Mūsu olimpiešiem sports ir asinīs

2014. gada 14. februāris 00:00

156

Tuvinieki apbrīno savu olimpiešu apņēmību, gribasspēku un mērķtiecību

Mūsu olimpiešiem šīs dienas, startējot Soču ziemas Olimpiskajās spēlēs, aizrit, cīnoties par pēc iespējas labākiem rezultātiem, taču arī mājās palicējiem – viņu ģimenes locekļiem un vecākiem – šīs dienas paiet, saspringti sekojot līdzi norisēm Sočos.
Distanču slēpotāja Jāņa Paipala tētis Aivars stāsta, ka olimpiādes laikā viņš daudz laika pavadot pie televizora ekrāna, skatoties sacensības dažādos sporta veidos un sevišķi tajos, kur startē Latvijas sportisti. Protams, kad startē Jānis, tad Aivars īpaši jūt līdzi un pārdzīvo. “Būtu novembrī un decembrī šeit, Latvijā, bijis sniegs, Jānim būtu bijis vieglāk, taču sniega nav, tādēļ jābrauc trenēties uz citām valstīm,” saka Aivars. Viņš atceras, ka Jānis jau no bērnības aizrāvies ar dažādiem sporta veidiem, bet slēpošanai pievērsies, skolotāja Jāņa Anča mudināts, kurš atzinis, ka Jānim ir dotības šajā sporta veidā. “Protams, ar to vien nepietiktu, ja pašam Jānim nebūtu patikas un vēlmes sportot un cīnīties, lai kaut ko sasniegtu. Varu tikai apbrīnot dēla gribasspēku. Man šķiet, ka cits jau sen būtu visam atmetis ar roku. Tieši tādēļ arī ir prieks, kad viņam izdodas uzrādīt labus rezultātus. Zinu, cik daudz laika viņš velta treniņiem. Nevar taču aizbraukt uz sacensībām un tik vienkārši labi nostartēt bez iepriekšējas sagatavotības. Un viņš tiešām ir ieguldījis lielu darbu šajā sporta veidā,” atzīst Aivars.

Gandarījums par brāli
Liela Jāņa atbalstītāja ir arī māsa Sintija, kura jau vairākus gadus dzīvo un strādā Zviedrijā. “Gatavojoties olimpiādei, Jānis dzīvoja un strādāja šeit, Zviedrijā. Viņš agri no rīta cēlās un gāja uz darbu, pēc tam pēcpusdienā devās uz treniņiem. Apbrīnoju viņa apņēmību! Arī brīvdienās, kad es vēl saldi gulēju, jau bija paspējis būt treniņā. Viņš tiešām izcīnīja iespēju doties uz olimpiādi un sasniedza savu mērķi. Atklāti sakot, mēs neviens vairs neticējām, ka viņam izdosies izcīnīt šo iespēju, taču pēdējā brīdī viņam tomēr tas izdevās!” saka Sintija. Viņa atklāj, ka vairākkārt brālim vaicājusi, cik ilgi viņš plāno šādi cīnīties. Iepriekš Jānis teicis, ka olimpiādei, bet šobrīd, kad pēdējā gada laikā diezgan strauji uzlabojušies rezultāti, Jānis ir izteicis vēlmi palikt apritē vēl kādu gadu un varbūt arī ilgāk. Viss būs atkarīgs no rezultātiem. Redzot brāļa neatlaidību un degsmi sportot, arī Sintija ir iesaistījusies Jāņa finansiālā atbalstīšanā. “Sportā daudz kas ir atkarīgs arī no finansiālajām iespējām. Sponsorus ir ļoti grūti atrast, tā nu mēs pašu spēkiem arī cenšamies iztikt, taču tie tiešām ir milzīgi līdzekļi. Liels paldies jāsaka arī mūsu priekšniekam, kas Jānim deva iespēju šeit, Zviedrijā, strādāt. Šeit Jāni jau visi pazīst un jūt arī līdzi viņa gaitām. Pat priekšnieks apjautājas, kā Jānim veicas,” stāsta Sintija. Arī viņa ļoti pārdzīvo un jūt līdzi brālim. “Viņš tiešām ir malacis! Man ir liels prieks un gandarījums, ka brālis spēj piepildīt savus mērķus!”
Jāņa sacensību un treniņu grafikam visvairāk nākas pielāgoties sievai Dinai un meitiņām Līvai un Kintijai. “Mēs jau esam pieradušas, ka Jānis ļoti daudz ir prom no mājām. Tāds ir viņa dzīvesveids! Taču mēs vienmēr viņu atbalstām, jo es zinu, cik daudz viņš ir ieguldījis sportā un cik tas viņam ir svarīgi. Rezultāti ir viņa smagā darba augļi!” saka Dina. Viņa pieļauj – ja Jānis beigtu slēpotāja karjeru, viņš tik un tā nespētu iztikt bez sporta. “Viņš brauc ar velosipēdu, ar rolleriem, apmeklē svaru zāli, skrien, spēlē basketbolu. Mēs, meitenes, vairāk esam līdzjutējas, lai gan kādreiz arī sanāk pievienoties viņam sportiskajās aktivitātēs. Esam braukuši kopā ar velosipēdiem, mēģinājuši skriet, vienīgi viņam jau nevar tikt līdzi,” smej Dina. “Sports viņam tiešām ir asinīs. Lai arī ārā būs mīnus 20 grādi, viņš ies slēpot, ziemā viņš arī skrien. Viņš nevar iztikt bez sporta!” ir pārliecināta Jāņa sieva.

