Iespēja mācīties senu arodu

2014. gada 17. janvāris 00:00

1651

Baiba Vīcupa: “Jaunapgūto amatu redzu kā maizi, kas mani pabaros jebkurā vietā.”

Ja sievietei padomju laikos bija “Elegantā” darināti apavi, tas skaitījās šiki. Šie apavi bija rokām darināti un kvalitatīvi. Vēl tagad sievietes atceras stāstus par to, kā stāvējušas garās rindās (pat naktīs), lai tikai nepalaistu garām iespēju pasūtīt sev labus apavus. Firma “Elegants” Rīgā pēc individuāla pasūtījuma izgatavo apavus jau kopš 1968.gada. Jau gandrīz divus gadus uzņēmumā strādā arī gulbeniete Baiba Vīcupa.
- Kā nonāci šajā uzņēmumā?
- Man palīdzēja interneta vietne “ss.lv”, kur visi kaut ko meklē un arī atrod. Tobrīd strādāju Gulbenes “sapņu” fabrikā, kas tautā tiek saukta par “Alfu” - šuvu kleitas, bet tas īsti nebija mans sirdsdarbs un vēlme pēc pārmaiņām ieveda mani “ss.lv” darba sludinājumu sadaļā. Un tur stāvēja rakstīts – “Apavu ražošanas uzņēmums “Elegants” meklē mācekli apavu virsu šuvējas amatam”. Smadzenēs tas aizķērās kā vilinošs piedāvājums. Pāris dienas apdomāju, nosūtīju CV un mani uzaicināja uz darba interviju. Tur pavērās skats uz pilnīgi jaunu un man tobrīd vēl svešu pasauli. Iepazinos ar darbarīkiem un ādas apstrādes tehniku un jau pirmajā dienā sapratu, ka gribu to apgūt. Adata un diegs man nebija nekas svešs, bet, lai sašūtu ādas apavu, darbarīku arsenālu papildina nopietna šujmašīna, nazis, āmurs un citi tehnoloģiski nepieciešamie sīkumi. Tas viss likās tik interesanti, un fakts, ka Latvijā nav skolas, kur to māca, lika saprast, ka man tiek dota vienreizēja iespēja mācīties jau izmirstošu amatu.
- Kādi ir tavi pienākumi?
- Es saņemu papīra modeli, pēc kura piegriežu detaļas un tad sašuju tās kopā. Bet bez jauno apavu šūšanas laboju arī vecos, jo mums visiem ir vismaz viens tāds apavu pāris, kurš ir gan bezgala ērts, gan vizuāli tīkams, un gribas to saglabāt, cik ilgi vien iespējams. Mans uzdevums ir rāvējslēdzi nomainīt vai, piemēram, saplīsušas siksniņas basenēm pāršūt, zābakus stulmā iešūt šaurākus, saīsināt vai pagarināt, izgatavot dekorus – gadās, ka nemanot tas pušķītis vai metāla furnitūra ir izlēmusi nokrist, nedodot nekādu ziņu.
- Cik daudz tu paveic apavu tapšanā?
- Grūti pateikt. Ja skatās no šuvējas skatpunkta - tad pusi, jo ir virsa-sagatave, ko šuju es, un ir zole, ko liek kurpnieks, bet tehniski apava tapšanai ir piecas stadijas: modelētāja taisa modeli (piegrieztni), piegriezēja izgriež detaļas, šuvēja sašuj, kurpnieks apavu uz-cviko (cvikošana – process, kurā ādas virsa tiek formēta uz liestes, likta kape un apakšpurns). Šādā stāvoklī tas kalst apmēram dienu atkarībā no izmantotajiem materiāliem un tad fināla taisne - kad kurpnieks liek zoli un papēdi. Un tad visi procesā iesaistītie priecājas par svaigi “izcepto” skaistuli! Parasti pasūtījums tiek izpildīts mēneša laikā, bet, ja kādam nu tiešām pēc nedēļas, piemēram, ir jālido prom, tad varam iekļauties piecās dienās. Bet principā procesu labāk ir nesteidzināt, jo šis no vienas puses tehniskais darbs tomēr ir liela māksla, kas prasa īpašu pieeju katram apavu pārim.
