Mobils pie galda, gultā un tualetē

2014. gada 31. janvāris 00:00

Psihiatre: “Ne cilvēks lieto tehnoloģijas, bet tehnoloģijas lieto cilvēku.”

Kūkas un tējas baudīšanu kafejnīcā pārtrauca tikai dažas paviršas frāzes, pārējā laikā jaunieši pie blakus galdiņa bija “līdz ausīm iegrimuši” katrs savā tālrunī. Dīvainu ainu kāds nofilmējis kāzu svinībās un ievietojis interneta vietnē “YouTube”. Puiši un meitenes uz mielasta galda sev priekšā nolikuši viedtālruņus vai planšetdatorus, kuros nepārtraukti ieskatās un veic kādas darbības. Zālē notiekošais viņiem šķiet otršķirīgs, svarīgāk būt mobilam – pastāvīgā kontaktā ar visu un visiem.
Interneta lietotāju, procesu, lietu, savienojumu un datu apjoms, kas mijiedarbojas globālajā tīklā, pieaug ģeometriskā progresijā. Vai nepieciešamība pēc tāda veida saskarsmes un informācijas ieguves katrā dzīves jomā, sākot ar darbu un iepirkumiem un beidzot ar draugiem un ģimeni, nerobežojas ar atkarību?

Iegrimst virtualitātē
“Mūsdienu cilvēks arvien vairāk izmanto jaunās tehnoloģijas un iegrimst virtuālajā vidē aizvien dziļāk. Ne cilvēks lieto tehnoloģijas, bet tehnoloģijas lieto cilvēku,” skarbs ir psihiatres Evijas Siliņas spriedums. Viņasprāt, vecākajā paaudzē vēl saglabājies stingrais personības kodols, ko veidojusi izglītības sistēma, literatūra, māksla, kā arī skaidra pienākumu un personīgās atbildības izpratne. Jaunieši nav sliktāki, taču brīžiem pārprastā bērnu tiesību un pienākumu izpratne, kā arī izglītības sistēma ar augstām prasībām neizveido stingro personības kodolu.
“Nav jēgas teikt, ka atkarības objekts ir slikts: miljardiem pieaugušu un gudru cilvēku smēķē, protams, apzinoties, ka tas kaitē un ir slikti. Būtiski ir radīt iespēju izvēlēties: ko, cik daudz un cik bieži lietot, lai nekļūtu par procesa vergu. Jāsaglabā veselīga kontrole pār savu dzīvi un visiem labi zināmais zelta vidusceļš. Der arī atcerēties, ka nobriedusi un psiholoģiski vesela personība problēmu risinājumus meklē savas personības resursos, nevis atkarības objektos!”

Bērns – spogulis
Galvenā loma personības attīstībā ir ģimenei, uzskata Rita Goldmane, sociālā darbiniece ar 10 gadu profesionālo pieredzi. Pēdējos piecus gadus viņa strādājusi ar atkarīgajiem un līdzatkarīgajiem.
Viens no iemesliem, kāpēc dažs tik ļoti atkarīgs no tehnoloģijām, ir neprasme, nespēja veidot reālas attiecības: nav to iemācījies, redzējis ģimenē. “Cēloņi var būt dažādi – vecāku lielā aizņemtība, nespēja paust jūtas, savstarpējas disfunkcionālas attiecības, atkarības ģimenē utt.” Sekas ir nenoturīgas pāru attiecības, vājākas sociālās funkcionēšanas spējas – īpatnību kopums, kas ir raksturīgs atkarīgām personām. Ja mājās pietrūkst uzmanības un mīlestības, bērns patvērumu, mierinājumu rod virtuālajā vidē.
Izeja? Protams, var runāt, motivēt individuāli un grupās, piedāvāt jaunas brīvā laika pavadīšanas iespējas, arī bezmaksas. Bet rezultāti ne vienmēr ir iepriecinoši. Nevar vienkārši aizliegt: tad veidojas tukšums, ko bērns piepilda ar to, ko redz sev apkārt. Jo gribas darīt kā visiem.”
Jauniešu elkiem ir profili “draugos”, “feisbukā”, “tvīterī”, kur notiek aktīva sociālā dzīve. Pusaudzis var kļūt par elka sekotāju, sajusties piederīgs sava elka sociālajai dzīvei. Tad vecāki un skolas atbalsta personāls mēģina viņus pārliecināt, ka vajadzētu mazāk lietot internetu.
“Domai, ka jādzīvo reālā, nevis virtuālā dzīve, būtu jānāk no sabiedrības kopumā, nevis no atsevišķu personu puses. Ne tikai jārunā, bet arī jārāda piemērs – vispirms jau pašiem vecākiem. Ciešas, veselīgas emocionālas saites ģimenē, kur kopš mazotnes tiek veicināta noturīga interese par veselīgiem vaļaspriekiem, ir viens no spēcīgākajiem aizsargfaktoriem pret jebkuras atkarības veidošanos. Vēl labāk, ja vecāki “slimo” ar šo pašu vaļasprieku. Tad tas būs ar ģimeni kā komandu kopā pavadīts laiks,” pārliecināta R. Goldmane.

