Notic otrajai iespējai

2014. gada 14. februāris 00:00

961

Gulbeniešus Andreju un Svetlanu kopā saveda ticība

Četri gadi būs 28.martā, kopš salaulājušies Andrejs (49) un Svetlana (47) Puķītes. Paši saka – pusmūžā cilvēkam ir pavisam citādas prasības pret partneri un kopā būšanu. Viņu gadījumā liela nozīme ir tam, ka abi ir satikušies, meklēdami ceļu pie Dieva. Tāpēc uzskata – šī laulība viņiem ir gan dāvana, gan pārbaudījums, gan mierinājums.
“Mēs satikāmies divi dzīves sisti cilvēki, kuru iepriekšējā dzīves pieredze bijusi traumējoša. Biju atraitne, kura viena audzina trīs bērnus,” stāsta Svetlana. Andrejs bilst, ka tajā brīdī bija tikko sācis attapties no pasaulīgās dzīves priekiem, kuros velti bija meklējis laimi. Viņš zināja, ko nozīmē atkal un atkal kāpt uz viena un tā paša grābekļa. Pirmā laulība bija beigusies ar šķiršanos. Tāpēc otrreiz attiecības ar sievieti Andrejs vēlējās veidot uz pavisam citiem pamatiem. Par savienību ar Svetlanu šodien viņš saka: “Tagad es uz mīlestību skatos ar pavisam citām acīm. Tā paceļ un neļauj atgriezties dzīves dubļos, kuriem esmu gājis cauri. Šīs jūtas no manis prasa sirds skaidrību.”

Kājām uz Gulbeni
Stāsts par abu satikšanos Gulbenes Vasarsvētku draudzē “Atvērtās debesis” patiesībā ir ļoti romantisks. Vēl nezinādams, ka viņu šajā pilsētā gaida mīlestība, Andrejs pirms vairākiem gadiem kopā ar bēdubrāli – draugu Valēriju – kājām no Cesvaines atnāca uz Gulbeni. Abi ticēja šai pilsētai kā glābiņam. Valērijs zināja, ka te ir tāda draudze, kura palīdz atkal nostāties uz kājām cilvēkiem, kuri dzīvē ir nomaldījušies.
“Es, kurš visu jaunību biju sportojis un sasniedzis vērā ņemamus rezultātus spēka trīscīņā, biju zaudējis dzīves jēgu, dzēru. Jo vairāk gribēju izrauties no draugu loka, kuri mūždien piedāvā iedzert, jo vairāk grimu arvien dziļāk. Pašam nebija spēka mainīt likteni. Zemapziņā jutu, ka mani glābt var tikai Dievs. Sāku klusībā lūgties. Draudzē “Atvērtās debesis” mūs ar Valēriju pieņēma. Guvām pajumti. Sākām turpat strādāt, veicām remontdarbus. Esmu ļoti pateicīgs draudzes vadītājai Larisai Vaļickai un viņas dzīvesbiedram Jānim. Dievs man palīdzēja tikt vaļā gan no dzeršanas, gan no vēl viena netikuma – smēķēšanas. Tiesa, draugu vēlāk pazaudēju. Liekas, viņš ir atgriezies pie agrākā dzīvesveida. Varbūt Dievs viņam ir uzticējis misiju būt tādam kā pārcēlājam. Zinu, ka ne tikai man viņš ir palīdzējis atrast ceļu uz jaunu dzīvi. Bet viņam pašam, šķiet, pagaidām nav izdevies noturēties virs ūdens. Lai Dievs palīdz arī viņam reiz izkļūt ārā no purva tāpat, kā viņš ir palīdzējis man,” saka Andrejs.
Draudzē Andrejs pamanījis Svetlanu. “Mani uzreiz pie viņas vilka kā ar magnētu. Tas arī notika caur Dieva vārdu, caur lūgšanām,” stāsta vīrietis. Viņš uzmanīgi mēģināja tuvoties Svetlanai, dāvināja puķes. Svetlana uzreiz viņam nenoticēja. Viņa ieklausījās sirdī, jautāja pēc padoma Dievam. Pirmie draudzēties ar Andreju sāka Svetlanas bērni, galvenokārt vecākais dēls Vladimirs, kurš, padzirdēdams par vīrieša kādreizējiem panākumiem sportā, izteica vēlēšanos trenēties kopā. Andrejs piekrita. Vēlāk māte dēlam vaicājusi, kāds viņam liekas Andrejs. Puika atbildējis: “Normāls vecis.” Šāds akcepts Svetlanai bija būtisks. “Es vairs nebiju jauna meitene, kura ļaujas jūtām, ne par ko citu nedomājot. Man bija būtiski, lai arī bērni pieņemtu cilvēku, kuru saukšu par savu. Man bija būtiski arī tas, kā šis vīrietis izturas pret maniem bērniem. Andrejs prata un prot neuzspiest savu viedokli un nejaukties manās attiecībās ar bērniem. Tajā pašā laikā viņš dod man padomus. Es to augstu vērtēju,” saka Svetlana.
Andrejs nenobijās, kad uzzināja: šai simpātiskajai sievietei ir trīs bērni. Viņš pats saviem vecākiem ģimenē ir otrais dēls no sešiem. Savukārt Svetlana saviem vecākiem no piecām meitām ir jaunākā. Andrejam turklāt bija savs priekšstats, kādai ir jābūt vīrieša lomai ģimenē. “Ne jau velti Dievs ir radījis divus vecākus, jo māte ir tā, kura lutina bērnus, bet tēvs izrāda zināmu stingrību, un tā tiek panākts līdzsvars audzināšanā. Pieaugušajiem arī jāsaprot, ka bērni un jaunieši katru vārdu uzņem saasināti. Ir jābūt uzmanīgiem izteikumos. Zinu vēl, ka nespēju Svetlanas bērniem aizvietot īsto tēvu. Tas nav iespējams,” uzskata Andrejs.
Svetlana atceras, satiekot Andreju, viņai tik ļoti gribējies šo dzīves draugu, kuram uzticēties, ar kuru dalīties priekos un bēdās. Arī Andrejam bija tāpat. Sirdī viņi juta, ka vēlas šo kopības sajūtu, kāda svētajos rakstos tiek piedēvēta laulātajiem. Par pāra kopdzīves uzsākšanu ar Svetlanu Andrejs godīgi saka: “Sasteidzām attiecības, neievērojām Dieva vārdu, dabūjām aiziet no draudzes “Atvērtās debesis”. Tā sākās mūsu ceļš uz baptistu draudzi, kurā esam joprojām. Tur laulājāmies. Tur es pieņēmu svēto ūdeni.”

