Gleznas mājo autora sirdī

2014. gada 24. janvāris 00:00

362

Novadnieks Nikolajs Gorkins: „Es neesmu mākslinieks, es esmu skolotājs.”

Bijušais gulbenietis Nikolajs Gorkins glezno, fotografē un veido filmas. Šobrīd Gulbenes bibliotēkā ir aplūkojama viņa pasteļtehnikā tapušo darbu izstāde „Atgriešanās”.
Ilgus gadus Nikolajs savulaik bijis Latvijas kinoamatieru biedrības valdes loceklis un desmit gadus vadījis kinostudiju, kas darbojās Gulbenes „Lauktehnikā”. Radošās darbības laikā dažādās skatēs parādītas aptuveni 60 multiplikācijas un dokumentālās filmas. 20 sava mūža gadus viņš pavadījis Gulbenē, tāpēc daudzas mākslinieka veidotās dokumentālās filmas stāsta par Gulbenes cilvēkiem. Lai tās saglabātos nākamajām paaudzēm, to autors filmas pārveidojis DVD formātā. Filmas stāsta gan par novadniekiem Gido un Imantu Kokariem, māksliniekiem Ilonu un Jāni Brektēm un daudziem citiem Gulbenes pilsētas un novada dzīves notikumiem.
Māksla ir Nika, kā Nikolaju sauc viņa draugi, neatņemama dzīves sastāvdaļa, kas dod spēku arī tajos brīžos, kad šķiet, ka trūkst spēka, tāpēc šoreiz runājam par mākslinieciskajām izpausmēm.
„Esmu gatavs atlikt malā iesākto gleznu, lai pie tās atgrieztos pēc gada vai vēl ilgāka laika perioda un darbu pabeigtu līdz galam. Man ir glezna, kurā attēlota saules pielieta meža taka. Iesāku to gleznot, bet tad darbu pārtraucu. Pašam šķita, ka nav vajadzīgās noskaņas. Pēc gada atgriezos tieši tajā pašā vietā mežā un tur arī darbu pabeidzu,” saka Nikolajs Gorkins.
- Uzskatāt, ka māksliniekam ir jāstrādā tikai ar labiem materiāliem?
- Tikai ar labiem materiāliem. Katra dabas ainava vai zieds vispirms ir jāizlaiž caur sevi, redzētais sevī jāizdzīvo un tikai tad jāglezno ar labām krāsām uz laba papīra. Pasteļkrāsas, ar kurām tapušas šīs izstādes gleznas, piemēram, man sūta no Anglijas. Savulaik man bija iespēja tikties ar mākslinieci, kura stāstīja, ka var gleznot arī uz avīzes. Esmu redzējis, kas no tā iznāk, bet man nepatika rezultāts.
- Jūs visu tverat no dabas, vai mēdzat arī pārzīmēt, piemēram, kādu fotogrāfiju?
- Es cenšos nekad neko nezagt, tāpēc neko nenozīmēju. Topošās gleznas ir manā sirdī. Fotoaparāts ir ļoti labs, jo tas kadrā ietver absolūti visu, bet cilvēka acis ainavā spēj pamanīt koka zaru, ziedu vai kādu citu sīku detaļu, tāpēc pat no vislabākās fotogrāfijas nevar visu uzgleznot tā, lai gleznā redzamā ainava dzīvotu. Ir svarīgi, lai gleznā nebūtu redzams tikai zieds, bet arī katra tā vissīkākā lapiņa. Ir dažādi noslēpumi arī gleznošanā, bet es tos tomēr neatklāšu.
- Vai, jūsuprāt, katrs var prasmīgi zīmēt, gleznot un fotografēt?
- Esmu pārliecināts, ka var. Bērnus māca lasīt un rakstīt jau kopš pirmās klases. Rāda, kā pareizi turēt rokās rakstāmrīku. Vai kāds māca bērnam no pirmās klases, kā pareizi turēt rokā zīmuli zīmēšanas stundā? Starp citu, pašlaik bērnus nemāca arī glīti rakstīt! Teiksiet, ka tagad raksta datorā? Bet palasiet izdrukātās vēstules? Cik tās ir nevīžīgi noformētas! Kad prasu kādam uzrakstīt „wordā” dažas rindiņas, izrādās, ka viņš neprot pat sagatavot darbam lappuses. Šodien arī var fotografēt pat ar mobilo telefonu, kas tagad ir katram. Pat bērnam. Tādējādi visi ir pārliecināti, ka viņi prot fotografēt, jo tas ir pavisam viegli. It kā garām ejot, kā rādīja arī vienā reklāmā. Tomēr cilvēki kļūdās. Tā, garām ejot, paiet visa dzīve. Un aizmugurē nepaliek nekas! Lai gūtu panākumus, ir ļoti daudz jāmācās gan zīmēšanā, gan fotomākslā, gan visā, kam pieskaries. Mēdz sacīt, ka talantam ir jābūt ne mazāk par vienu procentu no prasmes. Pārējie 99 procenti ir neatlaidīgs darbs. Lai tā būtu, cilvēki ir jāmāca strādāt. Manuprāt, ģeniāls cilvēks ir tas, kurš spēj atdot visu sevi, lai sasniegtu galveno mērķi savā dzīvē. Ar šo domu es mācīju savus bērnus, - jebkurš darbs jādara ar pilnu atdevi.