- Vai cilvēki daudz izvēlas izgatavot individuālus apavus?
- Jā, pēc individuālām vēlmēm top daudz apavu. Ir cilvēki, kas vienkārši atbalsta vietējo ražotāju, pērkot tieši mūsu apavus, ir cilvēki, kam gribas kaut ko ekskluzīvu - tādu, kādu nebūs nevienam, vai arī slavenu zīmolu kopijas. Ir pāri, kas pasūta apavus kāzām. Ļoti daudz ir gadījumu, kad cilvēki pasūta apavus tieši kājas nestandarta izmēru dēļ vai arī gadu gaitā ir deformējusies pēda, vai vienkārši liela apkārtmēra ikrs un citas īpatnības. Un noteikti viens no svarīgākajiem momentiem ir materiāls, ar ko strādājam, - dabīgā āda un rudzu miltu klīsteris stingrai kapei. Sintētiskos materiālus nelietojam, jo ilgtermiņā tie nodara ļaunumu kāju veselībai, kas var ietekmēt arī visu organismu. Kājām ir jāelpo kā vasarā, tā ziemā, un diemžēl tie it kā pēc skata pievilcīgie, bet viscaur sintētiskie apavi priecē tikai acis. Cilvēku vēlmes, izgatavojot apavus, ir ļoti dažādas, un tas padara ikdienu krāsainu un interesantu. Īstenot var gandrīz jebkuru ideju, bet tas var prasīt lielu finansiālo ieguldījumu. Un liela daļa cilvēku nemaz nezina, ka Latvijā vēl joprojām ražo apavus, tieši tādēļ pieprasījumam ir tendence augt tieši proporcionāli reklāmas izplatības ātrumam.
- Vai pati sev vai arī tuviniekiem esi izgatavojusi apavus?
- Vēl būdama mācekle, sev pirmās laiviņas sašuvu no aveņkrāsas lakādas ar melnu siksniņu ap kāju un mazu zelta sprādzīti - pavisam vienkāršas, bet toreiz tas vēl bija izaicinājums. Kad biju vairāk iepraktizējusies, uzšuvu mammai Ievai violetus zābakus, kuri, protams, ir tikai vienā eksemplārā. Vēlāk arī tētis Igors tika pie puszābaciņiem. Gribas apdāvināt visus sev mīļos.
- Vai tev patīk savs darbs?
- Jā, turklāt tik ļoti, ka darbojoties varu aizmirst visu apkārt. Man vienmēr ir paticis strādāt ar rokām, ar dažādiem materiāliem, kaut ko pielīmēt vai piešūt, bet tagad tas ir vajadzīgs un lietderīgs darbs, kas sniedz gandarījumu. Dienas beigās es zinu, ka, pateicoties man, kādam būs siltas kājas. Un patērētā enerģija ir ieguldīta tieši tur, kur tas ir nepieciešams.
- Kas ir pats interesantākais tava darba procesā?
- Vieglāk ir pateikt, ka vienīgais, kas nav interesanti, ir piegriešana, kaut gan - ja nazis ir perfekti uzasināts, tad arī griezt ir patīkami. Interesanti ir tieši ekskluzīvie pasūtījumi, kad izmantotās ādas nav vienkārši melnas, bet ienāk krāsa, faktūra un neparasti griezumi, tas ir izaicinājums. Un varbūt arī tas, ka bieži sanāk darīt kaut ko jaunu, jo tehnoloģiski ir daudz dažādu sīkumu, kurus var iemācīties tad, kad kādam pēc tā rodas nepieciešamība, piemēram, izšūti raksti vai raksti no caurumiņiem, ādas pinumi.
- Vai redzi sevi strādājam “Elegantā” arī pēc 10 gadiem?
