stātos pretim ar savu mednieka bisi. Tā mājās jau bija sagatavota katram gadījumam. Kad pēc darba gāju uz barikādēm, vienmēr līdzi bija armijas laika siksna, lai būtu ar ko aizstāvēties. Tomēr mums bija iekšēja pārliecība, ka izdosies iztikt bez asinsizliešanas, jo visās trīs Baltijas valstīs šie notikumi risinājās vienā laikā. Ja Latvija būtu viena, tad droši vien tas būtu tas pats, kas nesen notika Gruzijā. Tiesa, mums omonieši bija vārgāki nekā Lietuvā. Viņiem pašiem nebija īstas pārliecības, kuru pusē nostāties,” stāsta T.Lācis. Kad 13.janvāra rītā pēc PSRS karaspēka uzbrukuma Viļņas televīzijas torņa aizstāvjiem Latvijas Tautas frontes vadītājs Dainis Īvāns un Romualds Ražuks aicinājuši Latvijas iedzīvotājus pulcēties Doma laukumā, lai izteiktu savu atbalstu lietuviešiem un paustu gatavību turpināt uzsākto Latvijas valsts neatkarības ceļa atjaunošanu, Tālivaldis skaidri zinājis, ka būs starp barikāžu aizstāvjiem. Viņš bijis arī aktīvs Latvijas Tautas frontes atbalstītājs.

Vienādi smaržojām pēc dūmiem
“Tolaik visi bijām tik vienoti un draudzīgi kā vēl nekad. Arī trolejbusos braucot, visi vienādi smaržojām pēc dūmiem, jo ielās tika kurināti augunskuri. Mums, kas strādājām Rīgā, bija daudz vieglāk nekā no laukiem atbraukušajiem, jo varējām cits citu nomainīt. Pa dienu strādājam, pa nakti – uz barikādēm. Es tolaik strādāju savulaik neapdomīgi izsaimniekotajā rūpnīcā “VEF” devītajā cehā par elektriķi, vēlāk arī trīspadsmitajā cehā, kur tika ražotas telefonu centrāles. Tāpēc barikāžu dienās saņēmām uzdevumu sargāt telefona centrāli Dzirnavu ielā. Cik nu sargājām, bet bijām tur uz vietas. Es visur vairāk gāju kopā ar trīspadsmitā ceha vecāko mehāniķi. Tikām bijuši gan pie televīzijas centra, gan citviet. Nevarētu sacīt, ka mums bija bailes, bet kopā jutāmies drošāk,” atceras barikāžu aizstāvis. Viņš bijis aculiecinieks arī tam, kā Rīgas ielās sabrauc smagā lauksaimniecības un celtniecības tehnika, lai bloķētu pieeju barikādēm, kā jau pirmajās dienās Rīgā ieradušās smagsvara automašīnas ar piekabēm, kas bijušas pildītas ar baļķiem, betona klučiem un citiem celtniecības materiāliem, kā šaurajās Vecrīgas ielās automašīnas izkārtojušās skujiņas veidā, lai gadījumā, ja brauks tanki, tiem būtu grūti tās nostumt malā, kā uz vietas tikuši metināti tanku slazdi un izlikti tā saucamie prettanku eži.

Mamma cepa pīrāgus
Tālivaldis ir apbalvots arī ar barikāžu aizstāvju piemiņas zīmi. To saņemot, bijis liels emocionāls pacēlums, tomēr viņš uzskata, ka nepelnīti ir aizmirsti tie cilvēki, kuri nesavtīgi dalījušies maizes riecienā ar barikāžu aizstāvjiem. “Mana mammīte cepa pīrāgus un meitas, kas tolaik vēl mācījās skolā, tos nesa uz barikādēm pie Augusta Deglava tilta. Atceros, kā veca māmuļa dalīja sviestmaizes, kā nesa karstu tēju, kā tika dotas siltas zeķes un cimdi. Arī tā bija šo cilvēku varonība un vēlme par katru cenu nosargāt tikai pusgadu veco iegūto neatkarību. Ikviens tika aicināts sildīties pie kāda no ugunskuriem. Daudz runājām par Latvijas brīvību un neatkarību. Par to, lai nepieļautu latviešu tautas pārkrievošanos. Diemžēl, tagad aizbraucot uz Rīgu, es lielākoties dzirdu tikai krievu valodu. Par to man ļoti sāp sirds. Tagad, satiekot vienu otru pazīstamu barikāžu aizstāvi, uzreiz apskaujamies, jo jūtamies tālaika vienoti. Tā ir notikumu radīta sirsnība, kas barikāžu dalībniekiem citam uz citu liek raudzīties citādāk. Mēdzam pārrunāt notikumus arī ģimenē, jo mana sieva, kas joprojām Rīgā vēl strādā par ārsti, barikāžu dienās dežurēja Doma laukumā baznīcā. Viens otru gandrīz nesatikām,” stāsta T.Lācis.

Vairāk jāmāca Latvijas vēsture
Rīgas ielās notiekošajam ar aizturētu elpu līdzi sekoja arī visi mājās palicēji. “Jauniešiem, kas bija uz barikādēm, notiekošais radīja tādu kā eiforiju. Neiztika jau arī bez saķeršanās ar vienu otru krievu tautības pārstāvi, bet visi incidenti tika ātri vien pārtraukti, jo toreiz latvieši bijām pārākumā,” stāsta Tālivaldis. Viņš uzskata, ka daudz vairāk Latvijas jaunatnei ir jāmāca mīlēt savu valsti, daudz vairāk ir jāskaidro Latvijas valsts vēsture. “Nevar būt tā, ka pie varas ir tikai miljonāri, kuri bez apsardzes nekust ne soli. Kā tad pirmās neatkarīgās Latvijas laikā prezidents Kārlis Ulmanis apbraukāja visu Latviju, aprunājās ar vienkāršo tautu. Daudz vairāk ir jāstāsta vēl par citiem Latvijai nozīmīgiem cilvēkiem. Dažubrīd šķiet, ka šodien nevienu nekas cits, izņemot naudu, vairs neinteresē. Viss tiek privatizēts un vēlāk pārdots,” dusmojas “Dzērbeņu” saimnieks. Viņš ir pārliecināts, ka Latvija arī turpmāk spēs saglabāt savu neatkarību. “Lai gan man jau ir tik daudz gadu, tomēr, ja atkal pienāktu brīdis, kad nāktos aizsargāt savu Latviju, es visus aicinātu to darīt. Neviens jau mums uz paplātes klāt neko nenesīs. Ir jācīnās un jādara. Dzīvoju ar pārliecību, ka reiz Latvijai pienāks labāki laiki,” saka T.Lācis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ugunskuri izplēn, paliek atmiņas

Kategorijas