Labi padejojām!

2014. gada 28. janvāris 00:00

230

-Es zinu, kā mums pietrūkst! – deserta karoti izslējusi pret griestiem, pēkšņi iesaucās mana draudzene. – Pamatīgas izdejošanās! Paklau, kad tu pēdējoreiz biji uz balli? Tādu īstu, kur kājas piekusušas no dejošanas!
Draiskās sarunas iespaidota, kādu brīdi vēl smaidu un maisu trauciņā gandrīz izkusušo saldējumu. Hmm, kad tad tas bija? Un kura no pēdējām reizēm būtu nominējama kā „īsta” izdejošanās?
Atmiņā uzplaiksnās dažādas jaunības ainas, kad tīkama dejotāja apskāvienos valsis tika griezts gandrīz līdz saullēktam... Un tad vēl tās, kad vēl prasmīgāka partnera vadībā dejota rumba, samba un tango... Tolaik, kad skolā mūs mācīja dejot modernās dejas, un pasniedzējs labprāt tās demonstrēja ne tikai uz skatuves, bet arī deju zālē. Atceros balli kādā lauku tautas namā, kur puiši atkāpās vēl dziļāk pie sienas, bet meitenes sapņainiem skatieniem sēdēja gar zāles malām un vēroja mūs – mani un deju skolotāju Ati. Tā bija īsta paraugstunda, un es jutos tik viegla... Un, protams, – tā kārtīgi izdejojusies. Tīri vai žēl, ka tas viss tagad slēpjas aiz vārda „bija”.
Nesenākā pagātnē gan arī ir gadījušās balles, kur esmu kārtīgi izdejojusies, bet...
- Teiksim, pēdējos desmit gados! Tu esi kārtīgi izdejojusies? – draudzene gandrīz pārķer manu domu.
Saldējums trauciņā tikmēr pārvērties par kakaobrūnu krējuma masu...
Grūti apjaust, kur sākas laika posms „pēdējie desmit gadi”... Jeb tomēr grūtības rada formulējums „kārtīgi izdejojusies”?
Vispirms laikam jāizlemj, ar ko salīdzināt to „kārtīgi”, jo kādam varbūt pilnīgi pietiek ar pāris dejām, lai varētu laimīgi nopūsties „es nu gan labi izdejojos!”. Tādus sarīkojumus varētu minēt pietiekoši daudz, bet – vai gan par tiem es varu teikt – „kārtīgi izdejojusies”?
- Tāā.. Kā nojaušu, atbilžu variantu nav daudz, - Agnese smaidot komentē manu dziļo pārdomu brīdi. – Tas mums noteikti ir jālabo!
- Ha, ha, ha, - nenoturos, balsī nepasmejoties. – Interesanti - kā! Daži skapjos glabā skeletus, tu varbūt pāris galantus kavalierus? Vai varbūt brauksim uz kādu lauku klubu un abas valsēsim pāri?
- Un kāpēc gan ne, - smej arī Agnese. – Tur jau tas pats, kas visur - sieviešu pārsvars. Un vīrieši neprot dejot. Lai pamācās no mums!
Apņēmīgi piecēlusies no ērtā zviļņa, draudzene steidz meklēt pēdējos laikrakstus.
„Tā, un tūlīt viņa arī kādu ballīti atradīs,” vēl negatava sadarboties, pie sevis nopūšos. „Lai gan - varbūt tā nemaz nav peļama doma...” ļauju pēdējai saldējuma kripatai lēnām izkust uz mēles.
- Re, rītvakar tepat netālu zaļumballe! Braucam! – izsaucas Agnese.
Aizņemta ar vēsuma un garšas baudām, ieturu ilgāku pauzi, nekā draudzene spēj pagaidīt manu atbildi, tāpēc viņa tūlīt steidz mani pierunāt:
- Tu gribi teikt, ka labāk būs sestdienas vakarā sēdēt mājās pie datora? Vienu vakaru iztiksi bez rakstīšanas! Ja mums tur nepatiks, mēs taču jebkurā brīdi varēsim nozust! Braucam, vai ne?
- Lai notiek! - azartiski piekrītu. – Patiešām, sen nav gadījies padejot.
Brīdi vēl pasmējušās par visādiem „kā būs” un „kā nebūs”, iztēlē uzbūrušas skaistu, baltu, dūjai līdzīgu sapni par izdejošanos, atvadāmies, lai satiktos nākamajā vakarā.
