Attiecību statuss – «ilgstoši brīvs»

2014. gada 24. janvāris 00:00

«Vairāk ir tādu, kuri vēlas ģimeni, bet viņiem neizdodas,» aizkavēšanos vecpuiša kārtā min ģimenes terapeits Sandis Ratnieks

Vairāk nekā 30 gadu vecs, bet joprojām bez nopietnām attiecībām, nerunājot nemaz par laulību un bērniem. «Vecpuisis!» «zīmogotu» daļa sabiedrības, spriežot, kā nu nabadziņu glābt. Tomēr katrs pats ir sava ceļa gājējs. «Kādam vajag «svaigu miesu», citam ķēkšu, kas vāra ēst un uzkopj istabu, vēl kādam pārbaudītu cilvēku, kuram var uzticēties, citam dzīvesdraugu vārda burtiskajā nozīmē, bet kādam neko no visa iepriekš minētā,» teic ģimenes terapeits Sandis Ratnieks, ielūkojoties iemeslos, kāpēc vīrieši dažkārt izvēlas vai apstākļu sakritības dēļ ir palikuši vieni.

Redz tikai vienu ķermeņa daļu
«Kopumā raugoties, mūsdienās cilvēki ģimeni dibina vēlāk nekā, piemēram, pirms simts gadiem. Toreiz bija tā – ja vēlējies konkrēto sievieti, sabiedrības morāle pieprasīja viņu apprecēt. Patlaban sekss no laulības ir atdalīts. Ciniski skan, bet daļa dzīvo pēc principa – kāpēc maksāt par garāžu, ja automašīnu var atstāt bezmaksas stāvlaukumā! Jāsaka gan, ka vairums, lai arī neprecas, tomēr dod priekšroku attiecībām ar vienu cilvēku. Tomēr ir tendence augt to skaitam, kuri vienkārši seksuāli izmanto citus cerībā atrast īsto un vienīgo vai arī bez tā,» raksturo Sandis, piebilstot, ka dažkārt mute paliek vaļā, kā «daži labi laiž». Viņu meistarība ir tik liela, ka pietiek pāris teikumu ar nepazīstamu un nejauši satiktu sievieti, lai pierunātu viņu pārgulēt. Tādiem izveidot laimīgu laulību, visticamāk, būs ļoti grūti. «Tas atkarīgs, cik dziļi cilvēks iestidzis šādā dzīvesveidā, kuru kaut kādā brīdī pieredzes dēļ izvēlējies. Taču parasti viņam nemaz nav mērķa izveidot attiecības. Turklāt, ja vīrietis 15, 20 gadu dzīvojis ar domu, ka sievietē redz tikai vienu ķermeņa daļu, viņam būs grūti ieraudzīt, ka sieviete un attiecības ir kas vairāk,» skarbi secina ģimenes terapeits.

Traucē negatīvā pieredze
Lai arī pasaule un vērtības mainās, radot iespaidu, ka ilglaicīgas attiecības nemaz nav iespējamas un solījums baznīcā «līdz nāve mūs šķirs» – tukši vārdi, cilvēku, kuru apziņā neeksistē ideja par attiecībām, ģimeni un bērniem, nav pārsvarā. Vairāk ir tādu, kuri gribētu izveidot ilgtermiņa savienību, bet nesanāk. «Pastāv ļoti daudz variāciju, kāpēc neizdodas nodibināt attiecības. Piemēram, kļūstot vecākam, cilvēks aizvien vairāk pierod, ka ir viens. Traucē arī idealizēti priekšstati par ģimeni un tai nepieciešamo, ko vīrietis saprot, ka nevar nodrošināt. Nelaimīga mīlestība, negatīva iepriekšējo attiecību pieredze. Jo tās vairāk, jo piesardzīgāks cilvēks kļūst. Varbūt bailīgāks. Beigās sāk «tirināties» un vairs nevar pieņemt lēmumu. Pieredze attiecībās, kurās tikušas piemānītas, ļoti ietekmē arī daudzas sievietes pēc 30. Viņas vairs nesteidzas dibināt jaunas. Kļuvušas patstāvīgas, finansiāli stabilas, nolikušas malā rozā brilles, kuru katru neņems. Paliekot vecākam, cilvēks spēj precīzāk definēt, ko vēlas, bet ne vienmēr to var dabūt. Pazinu kādu inteliģentu, jūtīgu vīru, kurš līdz mūža galam nodzīvoja viens pats. Reiz viņam sāka veidoties romantiskas attiecības, bet ātri beidzās, jo uz jautājumu: «Vai tu mani mīli?» sieviete atbildēja: «Šķiet, ka jā!» Viņam nebija vajadzīga tik nekonkrēta partnere. Ir cilvēki, kas nemaz nevēlas attiecības, taču – kā viņi atrisina jautājumu par savu seksualitāti? Kad zvērs atmodināts, to nolikt gulēt vairs nav iespējams,» ironizē S.Ratnieks. Viņš stāsta, ka no ciešas savienības parasti vairās arī tie, kuri paši ģimenē piedzīvojuši vardarbību. Savukārt cilvēki, kuriem bērnībā pilnas ģimenes nav bijis, nereti ļoti ilgojas pēc tās un fantazē, kā «sabojātais» atkal kļūst vesels.