- 15 gadus Balvos esat bijis skolotājs bērniem, kas vēlas apgūt gleznošanu?
- Vadīju gleznošanas pulciņu bērniem, ko lepni saucu par studiju. Mācīju bērnus gleznot un arī pats mācījos līdz ar viņiem. 15 gadus pēc kārtas labprātīgi ar viņiem strādāju katru svētdienu. Tie nebija daži bērni, bet desmit piecpadsmit. Četras stundas es mācīju bērniem strādāt. Priecājos, ka studijas audzēkņi ar saviem darbiem veiksmīgi piedalījās dažādās izstādēs.
- Jums noteikti ir pamats lepoties ar viņu sasniegumiem?
- Mani skolēni 2002.gadā piedalījās starptautiskajā bērnu un jauniešu grafikas darbu izstādē Toruņā, Polijā. Turpat arī 2003.gadā ar savām gleznām piedalījās divi mani bērni, no kuriem viens tika apbalvots. Tikai neliela statistika: 2002.gadā starp 12 000 iesūtīto darbu 200 darbi bija Latvijas. No tiem tika apbalvoti tikai divi. Tie bija mani audzēkņi Didzis Sabulis un Jānis Mičulis. Attiecīgi 2003.gadā starp 30 000 atsūtīto darbu no Latvijas bija 20 darbi. Apbalvojumu saņēma tikai viens – mans skolnieks Edgars Miķelsons. Vienmēr esmu centies dažādi popularizēt savu bērnu darbus un panākumus. Piemēram, 2004.gadā aizvedu uz Ameriku 14 bērnu grafikas darbus un uzdāvināju kādai baznīcai. Darbi izpelnījās atzinību. Kaut arī esmu savas aktīvās skolotāja gaitas beidzis, ik vasaru palīdzu saviem bijušajiem audzēkņiem sagatavoties iestājpārbaudījumiem augstākajās mācību iestādēs. Latvijas Mākslas akadēmijā gobelēnu izgatavošanas mākslu apguva Inga Smirnova, Rīgā strādā fotomākslinieks, dizainers Kaspars Teilāns, māksliniece dizainere Silvija Lukste dzīvo un strādā Vācijā, top daudzsološs arhitekts Elvijs Sprudzāns un vēl daudzi citi. Daudzi tagad jau sūta man savus darbus. Kādi darbi!
- Vai arī jūsu paša darbi ir aizceļojuši ārpus Latvijas?
- Manas gleznas atrodas Krievijā, Somijā, Amerikā, Austrālijā un, protams, Latvijā. Arī lielākā daļa Gulbenē izstādē aplūkojamo darbu pēc tam radīs konkrētu mājvietu. Savulaik viens paziņa no Somijas bija iegādājies rāmi par 400 dolāriem, lai ierāmētu manu gleznu. Tas vien liek domāt, par kādu cenu viņš ir novērtējis manu darbu, ja tik dārgs rāmis.
- Kas ir jūsu darbu pirmā un galvenā kritiķe?
- Mana dzīvesbiedre un sargeņģelis Edīte, kura pēc profesijas ir ārste. Ne reizi vien viņa man ir teikusi, ka lauku ainava gleznā ir pat skaistāka nekā dabā. Mums abiem ir bijušas arī kopīgas fotoizstādes.
- Joprojām esat uzticīgs arī fotografēšanai un kino?
- Šodienas dokumentālais kino, manuprāt, kā visos laikos, ir patiess un diemžēl arī ne vienmēr patiess. Bieži vien jūtams pasūtījuma darbs vai pielāgošanās pūļa vēlmēm. Tas man neiet pie sirds un par to nevēlos runāt. Priecājos par tādiem dokumentālistiem kā Sandijs Semjonovs. Savukārt foto bija, ir un vienmēr būs mana aizraušanās. Manos gados ne vienmēr piedalos lielos pasākumos, tāpēc biežāk draudzējos ar dabu. Lielākā mana izstāde (57 darbi) bija veltīta putniem. Tā joprojām ceļo pa dažādām izstāžu zālēm. Labas atsauksmes izpelnījās arī dabasskatu kolekcija un portretu izstāde „Cilvēka smaids”. Cenšos piedalīties arī citu mākslinieku izstādēs.
- Esat krāsu vai melnbaltā foto piekritējs?
- Diemžēl sen neesmu nodarbojies ar melnbalto foto. Tā ir laicīgās aparatūras ietekme, tomēr domāju, ka krāsas nereti traucē idejas un domas atklāsmei. Dabas mākslas foto, kā arī lieli pasākumi un šovi prasa krāsas, bet cilvēka skaistums ir viņa darbos un dzīvē, te krāsas nav vajadzīgas. Atrast cilvēka dvēseles skaistumu arī ir mākslinieka galvenais mērķis. Un krāsas nav vainīgas, ja mākslinieks netiek ar savu uzdevumu galā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gleznas mājo autora sirdī

Kategorijas