Kopš mazotnes - patstāvīga
Otrai mūsu olimpietei – slēpotājai Ingai Dauškanei - šī ir debija Olimpiskajās spēlēs. Viņas gaitām ar lielu interesi sekoja līdzi arī tētis Jānis. “Skatījos sacensības tiešraidē, pēc tam arī Inga atsūtīja īsziņu. Galvenais, ka nepalika pēdējā, jo tur taču ir tik daudz spēcīgu sportistu, kas ar to nodarbojas profesionāli, bet Latvijā jau nekā no tā visa nav. Žēl, protams, ka esi piedzimis tādā nabadzīgā valstī, bet neko nepadarīt. Taču nevaru piekrist tiem, kas saka, ka neesot vērts tad nemaz braukt. Nu kā tad lai nebrauc? Kas tad tās būs par sacensībām, ja aizbrauks trīs spēcīgu valstu pārstāves un sadalīs savā starpā medaļas, tur vairs nav nekāda sportiskā gara un citiem sportistiem nav izaugsmes iespēju,” vērtē Ingas tētis. Viņš arī ir apmierināts, ka sportam Ingas dzīvē ir liela nozīme. “Sportiskās gaitas cilvēkā ieaudzina disciplīnu, rūdījumu. Citreiz braucu uz Rīgu, zvanu viņai, bet viņa saka, ka skrien. Inga tiešām cītīgi trenējas. Viņa ir ieguldījusi milzīgu darbu un kur tad nu vēl līdzekļus,” saka J.Dauškans. Viņš atceras, ka meita jau kopš mazotnes ir bijusi sportiska. Pēc tam jau viņu pamanījis skolotājs Jānis Ančs, kuram ir liels nopelns Ingas sportiskajās gaitās, tad viņa devusies mācīties uz Murjāņu sporta ģimnāziju un vēlāk sadarbojusies ar Cēsīm. “Protams, bez vecāku atbalsta nekas nenotiek, taču Inga jau kopš mazotnes ir bijusi ļoti patstāvīga, visu vienmēr izlēmusi un darījusi pati, neatlaidība, spītība un mērķtiecība viņai palīdz joprojām!”
Inga, kad vien iznāk, labprāt viesojas arī Gulbenē. “Viņa cenšas atbraukt uz Jaungadu, uz Jāņiem, protams, arī uz kapusvētkiem, taču man, protams, biežāk iznāk iebraukt pie viņas, esot Rīgā. Kad satiekamies, pārrunājam arī viņas sportiskās aktivitātes, taču viņa arī cenšas atpūsties. Lai gan, arī būdama Gulbenē, viņa neaizmirst par treniņiem un noteikti aiziet paskriet,” atklāj Ingas tētis.