Ligzdiņa Viestura ielā
Ar Puķīšu pāri satiekamies uz brīdi, kamēr abi ir mājās, jo Svetlana jau pošas darbam vakara maiņā uz SIA “Konto”, kur strādā jau 12 gadus. Darba ritms laulātajiem bieži vien ierobežo un īpaši dārgu vērš laiku, kuru abi var pavadīt kopā. “Reizēm tiekamies tikai no rīta. Viņa atnāk no darba, es aizeju uz darbu veikalā “Maxima”, kur strādāju par apsargu. Bet tas nekas, mēs visu laiku jūtam viens otru,” stāsta Andrejs. Ciemojoties ģimenes dzīvoklī Viestura ielā, neviļus prātā ir teiciens “laime pirtiņā” no slavenajām Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienām Silmačos”. Netraucē tas, ka Andrejs runā latviski, bet Svetlana - krieviski. Viņi lieliski saprotas. Pieticīga, bet ar sirsnīgu cilvēku klātbūtni piepildīta iedzīve, silts pavards, uz kura “Dzirksteles” ciemošanās brīdī vārās katls ar frikadeļu zupu, vieš mājīguma sajūtu. Starp citu, Svetlanai ir pavāres izglītība, kas labai sievai ir tikpat kā augstskolas diploms. Savukārt Andreja sapnis ir atlicināt naudu ne tikai dzīvokļa remontam, bet arī tam, lai dārzā uzceltu savu pirtiņu, kur brīvdienās ģimenei iet pērties.
Toties ar zināmu lepnumu Andrejs rāda dzīvoklī istabu, kura ir speciāli iekārtota treniņiem. Tur darbojas gan viņš pats, gan Svetlanas jaunākais 15 gadus vecais dēls Igors. “Par viņa pirmajiem sasniegumiem sportā es priecājos pat vairāk nekā par saviem. Ir gandarījums, ka varam sportā aizstāvēt Gulbenes godu. Labi, ka sieva saprot, cik svarīgi tas ir, un lepojas ar mūsu sasniegumiem. Pateicoties Svetlanai un ar Dieva svētību es sportā esmu atjaunojis fizisko formu un gūstu tādus pašus panākumus, kādi bija jaunībā,” saka Andrejs. Jaunākais dēls šobrīd ir vienīgais, kurš vēl turas ģimenes ligzdā. Vecākais – Vladimirs – dzīvo un strādā Čehijā, meita Valentīna ir studente.
Ja svētdiena iekrīt brīva gan Andrejam, gan Svetlanai, abi noteikti iet uz dievkalpojumu baptistu draudzē. Ja tādas iespējas nav, viņi vienalga atrod iespēju lūgties kopā ar citiem draudzes locekļiem, kuri dzīvo turpat netālu kaimiņos. Galvenie svētki Puķīšu ģimenē ir Ziemassvētki un Lieldienas.
“Dievs mani pat raksturā ir mainījis. Esmu straujš pēc dabas. Man patika savu taisnību ar kulakiem panākt. Tagad man vissvarīgāk ir, lai mājās ir miers, lai bērni māti cienītu tā, kā viņa to ir pelnījusi. Un lai mani cienītu kā vecāku cilvēku,” sirsnīgi saka Andrejs. Savukārt Svetlana bilst: “Laba sieva veido atmosfēru mājās un sargā, bet slikta – grauj. Es lūdzu Dievu, lai dod man spēku un gudrību. Es jau arī neesmu ideāla. Gadās, ka mēs ar vīru pastrīdamies un runājam paaugstinātos toņos. Tādos brīžos palīdz lūgšana. Kamēr lūdzies, jau apdomājies un saproti savas kļūdas. Svarīgi ir apjaust un mācīties nestrēbt karstu.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Notic otrajai iespējai

Kategorijas