Arī mūsējā olimpiete

2014. gada 6. februāris 00:00

418

Olimpiskajās spēlēs Sočos startēs arī novadniece distanču slēpotāja Inga Dauškane

Šajās dienās uz Sočiem, kur turpmākās divas nedēļas norisināsies Ziemas Olimpiskās spēles, dodas visi Latvijas olimpieši. Daudz tiek runāts arī par mūsu novada olimpiešiem Daumantu Dreiškenu un Jāni Paipalu, taču par mūsējo varam dēvēt arī Ingu Dauškani, kuras bērnība un skolas gadi saistās ar Gulbeni, un arī šobrīd Inga joprojām apciemo vecākus un draugus dzimtajā Gulbenē.
33 gadus vecā olimpiete distanču slēpotāja I.Dauškane uz Olimpisko spēļu norises vietu devās kā pirmā no visiem Latvijas olimpiešiem pagājušajā ceturtdienā. Ar novadnieci, kas šobrīd ir Latvijas labākā slēpotāja, “Dzirkstele” telefoniski sazinājās šīs nedēļas sākumā, viņai esot jau Sočos. Šī Ingai būs debija Olimpiskajās spēlēs, tomēr viņa ir pieredzes bagāta sportiste un uzrādījusi labus rezultātus dažādos sporta veidos.

Ar slēpošanu “uz tu” kopš bērnības
Inga atceras, ka slēpošana viņas dzīvē ienākusi 2.klasē, kad mācījusies Gulbenes pamatskolā. “Tas bija skolotāja Jāņa Anča nopelns, un arī vecāki man ļāva un palīdzēja nodarboties ar šo sporta veidu. Daudz slēpojām gan fizkultūras stundās, gan arī ārpus tām. Slēpošana noteikti man bija kā primārais sporta veids,” stāsta Inga. Pēc 8.klases viņa nonākusi dilemmas priekšā – palikt slēpošanā vai arī doties mācīties uz Murjāņu sporta ģimnāziju. “Ņemot vērā, ka ziemas mums parasti nav izdevušās un sniega nav sevišķi daudz, arī visa sistēma Latvijā nav sakārtota – slēpes jāsmērē pašiem, ar smēriem bija diezgan lielas problēmas, un, protams, lai normāli trenētos, bija jābrauc uz ārzemēm, tāpēc es izšķīros par labu Murjāņiem,” saka Inga. Taču Murjāņu laikā kādā reizē viņai atkal piezvanījis skolotājs J.Ančs un prasījis, vai viņa nevēlas startēt Eiropas jauniešu olimpiskajās dienās. Inga solīja patrenēties un aizbraukt uz šīm sacensībām. “Uz sacensībām aizbraucu, taču tur apzinājos, ka varu tiešām būt labākā Latvijā, bet plašāka līmeņa sacensībās esmu viena no pēdējām, un tas ir ne tikai fiziskās sagatavotības ziņā, bet arī nodrošinājuma un arī sistēmas sakārtotības ziņā,” saka Inga.

Palīdz raksturs un spīts
Pēc tam Inga sāka nodarboties ar militāro pieccīņu. “Tas bija kaut kas jauns un interesants! Tajā ietilpst šaušana, šķēršļu josla, peldēšana, granātas mešana, kross. Tas man bija tāds interesants dzīves pavērsiens. Sākotnēji, protams, arī tur gāja diezgan grūti, kamēr apguvu nianses visos sporta veidos. Tas prasīja ne tikai nervus, bet arī zilumus un sasitumus, tomēr, iespējams, tas ir mans raksturs vai spīts, kas liek turpināt un cīnīties,” saka sportiste. Militārajā pieccīņā Inga savulaik uzrādījusi ļoti labus rezultātus, izcīnot godalgotas vietas arī pasaules līmeņa sacensībās. Taču tad nāca krīze, kad tika samazināts arī aizsardzības budžets un pieccīņas komanda, kurā startēja Inga, izjuka. Un notika atgriešanās slēpošanā. “Man piezvanīja trenere Ilze Cekule no Cēsīm un aicināja startēt Latvijas olimpiādē slēpošanā. Vēlāk skolotājs J.Ančs man teica – būtu zinājuši, būtu aicinājuši mani uz Gulbeni, bet tobrīd no slēpošanas biju jau diezgan ilgi prom, tādēļ pati nepieteicos. Pirms Latvijas olimpiādes mazliet patrenējos tepat pa Rīgu, pa Biķerniekiem, kas gan ir pilnīgs līdzenums, nemaz nerunājot par kaut kādām nometnēm, un sacensībās vinnēju. Pārspēju arī Žannu Juškāni, kas bija tikko atbraukusi no Vankūveras. Tas manī radīja pārliecību, ka, iespējams, kaut kāds potenciāls manī vēl ir! Ņemot vērā, ka pēc gada bija Pasaules čempionāts Norvēģijā un tur varēja braukt sprintu, nolēmu mēģināt gatavoties, jo sprintam mūsu apstākļos ir vienkāršāk sagatavoties,” stāsta Inga.
Augstākais pakāpiens –
Olimpiskās spēles
Patīkamās emocijas un sajūtas Pasaules čempionātā Norvēģijā Ingā radīja vēlmi atkal slēpot un sasniegt kaut ko vairāk. “Augstākais pakāpiens nebija nekas cits kā Olimpiskās spēles. Protams, varbūt pirms diviem trim gadiem uzreiz nebija tā, ka sāku nopietni trenēties. Man bija diezgan grūti savienot darbu armijā ar treniņiem. Bieži vien cēlos agri no rīta un gāju skriet, nokavēju darbu, reizēm arī pusdienlaikā centos izšmaukt, lai varētu aiziet paskriet. Sapratu, ka pie šāda režīma labā līmenī man neizdosies sagatavoties. Bet tad pagājušajā gadā aprunājos ar savu komandieri, kurš man ļāva trenēties, un kopš augusta jau es sāku nopietni trenēties.” Kopā ar Māri Čakaru Inga bija nometnē Antholcā, kur Māris viņai daudz palīdzēja ar dažādiem padomiem. Sekoja viena nometne pēc otras. “Darīju, cik varēju, un bija arī rezultāti. Protams, varbūt ir nianses, pie kā man vajadzēja piestrādāt, un varbūt vairāk vajadzēja piestrādāt arī Slēpošanas savienībai, taču jāsaprot, ka nekad jau nebūs tā, ka ir ideāli apstākļi. Pēdējā gada laikā esmu darījusi ļoti daudz un varbūt pat izdarījusi neiespējamo!” atzīst olimpiete. Viņa saka lielu paldies visiem, kas viņu atbalstīja, palīdzēja gatavoties, arī visiem ārzemju treneriem un sportistiem, kas viņai bieži vien palīdzēja. “Arī tagad, dzīvojot olimpiskajā ciematā, esmu viena, slēpju smērētājs nevarēja atbraukt kopā ar mani, un Krievijas komandas smērētāji arī man gatavo slēpes, tādēļ jāsaka, ka te tomēr nevalda tikai tīri sportiskās, bet arī draudzīgās un cilvēciskās attiecības,” piebilst sportiste.

