Diriģents ar saimnieka ķērienu

2014. gada 7. februāris 00:00

289

Tā raksturojams mūsu cienījamā nu jau viņsaulē aizgājušā novadnieka kora mākslas dižgara Imanta Kokara dēls Uldis Kokars. Vienmēr kustībā, smaidošs, atsaucīgs, vienkāršs, optimisma pilns, ar labu humora izjūtu apveltīts, bet, stājoties kora priekšā, – ārkārtīgi stingrs, prasīgs, dziedātājiem paviršību un neprecizitāti nepiedodošs. Pats Uldis atzīst, ka nespējot tā vienkārši neko nedarīt. Viņam piemīt apbrīnojama ne tikai dziesmas, bet arī darba mīlestība, kas pārmantota no vecākiem.

Patīk temperaments
Uldis ir ne tikai kordiriģents otrajā paaudzē, bet arī mūzikas maģistrs un mūzikas pedagogs, vadījis kora meistarklases arī ārpus Latvijas robežām. Kopā ar koriem viņš apceļojis gandrīz visu pasauli, tāpēc pats smejas, ka dažkārt pat apjucis, kurā valstī kārtējo reizi atrodas. „Eiropas valstis ar koriem esam „izvagojuši” krustām šķērsām. Dažkārt, kad man zvanīja no mājām, bija jāpiedomā, kurā valstī atrodos,” stāsta diriģents. Tomēr, ja kādā no tām būtu jāatgriežas vēl un vēl, Uldis noteikti izvēlētos Spāniju tās cilvēku straujā temperamenta un sirsnības dēļ. Viņam raksturīgā zinātkāre, esot Barselonā, bijusi par iemeslu tam, lai kopā ar koristiem izkāptu pa viesnīcas logu, nolaistos pa lietus notekūdens caurulēm līdz ielai un dotos iepazīt pilsētu. „Tas bija laiks, kad mūs pieskatīja drošībnieki. Vakaros no viesnīcas mūs laikā nelaida, tāpēc arī izdomājām, kā no tās izkļūt. Astoņus kilometrus gājām uz vienu pusi līdz pilsētas centram. Tad to pašu gabalu atkal atpakaļ un atkal rausāmies pa trubām augšā. Barselonu joprojām es uzskata par savu mīļāko pilsētu,” stāsta Uldis. Viņš nespēj iedomāties savu dzīvi bez kora mūzikas, tāpēc, lai gan ir kora „Ave sol” mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents, viņš rod laiku, lai gandrīz katru nedēļu mērotu ceļu no Rīgas uz Gulbeni un Balviem, kur konsultē korus.

Ar racionālu izdomu
Bet, lai, kā Uldis pats saka, izvēdinātu galvu no mūzikas, viņš labprāt strādā ar metālu un koku, daudz rosās savā garāžā, pats savām rokām ir uzbūvējis molu Buļļupē pie savām mājām. Uldim nav sveši arī celtniecības darbi. Viņam piemīt ne tikai īsts saimnieka ķēriens, bet arī racionāla izdoma. Par oriģinālu ideju uzskatāma Ulda izgatavotā kūpinātava – grils, kas aprīkots ar nelielu plītiņu zupas vārīšanai. Šo darinājumu Uldis prezentējis arī izstādē Ķīpsalā. „Kopš to uzmeistaroju, veikalos vairs žāvējumus nepērku. Man tie izdodas garšīgāki. Zupas vārīšanu gan uzticu sievai Ingai,” stāsta Uldis. Iespējams, ka daudzi viņa darbošanos ap kūpinātavu tika vērojuši arī televīzijas raidījumā „Gandrīz ideālas vakariņas”, kur Uldis savāca lielāko punktu skaitu un ieguva galveno balvu.
Uldis, kas ir izvirzīts arī Gulbenes novada gada balvai kultūrā nominācijā „Gada cilvēks kultūrā”, brīvajā laikā labprāt laivo, sajūsminoties par Daugavas loku skaistumu, brauc ar ūdensslēpēm, ūdens motociklu un kuteri, nirst ar akvalangu, makšķerē un vēžo. Uldim daudz nozīmē ģimene, kas viņu atbalsta un saprot. Abi vecākie dēli Didzis un Klāvs jau izgājuši savā dzīvē. „Es jau esmu vectētiņš. Man ir arī mazmeitiņa. Pie mājas ir tikai jaunākais dēls Dāvis, kuru interesē ķīmija. Iespējams, būs ārsts. Nupat „izspieda” naudu atkal kaut kādām jaunām ķīmijas grāmatām,” smejas Uldis.

+ 3

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Diriģents ar saimnieka ķērienu

Kategorijas