Pēdējā brīdī mums līdzbraucējos piesakās arī Anita, tāpēc brīvdabas koncerta sākumu nokavējam. Paši zināt - tā gadās visai bieži, ja kaut ko detaļās saplāno, tikai šoreiz tas mūs nesarūgtina – kā nekā, esam atbraukušas padejot.
Nedaudzās sēdvietas estrādē aizpildītas, tāpēc nostājamies solu rindu aizmugurē. Dinamiskā mūzika un vakara vēsums drīz vien iekustina mūsu kājas ritmā, un mēs jau dejojam. Palaikam, pārslīdot skatītāju rindām, pustumsu šķeļ skatuves gaismas staru kūļi, izgaismojot sejas un augumus. Skatuves priekšā, kur zem kājām līdzenāks pamats, drūzmējas aktīvākie dejotāju pāri. Tādu īstu dejošanu gan tur nemanu, tā pati visai izplatītā mīņāšanās ritmā, tomēr, ieskatoties vērīgāk, pamanu arī pārus, kas pieprot ko vairāk.
Tā kā turpat netālu atvērtas arī pāris bufetes, solos sēdētāju kļūst arvien mazāk. Tie, kuri nestāv garajās rindās vai nedejo, klīst gar malā stāvētāju rindām, vēro sejas un augumus, kas periodiski izgaismojas gaismas staros.
No mūsu kompānijas kā pirmā tiek nolūkota Agnese – slaika, gaiša un starojoša. Jaunākā no mums trim. Arī kungs, kurš viņu uzlūdzis, šķiet solīds, un mūsu kritiku neizpelnās. Vēlāk gan pamanu, ka nekāds lielais dejotājs viņš tomēr nav.
Palikušas divatā ar Anitu, elkoņos saķērušās, turpinām ritmiski mīņāties turpat aizmugurē. Tad kāds mums pienāk no aizmugures, pieķer pie elkoņiem un ieskatās sejās – „sak, tumsā atrast melnu kaķi bez kļūdīšanās ir neiespējami”. To nesaku es, bet gan viņš, vīrietis, kurš no mums divām izvēlas Anitu, jo – viņa tomēr zemāka auguma un melniem matiem.
Es gan arī nepalieku stāvam – pie otra elkoņa pieāķējies kāds, kura galva slienas krietni virs manējās. Vīrieša stīvās muguras, kalsnā auguma un kokainās gaitas dēļ jau pirmajā brīdī asociācijās pavīd... telefona stabs. Nav solīdi, vai ne? Tāpēc saukšu viņu par... Tāli, jo īsto vārdu es tā arī neuzzinu.
Diemžēl – sapnim par dejošanu jau pirmajā brīdī tiek izplūkts pamatīgs kušķis balto dūjas spalvu, jo mans kavalieris mājās aizmirsis ne tikai ritma izjūtu un lokanumu, bet arī saudzīgākus apavus un skaidro domāšanu. Pa laikam, pārnesdams svaru no labās kājas uz kreiso, cenšoties ietrāpīt ritmā, viņš šūpojas manā priekšā kā sienas pulksteņa svārsts. „Varbūt viņš tomēr nelīdzinās telefona stabam?” manī uz mirkli pavīd savāda doma.
Pirms dejošanas Tālis, acīm redzot un degunam ožot, dūšu uzpravījis ar „alutiņu, veco brāli”. Nu, drosmi saņēmis, viņš jau pirmajā teikumā pavēsta svarīgāko:
- Tu tāda smuka un gudra izskaties, tu labi derētu par saimnieci manā mājā, - un uzpūš man piesātinātu, saldskābu alus dvingas devu. Aizturu elpu un gaidu, kad mums garām skries kāda vēja pūsma. - Es apsolu, tev tur nekas nebūs jādara, es pats visu protu darīt. Dārzus un pļavas nokopt, govis izslaukt un trušus nokaut, malku sagādāt un sienu savest, - pār mani nāk vēl viena alus dvingas deva un es atkal ieturu elpas pauzi. - Ēst arī protu gatavot. Un drēbes izmazgāt un salāpīt arī. Mana māte pirms desmit gadiem nomira, tā nu man pašam ar visu jātiek galā. Neviena pie manis negrib nākt, - un atkal alus dvingas mākonis un manas elpas pauze. - Tu taču nāksi? Tu tāda smuka un gudra izskaties...