Precējies ar darbu
Ilgtermiņa attiecības parasti neizdodas tiem, kuri ir «precējušies» ar darbu, norāda ģimenes terapeits. «Domāju, ka darbaholisms patiesībā ir noliegums. Cilvēks neieklausās savā dvēselē un vajadzībās. Nedomā, bet tikai dragā uz priekšu. Tas vairāk raksturīgs vīriešiem. Lielos vilcienos sievietes labsajūtu vairāk nosaka tas, ka mājās viss ir kārtībā. Labas attiecības ar vīru un bērniem. Tīra māja, visi paēduši. Darbs viņai ir svarīgs, bet ne primārs. Savukārt vīrietis sevi galvenokārt realizē caur darbu. Taču kāds no tā labums, ja dzīves nogalē viss, ko par cilvēku var pateikt, – viņš daudz strādāja! Labāk ir strādāt, lai dzīvotu, nevis otrādi,» ievērot dzīvē līdzsvaru, bez kā neiztikt mīlestībā, mudina S.Ratnieks.

Rūgts uz visu pasauli
Palikšana uz ilgu laiku vienam ar lepnu ierakstu «brīvs» attiecību statusā draud arī tiem, kas pēc dabas ir pārāk principiāli, paštaisni un tāpēc mūžīgi neapmierināti. «Katram mums ir savas dīvainības, kas ar laiku mazākas nekļūst. Taču, piemēram, kašķīgums saistīts ar nespēju izreaģēt negatīvās emocijas. Esmu redzējis, kā negatīvās emocijas un pieredze saindē cilvēka pasaules skatījumu – nesaprotu, kāpēc es visiem labu, bet viņi man sliktu! Un pārējie cenšas no tāda izvairīties, jo vēlas sevi pasargāt. Savukārt paštaisnajiem un principiālajiem ir ļoti augstas vērtības, ko viņi prasa no citiem, bet ne no sevis,» raksturo ģimenes terapeits.
Šādu cilvēku savā ceļā sastapusi arī ēdināšanas speciāliste Laima. «Manam vīratēvam līdz 40 gadiem paspēja būt pat divas ģimenes, bet beigās viņš ir palicis viens un rūgts uz visu pasauli. Viņš vaino savas bijušās sievas, kuras tā arī nespēja viņam izdabāt un pierādīt, ka «nepinas ar citiem». Dusmojas uz saviem nu jau pieaugušajiem bērniem, kuri nav klausījuši tēva kategoriskajā stilā sniegtos padomus, bet izvēlējušies savu ceļu. Kāds prieks viņu apciemot?! Mājiņa, kurā viņš dzīvo, pārvērtusies par īstu midzeni. To draugu dēļ, kas pie viņa nāk iedzert, jau nav ko censties! Palicis rupjš, brutāls, kaut varēja nedaudz piekāpties un dzīvot mierīgi ar kādu sieviņu, kas viņu vecumdienās apčubinātu, pabarotu un noguldītu tīros palagos!»

