Kaimiņš tuvāks par brāli

2014. gada 7. februāris 00:00

339

Pašpārliecinātība, cilvēcība un spēja uzticēties ir priekšnoteikumi, lai izveidotu ciešas kaimiņu attiecības

«Nemaz nevajadzētu tik ļoti spekulēt ar to latviešu viensētnieku «gēnu». Protams, ir cilvēki, kas vēl šobaltdien labāk dzīvo vieni meža vidū, bet reti kurš no viņiem izvēlējies pilnīgi naturālu dzīvesveidu. Daudzi arī mežā grib, lai viņiem būtu elektrība, internets, televīzija un automašīna, ar kuru ātri aizbraukt pēc palīdzības. Tas tāpēc, ka Rietumu pasaulei, pie kuras piederam, vairāk raksturīgs urbānais dzīvesveids – pulcēšanās pilsētās un ciemos,» sociālantropoloģe Evija Caune skaidro, kāpēc mūsdienu sabiedrībā būs grūti izvairīties no kaimiņu attiecībām. Jautājums – cik ciešām tām jābūt un kādā kvalitātē.

Austrumu vecmāmiņai nav jāuztraucas
Analizējot mijiedarbību starp privātmāju rajonos un daudzdzīvokļu mājās dzīvojošajiem, speciāliste norāda, ka šo uzvedību pamatā nosaka kultūra, kādā esam uzauguši. «Kolektīvisms vairāk raksturīgs Austrumu kultūrai, kur kaimiņi savā starpā veido ciešas attiecības. Viņi ne tikai palīdz cits citam, bet ir arī atbildīgi par ciematu, kurā dzīvo. Ja Kirgizstānā kādā ciemā vecmāmuļai nomirst visi radinieki, neviens viņu neliks pansionātā vai nabagmājā. Tiks sasaukta ciema padome, kas izlems, ko ar vecenīti darīt. Visticamāk, kāds teiks: «Viņa droši var nāk pie manis. Man ir liela ģimene, kur arī šī māmuļa būs ļoti gaidīta un cienīta.» Līdz ar to tur nav tādas sociālās apdrošināšanas sistēmas, pensijas un pabalstu, kā mēs to saprotam. Cilvēki cits par citu rūpējas. Tas viņiem ir cieņas un goda kodekss,» E.Caune min galveno atšķirību starp kolektīvismu un individuālismu, kam savukārt pieder rietumnieki. Tāpēc tā vietā, lai trūkumā nonākušam kaimiņam aiznestu zupas bļodiņu, mēs bieži nemaz nezinām, ka tāds mūsu mājā vai rajonā vispār dzīvo, bet, ja zinām, pārmetam, kur skatās sociālais dienests un valsts.

Atbildība beidzas aiz sliekšņa
«Individuālismā katrs atbild tikai par sevi un saviem tuvākajiem. Katrs pats atbildīgs par savas labklājības uzturēšanu, un, ja notikusi nelaime, pašam jātiek ar to galā. Uz to mudina arī latviešu tautas folklora. Piemēram – esi pats savas laimes kalējs! Tu pārāk daudz neiejaucies citu cilvēku darīšanās un sagaidi, lai viņi nejaucas tavējās,» raksturo sociālantropoloģe. Tas iespaido arī kaimiņu attiecības, kur atbildība parasti beidzas pie privātīpašuma sliekšņa. Pārējais ir nama apsaimniekotāja, pašvaldības vai citu institūciju ziņā. «Kaimiņš, ja dzirdēs, ka aiz sienas notiek tracis, nevis ies un iejauksies, bet, visticamāk, anonīmi piezvanīs policijai. Zinu gadījumu, kad kādā daudzdzīvokļu mājā kaimiņš uzrakstīja garu sūdzību par ģimeni, kas bieži skandalēja, naktī virināja durvis un uzņēma apšaubāmus cilvēkus. Šis kaimiņš savāca arī citu mājas iedzīvotāju parakstus, bet, kad ieradās policija, nekādus likumpārkāpumus neizdevās konstatēt. Turklāt katram, kas parakstījās, bija jānāk uz policiju un jāraksta savs iesniegums, un to neviens negribēja darīt. Tāpēc, lai norobežotos no mājas tračiem, labāk izolēju sava dzīvokļa durvis, pierīkoju videokameru un signalizāciju, uzlieku drošības ķēdi un nelaižu nevienu iekšā. Vēl vairāk norobežojos un nocietinu savu mazo dzīvoklīti, nevis paļaujos uz citiem cilvēkiem,» individuālisma ēnas puses tēlo E.Caune.