- Es nemaz necenšos sevi šai uzņēmumā saredzēt pēc desmit gadiem, nedomāju, ka cilvēkam tik ilgi jāpaliek vienuviet. Cilvēks ir kustība. Un šo jaunapgūto amatu redzu kā maizi, kas mani pabaros kā šeit, tā jebkurā vietā, kur būs kājas, ko apaut. Lai arī pašlaik negribu pamest šo darbavietu, jo mēs esam laba komanda, tomēr zinu, ka gribu īstenot arī savas idejas, piedāvāt cilvēkiem manis radītu apavu konceptu, un, ja rāmis ierobežo, tad tas jāmaina. Taču šajā amatā sevi varu iedomāties arī pēc desmit gadiem.
- Tu esi mākslinieciskas dabas cilvēks. Kā sākās tava aizraušanās ar mākslu?
- Tā laikam ir šūpulī ielikta. Atmiņā ir tāda ļoti spilgta un zīmīga ainiņa, kā tētis man mācīja krāsot laukumu iekš uzzīmētas līnijas, lai zīmuļa krāsa neiet tai pāri. Tā ir pirmā ainiņa, kurā es esmu ar krāsu zīmuļiem. Man vienmēr pietika ar papīru un krāsu zīmuļiem. Kad tiku pie adatas un diega, šuvu lellēm kleitas un vēlāk apguvu arī skapī noslēpto “Singer” šujmašīnu. Mamma nereti bija dalītās jūtās – priecāties par to, ka bērns darbojas, vai skumt par pāršūtajiem apģērba gabaliem, jo viņas kleitas man ļoti patika un, kad tās pāršuvu, tad arī derēja. Gulbenes mākslas skolā toreiz vēl bija nulltā klase, kurā mani paņēma, lai arī biju gadu par jaunu un skolotāji jau zināja, ka nespēšu izturēt slodzi, tā nu pēc gada arī aprāvās manas gaitas, bet vidusskolas pēdējās klasēs tomēr nolēmu pēc stundām apmeklēt mākslas skolas vakara grupas nodarbības. Skolotāja deva tēmu, un mēs izpaudāmies tehnikā, kura tuvāk sirdij. Jā, tie vakari man arī parādīja, ka māksla ir patīkams veids, kā dzīvot. Beidzot vidusskolu, iestājos Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā apģērbu dizaina nodaļā, kur aizritēja vēl četri mākslas un apģērbu darināšanas gadi. Pabeidzot šo skolu, atgriezos Gulbenē ar visām savām prasmēm, bet tā īsti nebija skaidrs, ko tālāk darīt, jo kleitas vairāk patika šūt sev, ne citiem. Man arī vēl joprojām patīk krāšņi audumi un ir idejas skaistiem tērpiem, bet neizjūtu pēc tā nepieciešamību. Protams, glancētie žurnāli un TV raidījumi prasmīgi ir iestāstījuši sabiedrībai, ka „tu esi tas, kā tu izskaties”, bet tā nav mana taciņa un nav mērķis kultivēt šo ideju. Zinu, ka varētu radīt konkurētspējīgu apģērbu līniju, bet pagaidām nav īstas vēlmes. Tādēļ tiešām ļoti priecājos, ka man tika dota iespēja mācīties un dot savu ieguldījumu tieši apavu nozares attīstībā. Esmu sajūsmā! Apavi taču ir neatņemama dzīves sastāvdaļa.
- Vai tev ir vajadzīga iedvesma, lai radītu ko jaunu, skaistu?
- Jebkurā momentā var radīt kaut ko, bet vai vajag radīt tikai tāpēc, ka vari? Ka tik nesanāk tāda vides piesārņošana. Ja tiek darīts no sirds un ar mīlestību, tad tas vienmēr būs skaists. Mūza un iedvesma man ir tas, kam es radu konkrēto lietu, vēlme viņu iepriecināt. Vai tas ir zīmējums vai apavu pāris - es vienmēr domāju, ka, to saņemot, cilvēkam būs prieks, jo tas ir tas, kas viņam ir vajadzīgs. Tikai tad ir jēga radīt pasaulē dažādas lietas. Lai smaids sejā uzplaukst un sirdij labi paliek...

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Iespēja mācīties senu arodu

Kategorijas