Runājam par ziemas copi

2014. gada 30. janvāris 00:00

191

Īsti nav zināms, cik ilgi šīs sezonas kaprīzā ziema mūs, makšķerniekus, kā arī slēpotājus un slidotājus priecēs, tomēr copmaņiem mazākie ezeri Vidzemē, Zemgalē un Latgalē jau ir klāti ar 7–10 centimetru biezu ledus kārtu, kas turklāt ir uzsalis bez īpašas sniega segas. Tātad ledus ir pietiekami drošs, lai prātīgi cilvēki sāktu savu tik sen gaidīto ziemas copi.
Ir atkal daudz jautājumu, tāpēc šoreiz aktuālākie no tiem, jo var ieinteresēt daudzus.
Vispirms jau ir atkal aktualizējies jautājums par termoveļas izmantošanu. Joprojām, kaut gan ir ļoti daudz par to rakstīts, cilvēkiem nav īsti skaidrs, kam šī veļa domāta un kā tā strādā. Pirmais, ko teikšu, un iegalvojiet to sev uz visiem laikiem, ka termoveļa neatkarīgi no tā, vai tās ir bikses, jakas, zeķes, nav domāta kā no aukstuma sargājošs apģērba gabals. Protams, kaut ko jau no šīs funkcijas termoveļa arī veic, taču galvenais tās uzdevums ir novadīt sasvīdumu no ķermeņa virsējās daļas uz termoveļas virsējo slāni. Tādējādi, slēpojot, skrienot, makšķerējot vai mežā strādājot un cilvēkam sasvīstot, sviedri neveido mitrumu uz divkājainās radības ķermeņa, bet gan notur to sausu, kas ir svarīgi atdzišanas brīdī, jo visu laiku taču nerukāsi, vai ne?
Tūlīt pieminēšu otru ļoti būtisku faktu, ko nedrīkst aizmirst, – zem termoveļas nedrīkst vilkt pilnīgi neko!!! Ja iedomāsities zem jakas pavilkt kaut vai T-kreklu, tā termoveļas nozīme būs salīdzināma ar nulli! Šai īpaši izstrādātajai veļai ir daudz ražotāju, bet pamatā pastāv trīs versijas – plānā, vidējā un biezā. Kur izmantot biezo, man tiešām grūti pateikt. Varbūt tā der cilvēkiem, kam ir īpaši paaugstināta jutība pret aukstumu. Plāno variantu parasti izmanto rudeņos un pavasaros, bet vidējais jau kalpo ziemas apstākļos. Savukārt pa virsu termoveļai varat vilkt visu, ko vien iedomājaties, jo katram cilvēkam, kā jau minēju, ir sava salšanas pakāpe.
- Vai ziemas ūdām der arī pītās auklas?
- Protams, izmantot ūdām var arī veļas auklu… Jautājums, cik jums būs ērti ar to salā darboties. Pītā aukla ļoti ātri apsalst un, izvilkta uz ledus vai aukstumā uztīta uz spoles, kļūst stīva, ar to ir grūti darboties. Situāciju var uzlabot ar speciālu silikona aerosolu. Taču tā pārklājums kalpo labi ja kādu stundu. Turklāt, uzpūšot uz auklas, neapšaubāmi, šis slidenais materiāls tiek arī uz spoles vai ūdas. Tā kļūst slidena. Šajā situācijā nāk prātā teiciens – slīd kā pa puņķiem. Es ūdām vai jebkurai citai makšķerei, arī darbojoties ar bļitkām, izmantoju vienīgi monofilo auklu.
- Vai ziemā, ejot uz baltajām zivīm, iebarošana ir jāveic tikpat daudz, cik vasarā?