Dzīvojam starp cilvēkiem, nevis zvēriem
Pēc kaimiņu attiecībām var spriest ne tikai, kādā kultūrā iesakņoti katra individuālie lēmumi, bet arī par personīgajām īpašībām, briedumu un tā saukto cilvēcības mēru, turpina sociālantropoloģe. «Pastāv tāds jēdziens kā cilvēkdrošība. Tas parādās tautas pārskata dokumentos, kad tiek pētīts, cik droši cilvēks jūtas savā valstī, kopienā un mājās. To ietekmē ne tikai paļaušanās uz valsts institūcijām, bet arī personīgās īpašības un attiecības. Spēja veidot kontaktus un tīklus ar draugiem, radiem, kolēģiem un kaimiņiem. Varam jau teikt, ka par nabadzīgu un nespējīgu kaimiņu jāatbild sociālajam dienestam, bet varam arī paši aiznest viņam maizīti un iedot drēbes. Tas atkarīgs no katra kritiskās domāšanas un sirdsapziņas,» uz cilvēcību mudina E.Caune. Viņa piebilst, ka šajā lietā ļoti svarīga ir pašpārliecinātība, atvērtība un uzticēšanās, ka «dzīvoju starp cilvēkiem, nevis zvēriem, kas vēl man tikai ļaunu, grib nosvilināt manu dzīvokli un speciāli nāk un pīpē pie manām durvīm, lai ieriebtu». Taču tā vietā nemitīgi baidām savus bērnus, ka nevienam nedrīkst uzticēties, ielaisties sarunās vai atvērt durvis. «Vecāki nereti saka – neklausīsi, atnāks onkulis un paņems tevi. Kā lai uzticas kaimiņiem, ja visapkārt briesmas! Svarīgi pieņemt, ka cilvēki, kas dzīvo mums līdzās, ir dažādi, un pirmkārt raudzīties uz viņiem ar uzticēšanos, nevis aizdomām,» aicina speciāliste.

Skries ar spaini
«Ar ko liktenis, namu pārvalde vai īpašumtiesību aģentūra savedusi kopā, ar tiem arī jādzīvo. Esmu sapratusi, ka pie jauna kaimiņa nav obligāti jāiet ar kūku, aicinot draudzēties. Tomēr elementārai pieklājībai un laipnībai būtu jābūt. Ja es sveicinu un mani sveicina, tas liecina par pieņemšanu un rada zināmu drošības sajūtu – kaimiņš taču negriež zobus un nelamājas. Zinu, ka varēšu kādreiz palūgt piezvanīt no viņa tālruņa, ja mans būs izlādējies, bet dzīvokļa atslēgas palikušas darbā,» veidu, kā tiek celti uzticības tilti, zīmē E.Caune.
Šajā ziņā ciešākas kaimiņu attiecības vērojamas privātmāju rajonos. Tam ir arī praktisks iemesls, jo 24 stundas diennaktī parasti nespējam pieskatīt savu īpašumu. «Var noorganizēt apsardzi, bet drošāk un vienkāršāk, ja ar kaimiņu ir labas attiecības un zināms viņa mobilā tālruņa numurs. Vajadzības gadījumā viņš manā vietā varēs gan policiju izsaukt, gan skriet ar spaini dzēst ugunsgrēku,» teic Evija, atzinīgi vērtējot kopīgu pasākumu rīkošanu. Tās var būt gan talkas, gan garāžas izpārdošanas, ielas un kvartāla svētki, gan jebkāda cita forma. Svarīgi izkāpt no savas komforta zonas un paraudzīties apkārt. Izrādās, mums līdzās ir tik daudz jauku cilvēku, izveidot draudzīgas kaimiņattiecības iedrošina sociālantropoloģe.