Pieredze
Linda (42), uzņēmēja

Mārtiņu satiku kādās viesībās pie draugiem. Sākumā nepievērsu viņam nekādu uzmanību, bet draudzene piežūžoja pilnas ausis, cik viņš gudrs, kārtīgs un uzticams. Vienīgā nelaime – kautrīgs un nepieredzējis attiecībās ar meitenēm, lai gan viņam bija jau 32 gadi. Draudzene tai vakarā arī sagrūda mūs kopā parunāties. Vārds pa vārdam, un lietas aizgāja. Es nepretojos. Jutu, ka esmu paspējusi atpūsties no iepriekšējām attiecībām, kurās tiku kontrolēta un emocionāli «sodīta» par katru sīkumu, kas nebija izdarīts draugam pa prātam. Mārtiņš šajā ziņā bija pilnīgs pretstats. Turklāt mums saskanēja intereses.
Lēmums par precībām nāca diezgan strauji. Iespējams, es pati uz to pagrūdu, jo apnika, ka dzīvojam citās pilsētās. Domājot, kur apmetīsimies, nospriedām, ka labāk pie manis, jo atšķirībā no Mārtiņa biju iekārtojusi jauku dzīvoklīti.
Viss it kā veiksmīgi nokārtojās, bet tagad, pēc desmit gadiem atskatoties, redzu, ka no šā lēmuma arī sākās visas mūsu problēmas. Faktiski grožus biju paņēmusi savās rokās. Viņš vienkārši pārvācās un turpināja savu ierasto vecpuiša dzīvesveidu, pie kā laikam bija ļoti pieradis. Tas izpaudās, sākot no sīkām līdz pat lielām lietām, kas beigās noveda pie šķiršanās. Visvairāk kaitināja, ka vīra leksikā neparādījās jēdziens «mēs» vai «mūsu». Pat kārtojot jautājumus, kas bija saistīti ar pēc būtības manu dzīvokli, Mārtiņš spītīgi lietoja «mans». Arī dodoties kādā ģimenes izbraukumā (mums ir divi bērni), viņš, piemēram, mūsu draugiem teica: «Svētdien es nevarēšu atnākt palīgā pārstumt mēbeles, es braucu uz laukiem!» Varbūt tie ir sīkumi, kurus cita sieva nepamanītu vai pat priecātos, bet es nevarēju sadzīvot ar Mārtiņa savrupo un neatkarīgo dzīvesveidu. Brokastīs gadu no gada viņš turpināja pats sev smērēt vienas un tās pašas sviestmaizes, brāķēja manas pusdienas un vakariņas, ja nebija pagatavots, kā viņš pieradis. Pats buktēja sev bikses un gludināja savus kreklus. Neatzina ģimenes kopā sanākšanu pie viena galda, jo maltītes baudīšana, viņaprāt, bija tikai ēšanas process, nevis sadraudzība un komunikācija. Lieki piebilst, ka vīram neinteresēja arī manas jūtas, emocijas un pārdomas. Pēc darba viņš varēja līdz nakts vidum nosēdēt pie datora istabiņā, ko bija pilnībā iekārtojis pēc sava askētiskā prāta. Viss, kas saistīts ar ģimenes lietām un kopīgiem lēmumiem, viņu apgrūtināja.
Šķīrāmies bez liela trača. Vienkārši pateicu, ka man šādas attiecības ir apnikušas. Sākumā viņš aizgāja dzīvot pie savas mammas, tad noīrēja istabu. Dažreiz jau uznāk melanholija – zvana, mēs runājam, bet tas arī viss. Cik zinu, viņam draudzene vēl nav parādījusies. Šaubos, ka tuvākajā laikā tāda arī būs – Mārtiņš bauda brīvību! Pēc šīs negatīvās pieredzes esmu secinājusi, ka vecpuisis vai vecmeita nav tikai statusa formulējums sociālajos tīklos, bet uztvere un dzīvesveids. Laikam tiešām visi nav radīti ģimenes dzīvei. Tādus nepārveidosi. Tāpēc svarīgi jau pašā sākumā pamanīt šo iezīmi un šķirties ar mieru!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Attiecību statuss – «ilgstoši brīvs»

Kategorijas