Lūdzu, uzzīmē mani!

2014. gada 13. februāris 00:00

531

Lizumniete Daiga Deksne labprāt ilustrētu bērnu grāmatas

„Lūdzu, uzzīmē mani!” Ja vien zieds, lapa, kāpurs vai bite spētu runāt, tad noteikti šo lūgumu izteiktu lizumnietei Daigai Deksnei, zinot, ka zīmējums būs mīļš un sirsnīgs. Katram māksliniekam piemīt savs rokraksts, bet Daigas zīmējumos saskatāma līdzība ar mākslinieces Margaritas Stārastes nebēdnīgajiem grāmatu varoņiem.
Ikdienā Daiga ir sastopama Lizuma vidusskolas lietvedes kabinetā, kā pati smejas, pie skolas direktores labās rokas, kā arī strādā par sociālo pedagoģi. Grūti pat noticēt, ka jauko zīmējumu autore savulaik Latvijas Lauksaimniecības universitātē ir absolvējusi Veterinārmedicīnas fakultāti.
„Nāciet, paradīšu vienu savu zīmējumu uz sienas pirmsskolas vecuma bērnu grupiņas telpās. Uz to mani pirms 20 gadiem pamudināja skolotāja Ārija Fijala, kurai piemīt ārkārtīgi liela labestība, tāpēc viņa nebija ar mieru, ka uz sienas zīmēju mazu velniņu vai raganiņu. Nu tad es centos. Šogad zīmējumu nedaudz restaurēju, lai atsvaidzinātu krāsas,” stāsta Daiga. Šķiet, ka telpā atdzīvojusies ziedoša pļava un mežs. Sākumā grūti pat ievērot durvis, ko paslēpis zīmējums. Pie vienas no skolas gaiteņa sienām sprigana lapsiņa tautiskos brunčos dodas sev vien zināmā virzienā. Daiga stāsta, ka zīmējums tapis kādam skolas pasākumam.

Esmu tikai prasmīga
„Es nekad tā nebiju aizdomājusies, kad īsti sāku pievērsties zīmēšanai. Laikam jau zīmējusi esmu visu mūžu kopš agras bērnības. Zīmēju pati pēc savas iztēles. Skatījos grāmatas ar zīmējumiem. Mans vectēvs, tētis un arī māsa skaisti zīmēja. Iespējams, kaut ko esmu aizguvusi no viņiem. Uzskatu, ka es mācījos zīmēt. Iespējams, ka tā ir mana prasme to darīt. Vai talants? Nezinu. Cesvaines vidusskolā man bija brīnišķīgs zīmēšanas skolotājs Harijs Šulcs – mūziķis un mākslinieks. Atceros, man kā bērnam ļoti nepatika, ka skolotājs vienmēr lika piedalīties skolēnu zīmēšanas olimpiādēs. Citi skolēni pēc mācību stundām varēja doties mājās, bet man vajadzēja palikt un zīmēt. Vai vēl trakāks sods varēja būt?” atceras Daiga. Tomēr papildu nodarbības pēc stundām nepalika bez rezultātiem. Latvijas Republikas zīmēšanas olimpiādē Daiga savulaik ieguvusi godpilno otro vietu. „Atceros, ka zīmēju kara ainu ar karavīriem, tankiem un lielgabaliem. Zīmējums bija absolūti pretējs tam, ko zīmēju tagad. Tolaik biju krievu filmas par karu saskatījusies, tāpēc nekādas problēmas tas neprasīja.” Viņa uzskata, ka šodien ir plašas iespējas internetā vērot, kā zīmē citi cilvēki. „Viņiem top pat trīsdimensiju zīmējumi. Lūk, tas ir talants, es esmu tikai prasmīga,” prāto Daiga, kura šo dabas šūpulī ielikto prasmi nav papildinājusi nevienā mākslas izglītības iestādē. Zīmējumus viņa veido gan ar parasto zīmuli, gan ar guašas krāsām.

Zīmējumu liek nomazgāt
Aizrautība ar zīmēšanu Daigai turpinājusies arī studiju laikā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Viņa studentu kopmītnes istabā uz sienas uzzīmējusi zilus zirgus, kas pašai šķituši ļoti skaisti, bet diemžēl komandante likusi tos nomazgāt. „Bija tradicionālā fukšu balle. Tai vajadzēja vizuālo noformējumu. Uzzīmēju. Tā arī atklāju visiem savu prasmi. Pēc tam akadēmijas pasniedzēji lūdza, lai palīdzu šo un to uzzīmēt. Izlīdzēju. Arī kolhoza laikā zīmēju. Ģimenē pieteicās otrs dēls Mārtiņš. Vecākais dēls Kristaps piedzima jau studiju laikā. Kamēr bērni bija mazi, arī mājās viņu priekam apzīmēju sienas ar dažādiem dzīvniekiem – lāčiem, ežiem, pelēm un citiem. Vismaz tos neviens nelika nomazgāt. Bērnībā arī abi dēli labi zīmēja, bet tad viņu intereses sadalījās – Kristaps vairāk pievērsies sportam līdzīgi kā vīrs Vitālijs, bet Mārtiņš izvēlējies savu mākslas stilu - pievērsies grafīti. Viņam tie padodas. Mācoties Lizuma vidusskolā, Mārtiņš bija apzīmējis ķieģeļu sienu, kas tagad ir pārkrāsota. Par to nonācām pat līdz tiesai un dabūjām maksāt sodu. Tad norunājām, ka bez atļaujas nekur vairs nezīmēs. Skolas projektā dēls bija arī Vācijā, kur zīmēja grafīti,” lepojas sieviete.

Vajag iekšēju mieru
Daiga atklāj, ka pie zīmuļa un krāsām ķeras tajos brīžos, kad pati jūtas iekšēji mierīga. Vajadzīga arī iedvesma. „Steigā nekas neizdodas. Arī pēc pasūtījuma ir grūti zīmēt. Īpaši jau kāzām. Tām pasūtījumu ir bijis daudz. Kad zīmēju to, ko pati vēlos, roka pati zina, ko darīt. Būtībā arī pati esmu izaugusi kopā ar mākslinieces Margaritas Stārastes grāmatām. Joprojām nebeidzu viņu apbrīnot!” saka Daiga. Viņa uzskata, ka katram māksliniekam piemīt savs rokraksts, tāpēc katrs atrod savu mākslas nišu. „Ja man piedāvātu ilustrēt kādu bērniem domātu grāmatu, es šo piedāvājumu apdomātu, apzinoties, kas tas prasīs daudz laika. Man patiktu tā, ka ir teksts, bet ilustrācijas izdomāju pati. Ja tā varētu, tad, iespējams, pieņemtu piedāvājumu,” smejas Daiga un ceļ galdā zīmējumus, no kuriem smaida apaļīgi sniegavīri, pelītes, zaķi, kāpuri, zvana sila zvani, zum bites, nēšos nesot medus spainīšus, ar apmierinātu sejas izteiksmi sejā tīklu auž zirneklītis, bet uz zaļas lapas atpūsties atlaidies domīgs kāpurs…

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lūdzu, uzzīmē mani!

Kategorijas