Lai darbs atmaksājas!
Vispieredzējušākais mūsu olimpietis ir Daumants Dreiškens. Viņam šīs Olimpiskās spēles jau ir trešās. Daumanta mamma Silvija atzīst, ka tieši tāpēc varbūt emocijas vairs nav tik sakāpinātas, kā tas bijis pirmajā reizē, kad Daumants devies uz olimpiādi Turīnā, un bobslejisti taču nepārtraukti startē arī Pasaules kausa izcīņas sacensībās dažādās pasaules vietās, taču piedalīšanās olimpiādē, protams, ir pavisam citādāka nekā Pasaules kausa posmos - atbildība šeit ir daudz lielāka un arī mājiniekiem ir lielāks satraukums. “Atsevišķas trases mani biedē, tad es pat cenšos neskatīties sacensības, taču Soču trase man rādās tāda draudzīga, tad jau redzēs, kā viņiem veiksies. Protams, gribas, lai viņu ieguldītais darbs atmaksājas, jo darbs ir ieguldīts tiešām milzīgs, taču vēl jau ir jāņem vērā arī veiksmes faktors,” saka Silvija. Viņa stāsta, ka cītīgi sekojot visām dēla gaitām bobslejā. “Esmu lietas kursā par visiem rezultātiem, zinu visus bobslejistus, arī citu valstu pārstāvjus. Šos desmit gadus taču ir cītīgi sekots līdzi! Sākuma gados arī krāju dažādas publikācijas no avīzēm, žurnāliem, pēdējos gan to vairs nedaru, jo tagad daudz ko var arī atrast internetā. Domāju, ka kādreiz arī Daumantam būs interesanti paskatīties, kā viņa gaitas tika atspoguļotas,” saka olimpieša mamma.
Savu dēlu Silvija raksturo kā ļoti nosvērtu un emocionāli stabilu cilvēku. Viņš cenšas daudz nestresot un vienmēr ir optimistiski noskaņots, arī pēc neveiksmēm, kuras droši vien iekšēji ļoti pārdzīvo, cenšas saņemties un turpināt iesākto ceļu. “Emocijas viņš īpaši neizpauž. Vien atbild, ka viss ir kārtībā. Reizēm patincinu Daumanta sievu Gunu, tad viņa man vairāk kaut ko izstāsta. Es jau smejos, ka vairāk varu par dēlu izlasīt plašsaziņas līdzekļos, nekā viņš man pats kaut ko izstāsta. Daumants droši vien negrib, lai es uztraucos,” saka mamma. “Es taču zinu, cik šis sporta veids patiesībā ir bīstams. Esmu redzējusi, kāds viņš ir bijis sasities un nobrāzies. Citreiz savukārt varbūt arī nav krituši viņi paši, bet citi, taču tas psiholoģiski ietekmē arī citus sportistus. Tādēļ man arī varbūt reizēm ir gribējies, ka viņš būtu nodarbojies ar citu sporta veidu, taču es zinu, cik daudz viņam tas nozīmē, tādēļ arī necenšos ietekmēt viņa izvēli.”
Silvija stāsta, ka Daumanta gaitām līdzi seko ne tikai ģimene, radi un draugi, bet arī kolēģi un pat tālāki cilvēki, liek Daumantu sveicināt un pateikt, ka jūt līdzi. “Mēs šeit gulbenieši tiešām varam būt lepni! Mums taču ir vairāki olimpieši!”
Daumanta tētis Rūsiņš sezonas laikā cenšas vienmēr noskatīties visas sacensības, kad Daumants startē, protams, arī tagad Olimpisko spēļu laikā viņa uzmanība būs pievērsta bobslejistu startiem, lai gan viņš skatoties arī citas sacensības. “Nevarētu jau teikt, ka Olimpiskajās spēlēs sacensības ir citādākas, arī pats Daumants saka, ka tās ir tādas pašas kā citas, jo visām sacensībām viņi gatavojas vienādi un visās sacensībās cer uz labu rezultātu,” saka Daumanta tētis. “Šis sporta veids ir tāds, kur nav tikai no viena cilvēka viss atkarīgs. Ja būs labs pilots, bet nebūs labu stūmēju vai arī otrādi, ja būs labs stūmējs, bet nebūs laba pilota, tik un tā nekas neiznāks. Protams, daudz kas ir atkarīgs no pašu darba, taču liela nozīme ir arī veiksmei. Taču ir prieks, ka mūsu mazajai Latvijai un jo īpaši mazajai Gulbenei ir savi olimpieši, kas cīnās Olimpiskajās spēlēs!”
Daumanta sieva Guna atzīst, ka olimpiāde varbūt uzliek nedaudz lielāku atbildības nastu pašiem sportistiem, bet mājās palicējiem visas sacensības ir līdzīgas – katru reizi sirsniņa trīc par to, kā viņiem veicas sacensībās, un gribas, lai izdodas sasniegt pēc iespējas labāku rezultātu. Guna stāsta, ka sacensības skatoties gan viņa, gan arī trīsarpus gadus vecais dēliņš Dāvis un pusotru gadu vecā meitiņa Denīze. “Vienīgi Dāvis, šķiet, ir mazliet greizsirdīgs uz tēta darbu, jo tas atņem viņam tēti. Protams, Daumants ļoti daudz ir prom no mājām un mums, ģimenei, atliek mazumiņš, taču mēs ar to samierināmies, jo zinām, ka tā ir Daumanta sirdslieta, ka viņam patīk tas, ko viņš dara. Jā, man gribētos, lai viņš kaut kad arī beidz profesionālās sporta gaitas, taču es saprotu arī viņu un zinu, cik ļoti viņš tajā visā ir iekšā, cik daudz laika velta treniņiem. Spēks viņam vēl arī ir un šobrīd viņš ir labākais stūmējs, tādēļ, iespējams, viņš vēl gribēs paturpināt savas sportiskās gaitas un mums viņš ir tikai jāatbalsta!” Guna stāsta, ka laikā, kamēr Daumants ir prom sacensībās, viņa viesojas pie saviem vecākiem Ērgļos. “Pat bērnudārza audzinātājas un bērnu daktere ir kļuvušas par atbalstītājām un seko līdzi Daumanta startiem. Bosblejistiem fanu daudz ir visapkārt!” piebilst Guna.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mūsu olimpiešiem sports ir asinīs

Kategorijas