Kaut kur manī sekli elso labi paplucinātā dejošanas dūja, bet prāts it kā strādā ar pilnu atdevi.
Ja tīri cilvēciski, tad var jau saprast katru vientuļo dvēseli, kas šādā vai citādā veidā mēģina sakārtot savu dzīvi, un itin viegli var saprast, kāpēc viņam tas neizdodas. Tikai šobrīd, šajā mirklī, Tālim pretim, tikai nedaudz pielāgojoties viņa nejēdzīgajam ritmam, svaru no labās kājas uz kreiso samērā ritmiski pārnesu es, un man kaut kas viņam ir jāatbild. Varbūt vienkāršāk būtu klusēt?
- Tu laikam netici, ka tev nekas nebūs jādara. Nu, jā, es jau arī meloju. Kaut kas tev tomēr būs jādara, - tuvāk pieliecies, Tālis uzpūš man kārtējo dvingas devu.
„Ha, tā jau es domāju!” laikam jau alus garaiņu apreibināta, iekšēji iesmejos, tomēr ārēji cenšos palikt vienaldzīga. „Kur nu bez gultas!”
- Es nemāku aitas nocirpt... – pieliecis galvu man iespējami tuvu, vīrietis nočukst.
Kad viņš to izrunā pirmoreiz, man šķiet – es patiešām esmu noreibusi no tām daudzajām alus izelpas porcijām un tāpēc viņa sakāmo īsti nesaklausu. „Nudien, tas nu gan ir stiprs alus! ” pie sevis nošausminos. „Tā jau var halucinācijās iedzīvoties!”
Nesagaidījis no manis izbrīna vai nosodījuma saucienu, Tālis mēģina vēlreiz, šoreiz jau skaļāk:
- Es nemāku aitas nocirpt. Tu taču proti?
Smieties es nesāku, un nesteidzos arī stāstīt par savu bērnības dzīvi lauku mājās, par aitām, dzirklēm, vērpjamo ratiņu un tītavām. Es vēl arvien izvēlos klusēt. Tāpēc Tālim rodas iemesls man vēlreiz pajautāt:
- Tu tāda smuka un gudra izskaties. Tu taču māki aitas no-cirpt?
Pie sevis nodomāju: „Kāpēc viņš man neprasa, vai es protu runāt? Un vai es vispār dzirdu?”
- Nē, neprotu, - galvu nepacēlusi, atbildu, jo man par laimi ansamblis ir beidzis spēlēt dziesmu. Aizgriezusies es dziļi ievelku elpu un vienkārši aizeju. Mana dejošanas dūja, spārnus sakļāvusi ap galvu, klusām elso, bet es viņu mierinu: „Tās vēl nav beigas! Tu vēl vari lidot!”
Apgājusi solu rindas no otras puses, nostājos citā vietā un jau pēc brīža pamanu Anitu. Viņas „melnā kaķa meklētājs” izrādījies ne tikai tumsā vājredzīgs, bet arī krietni nestabils uz kājām, tāpēc abi neko ilgi vis neesot mīņājušies. Kāda tur dejošana! Toties Agneses gaišās cirtas vēl joprojām manāmas starp dejotāju galvām. Vismaz viņai kārtīgs kavalieris.
Izstrādājot taktiku turpmākajai notikumu gaitai, izlemjam uz laiku patverties pustumsā un no droša attāluma pavērot, kā rīkosies mūsu nesenie pielūdzēji. No jaunajām pozīcijām labi varam redzēt, kā viņi ieinteresēti dreifē ap mūsu iepriekšējo atrašanās vietu. Tālis skatās pāri visām galvām, līdz viņam pieķeras kāda maza auguma apalīte, bet Anitas kavalieris atrod īstu „melno panteru” – apspīlētās biksēs un piegulošā svīterī tērptu jaunu meiteni, kura viņa priekšā izlokās kā vijīga liāna. Tad kādā brīdī mums pievienojas Agnese, jo viņas kavalieris saticis senu paziņu, un mēs atkal trijatā mīņājamies mūzikas ritmā. Mūsu dejošanas dūjas savā nodabā klusiņām uzbužina vēl atlikušās spalvas.
(Turpinājums sekos)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Labi padejojām!

Kategorijas