Piereze
Tračus var izturēt
Ilze (43), strādā apsardzes uzņēmumā

Mūsu padomju laikā celtajā ciema daudzdzīvokļu mājas dzīvoklī mitinos jau vairāk nekā trīsdesmit gadu, kopš mūsu ģimenei tas piešķirts. Vecāki vēlāk iegādājās sev mājiņu, brālis un māsa aizgāja savā dzīvē, trīsistabu dzīvoklis palika man ar vīru. Pēc desmit gadu kopdzīves gan izšķīrāmies – patlaban dzīvoju viena kopā ar savu pieaugušo dēlu invalīdu.
Lai arī strādāju pilsētā, citur kā savā dzīvoklī laukos nemaz negribētu dzīvot. Mierīga vide, draudzīgi, saliedēti kaimiņi. Publika mūsu mājā šo gadu laikā praktiski nav mainījusies. Nopirkti labi ja divi dzīvokļi, un tos pašus iegādājušies pazīstamie. Ar visiem, protams, nav tādas attiecības, ka nakts vidū varētu aiziet maizi palūgt. Pietiek, ka man ir viena tāda kaimiņiene. Ieskrienam viena pie otras kafiju padzert, papļāpāt, aizņemties kādu lietu, ko aizmirsies nopirkt. Viņa parasti arī pieskata manu dzīvokli un pabaro kaķi, ja uz vairākām dienām esam devušies prom. Reizēm mūsu mājā gan notiek arī trači. Vainīgi ir trešā stāva kaimiņi, kuri nereti mēdz tā paskaļāk kārtot savstarpējās attiecības, kad gāžas mēbeles, plīst trauki un dzirdama lamāšanās. Nav patīkami, kad vakarā, skatoties iecienīto seriālu, kaut kas tāds notiek, bet cenšos neiejaukties. Zinu – pēc pusstundas atkal būs miers. Citi ir saukuši policiju, bet tas jau šos cilvēkus neizmainīs. Kādu brīdi saņemsies un atkal ies «pa gaisu».
Īpašus pagalma «tusiņus» nerīkojam. Parasti visi kopā sanākam talkās. Koplietošanas telpas un teritoriju kopjam ne tikai, kad Latvijā notiek Lielā talka, bet aptuveni reizi mēnesī. Tad mājas vecākā (esam nodibinājuši biedrību) iemet pastkastītē aicinājumu, un sestdienā, kad vairāk vai mazāk visi ir uz vietas, katrs, kurš var, nāk laukā ravēt puķu dobes, tīrīt celiņus, appļaut mauriņu, apgriezt dzīvžogu vai pielikt roku citam aktuālam darbiņam. Šajās reizēs neviens īpaši neizvairās. Ir tikai viena kaimiņiene, kas principa pēc nenāk, bet savā vietā «noalgojusi» puisi no kaimiņu pagalma. Pirms pāris gadiem mūsu mājas biedrība vinnēja projektu, un pagalmā parādījās koka galds un soli. Pašai īsti nesanāk, bet prieks redzēt, kā siltajā laikā ap to sasēžas mūsu kundzītes ar kafijas krūzēm un uzsit draudzīgu «klaču». Tāpēc es nemaz negribētu dzīvot privātmājā meža vidū. Tie būtu ne tikai daudz lielāki izdevumi, bet arī ļoti pietrūktu manu kaimiņu. Lai kādi viņi būtu, jāprot sadzīvot, un tas dod prieku!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kaimiņš tuvāks par brāli

Kategorijas