Trase ir ļoti sarežģīta
Inga šobrīd turpina gatavoties Olimpiskajām spēlēm, esot Sočos un dzīvojot olimpiskajā ciematā. “Trase Sočos ir ļoti sarežģīta, es pat teiktu, ka tā ir agresīva - nobrauciens ir diezgan ātrs un stāvs un pie mazās kļūdas var nokrist un gūt traumas, ir ļoti asi pagriezieni, gari un smagi kāpumi. Domāju, ka ne visiem tā ir pa spēkam. Ir jābūt ļoti labi sagatavotam gan fiziski, gan arī emocionāli. Ir arī jāpierod pie šīs trases. Šī ir līdz šim grūtākā trase, pa kādu esmu braukusi,” atklāj slēpotāja.
Inga šajās Olimpiskajās spēlēs plāno startēt gan sprintā brīvajā stilā, gan arī 10 kilometru klasiskajā distancē. “Kā varētu veikties, šobrīd ir grūti pateikt. Sprints noteikti būs vieglāks, un domāju, ka izredzes šajā distancē ir daudz lielākas nekā 10 kilometru klasiskajā distancē. Viss būs atkarīgs, kā tiks iesmērētas slēpes, kāda būs pašsajūta, taču, kā jau minēju, trase nav viegla un tiešām vajadzēs parādīt raksturu un cīnīties,” saka novadniece.

Prieks, pacilātība un atbildība
Kā Inga šobrīd jūtas, esot Sočos? “Jāsaka, ka ierobežojumi, protams, ir, taču tie nav tik drakoniski, par kādiem iepriekš tika runāts. Protams, tiek ievēroti drošības pasākumi, ir kontrolpunkti, ir novērošanas kameras, žogs visapkārt. Taču organizācijas ziņā viss ir ļoti labi. Cilvēki ir atsaucīgi. Atbildīgajos amatos ir esošie un bijušie sportisti, zinoši cilvēki. Ir arī brīvprātīgie, kas cīnās, iet un dara, lai sportistiem viss būtu vislabākajā kārtībā un nekā netrūktu. Protams, šīs vēl ir tikai pirmās dienas un jācer, ka nekādu misēkļu nebūs arī turpmāk,” saka sportiste. Pati Inga jūtas labi. “Sportiskajā ziņā Olimpiskajām spēlēm varu pielīdzināt Karavīru pasaules sporta spēles Indijā - tur, man šķiet, dalībnieku skaits bija pat vēl lielāks nekā olimpiādē, taču jebkurā gadījumā Olimpiskās spēles ir lielākais sporta forums, kas notiek reizi četros gados. Man ir prieks un pacilājošas sajūtas, taču arī liela atbildība, ka varu būt līdzās pasaules labākajiem sportistiem.”

Sportiste uz mūžu
Un arī mūsu sarunas beigās Inga vēlreiz pateicas skolotājam J.Ančam par viņa ieguldījumu savos audzēkņos. “Man viņš ir ielicis tādus pamatus! Tas arī ir tas galvenais, kas liek cīnīties man, kas liek cīnīties arī Jurim Ģērmanim un Jānim Paipalam. J.Ančs mācēja atrast cilvēkus un mācēja viņus motivēt. Runājot par J.Paipalu, varu tikai piebilst, ka viņš jau ir nopelnījis medaļu par savu cīņassparu un neatlaidību, ar kādu viņš cīnījās par iespēju braukt uz olimpiādi. Man tiešām ir prieks par viņu! Pagājušais gads viņam bija diezgan neveiksmīgs, taču viņš mācēja saņemties, un tas nozīmē, ka viņš ir īstais cilvēks īstajā vietā,” vērtē Inga. Runājot par pašas turpmāko slēpotājas karjeru, Inga atzīst, ka droši vien piedalīsies Skandināvijas kausā un Latvijas čempionātā, taču viņai ir jāatgriežas dienestā. “Sportiskās aktivitātes, protams, es malā nelikšu, jo īsts sportists visu mūžu ir un paliek sportists.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Arī mūsējā olimpiete

Kategorijas