- Pilnīgi noteikti -, nē! Ziemas apstākļos zivs ir mazkustīga, līdz ar to tās enerģijas patēriņš tik ātri nezūd un nav nepieciešamības to atjaunot. Ar iebarošanu ziemā vispār ir jābūt diezgan uzmanīgiem. Ne velti prātīgāk ir darīt pēc šādas shēmas, ka, uzejot uz ledus un izvēloties savu copes placi, vispirms izurbjam apmēram 10 āliņģu dažādās ģeometriskās formās. Es te, protams, nerunāju par viena cauruma ģeometriskām iespējām, jo, kā zināms, izurbt var tikai apļveida figūru, bet gan runa ir par āliņģu izvietojumu pa ūdenskrātuves ledu. Parasti ir divas figūras – aplis vai rombs. Es tiešām ieteiktu pie šādām shēmām pieturēties, jo tā ir iespējams ātrāk noteikt, kur atrodas zivs. Attālumi starp āliņģiem parasti nav lielāki par 6–8 metriem. Meklējot asarus, attālumi ir vēl mazāki. Pie iebarošanas daru tā, ka barību uz grunts nolaižu tikai un vienīgi ar barotavas palīdzību. Nepiekrītu tai versijai, ka iebarot, jau sākot no 1,5 metru dziļuma, var arī no augšas.
Lieta tāda, ka ūdens blīvums aiznes lēni grimstošo iebarojamo barību sāņus. Tāpēc jau ir tik bieži šīs versijas, ko daudzi copmaņi nekādi nespēj izprast, kāpēc makšķerējot ar diviem āliņģiem un pilnīgi vienādām sistēmām un ēsmām 50 centimetru attālumā no viena zivs ķeras, bet no otra vismaz divas reizes mazāk. Pie iebarošanas, lai noskaidrotu, kurā rajonā zivs varētu atrasties, nekad sākumā nebaroju katru izurbto ledus caurumu. Pilnīgi pietiek ielaist iebarojamo barību katrā otrajā. Kad šādā veidā ir izurbts 10–15 caurumu un katrs otrais apgaitā iebarots ar trešdaļu (un ne vairāk!) no ziemas barotavas, nāku atpakaļ uz pirmo. Pavisam mierīgā ritmā atritinu savu izvēlēto makšķerīti, vēl var iedzert krūzīti tējas un tad jau var sākt āliņģu apgaitu tajā secībā, kādā notika urbšana un barošana. Ja pirmajā gājienā nav copes nevienā vietā, tas, protams, nenozīmē, ka zivs šeit nav, un derētu te atgriezties pēc kādas stundas. Taču krasi mainu vietu un atkarībā no izvēlētā dziļuma dodos projām vismaz par saviem 100 metriem. Šādā veidā agri vai vēlu zivtiņa atrodas.
- Vai ziemas apstākļos pie iebarojamās barības liekam klāt zemi, tāpat kā vasarā?
- Nē! Pirmkārt iebarojamās barības daudzums ir ļoti minimāls, arī atšķirībā no vasaras nav ar tik spēcīgu un koncentrētu aromātu. Līdz ar to zemei ziemā nav vietas iebarojamā barībā. Ziemā bez jau copes lietu veikalos iebarojamās barības var lietot arī pārtikas veikalos nopērkamos graudaugu malumus. Tāpat der visparastākie cepumi, manna, grūbas, rīvmaize un tā tālāk. Es pats esmu par slinku, lai ap šo visu ņemtos, un manā praksē ir pierādījies, ka jau gatavā un gadiem ilgi izmēģinātā (eksperimentētā) barība tomēr strādā uz pusi labāk, piemēram, “Timar” ziemas barība atsevišķi ar motiļa aromātu, anīsa smaržu vai domāto tieši breksim. Tas viss strādā perfekti un nekad nav pievīlis. Jā, esmu mēģinājis dažādus mājas vārījumus, un arī šī versija strādā, bet zivs pienāk krietni vēlāk nekā uz gatavo barību. Te ir tā atšķirība.
Lai jums veicas jaunajā ziemas sezonā, pareizāk sakot, ne asakas! Galvenais – atcerieties, ka jūs kāds noteikti gaida mājās, kaut vai kaķis! Pirms ejat uz ledus, domājiet ar galvu, nevis sēžamvietu!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Runājam par ziemas copi

Kategorijas