uzziņai

Medicīniski jebkuru atkarību raksturo:
◆ Nepārvarama tieksme lietot atkarības vielu, objektu
◆ Devas kāpināšana – pie IT pavadītais laiks arvien pieaug, nav gana
◆ Abstinence jeb paģiras – sarežģīts psihofizisks stāvoklis, kas rodas, pārtraucot lietot IT – neiroķīmiski ļoti līdzīgs paģirām alkoholisma vai narkomānijas gadījumā
◆ Sociālās funkcionēšanas, psihiskās un fiziskās veselības pasliktināšanās – reālos kontaktus aizstāj virtuāla komunikācija ar tēliem, spēļu varoņiem vai sociālo tīklu lietotājiem

Pieredze
Ja nedod, bļauj
Stefānija (1,6 gadi), tikusi pie datora, neapzināti spaida peli. Ieraugot manu viedtālruni, skrien klāt un cenšas izraut no rokām, lūdzas, lai atbloķē. Ja neļauju, bļauj. Internets ir izslēgts, uzlikts kods, jo, tiekot klāt, nesakarīgi zvana, sūta SMS uz maniem kontaktiem. Viņa ir iemanījusies fotografēt, “ieiet mūzikā”, uzspiest “play”, dejot, dziedāt līdzi. Stefānija prot atrast “YouTube” aplikāciju, grib, lai ieslēdzu video “Joka pēc alfabēts”. Tad peciņa ir priecīga, cītīgi klausās, prot uzlikt atkārtoti. Esam sapirkuši attīstošās rotaļlietas, runājošu sunīti, klučus un daudz ko citu, bet tas mētājas mantu kastē. Paretam pieiet, papēta, un viss. Tēta telefonu meitiņa māk atbloķēt. Neļaujam, tomēr brīžiem slepus paķer, ielien stūrītī un spaida. Kad mājās iestājas aizdomīgs klusums, saprotam – tēta telefons rokā. Dārgais attīstošais spēļu telefons sākumā interesēja, bet nu jau guļ pie pārējām mantiņām.
Uzskatu, ka meitas vecums ir par mazu tādām tehnoloģijām. Pirmais, ko bērnam būtu jāiemācās, – pirmajās klasēs sazvanīties ar vecākiem. ◆ KRISTĪNE (19 GADU)

Kas valdīs pār cilvēci?
Globa pareģojis: mākslīgais intelekts valdīs pār cilvēci. Vērojot dēlu un mazbērnus, jāsāk piekrist. Lai piecgadīgais puika apklustu, vecāki viņam iedod planšetdatoru. Četrpadsmitgadīgajai mazmeitai nopirkts “kruts” tālrunis, operatora atskaitē ik mēnesi uzrādās 3200 nosūtītas īsziņas. Ne vedekla, ne dēls neuztraucas, es gan: kam un kāpēc tik daudz SMS jāsūta, ja pa dienu skolā un vakarā treniņā ir kopā ar draudzenēm? Viesojamies pie jaunajiem vai viņi pie mums, scenārijs skaidrs: sīkie fiksi paēdīs, salīdīs pa stūriem un bakstīs skārienjutīgos ekrānus. Pat tualetē vajag būt tiešsaistē. Arī dēls aizraujas ar virtuālajām spēlēm, jūsmo par gadžetiem, robotiņiem, superviedtālruņiem. Paziņa skolotāja teic: esot grūti panākt, lai bērni stundu laikā nelieto “mobilo”. Tos izmantojot špikošanai, spēlēm, sērfošanai netā.
Virtuālā pasaule, šķiet, iesūc, jo tehnoloģiju pielūdzēji uzvedas kā apmāti. Tāpēc jau var celt elektrības cenas, ka daudzi uzsēdināti uz tehnoloģiju adatas. ◆ ANDREJS (65 GADI)

Nav citu interešu
Arturs (16 gadu) iepazina datoru divu gadu vecumā, apguva pamatlietas, un es ļoti lepojos par to. Patika spēlēt datorspēles, bet nebija kašķu, ja neļāva. Kā uz atkarību sāku skatīties, kad viņš gāja 5. klasē un datoru novietojām viņa istabā. Reizēm piefiksēju, ka spēlējis ilgāk, nekā atļauts, īpaši, kad mājās nebija pieaugušo. Tagad datorā notiek visa sociālā dzīve –“skaipā” čato ar draugiem, iesaistījies kaut kādas spēļu mājaslapas administrēšanā utt. Bez interneta grūti aizpildīt laiku: nav citu interešu. Nodarbības profesionālajā vidusskolā gan netiek kavētas, un vidējā atzīme visos priekšmetos ir no 6 līdz 7 ballēm. Tas viss, ņemot vērā, ka dzīvo “kojās” un savu laiku organizē pats.
Austrim (8 gadi) ir milzīga interese par jaunajām tehnoloģijām. Pēc pieredzes ar vecāko dēlu noteikts visai stingri – mājās datoru nelietot. Lai gan tie ir visur. Atļāvu pēc skolas apmeklēt bibliotēku ar nosacījumu – ja pagarinātās grupas laikā izpildīti mājasdarbi.
Arī jaunākais (3 gadi) katrā izdevīgā mirklī grib paspaidīt datoru, telefonu, planšeti, TV pulti. Cenšos neļaut. Jaunākos ierobežoju, lai nekļūtu atkarīgi.◆ RITA (35 gadi)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mobils pie galda, gultā un tualetē

Kategorijas