Gulbenes novada ugunsdzēsības vēsture

Anatolijs Savickis, Gulbenes novada Vēstures un mākslas muzeja Vēstures nodaļas vadītājs

2014. gada 18. februāris 00:00

123

Lejasciema pilsētas BUB Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā

(Turpinās no 9.janvāra)

Lejasciema pilsētas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības (BUB) ekonomiskais stāvoklis kritisku robežu sasniedza 1932.gada rudenī, kad biedrības kasē nebija naudas pat vēstuļu sūtīšanai. Saprotams, biedrība nevarēja samaksāt arī Rīgas tekstilfabrikas akciju sabiedrībai 400 latu par kredītā paņemto formas tērpu drēbi. Rīgā organizētos ugunsdzēsēju virsnieku kursus nācās izlaist naudas trūkuma dēļ vai piedalīties tajos par personīgajiem līdzekļiem. Par spīti šiem sarežģītajiem ekonomiskajiem apstākļiem biedrībā, tā turpināja darboties.
1933.gada 1.janvārī Lejasciema pilsētas BUB bija 30 pilntiesīgi biedri. Ugunsdzēsēju komandu veidoja 17 biedri un 3 cilvēki, kuri nesastāvēja biedrībā. Ugunsdzēsēju virsnieka ziņojumi liecina, ka pat Lejasciema pilsētas centrā uguns varā nonākušās ēkas izglābt nebija iespējams. Tomēr ugunsdzēsēji nepieciešamības gadījumā varēja veikt cilvēku dzīvību glābšanas darbus un nodrošināt ugunsgrēka tuvumā esošo ēku drošību. Joprojām labi veikta darba goda un cieņas apliecinājumi bija Latvijas Ugunsdzēsēju biedrību un organizāciju savienības (LUS), kā arī biedrības iekšējie apbalvojumi. Trīsdesmitajos gados LUS krūšu nozīmi „Par cītību” Lejasciema pilsētas BUB saņēma Augusts Briedis, Otto Ostrovs, Jēkabs Ābels, Jēkabs Stabulnieks un Alberts Miesnieks. Goda nozīmi „Par izcilus nopelniem ugunsdzēsībā” saņēma Augusts Briedis un Jānis Bankovics.

Ierobežo biedrības aktivitātes
Ugunsdzēsēju biedrības Latvijā darbojās arī pēc Kārļa Ulmaņa veiktā valsts apvērsuma (1934). Tomēr likums “Par biedrību, savienību un politisko organizāciju slēgšanu, likvidācijas un reģistrēšanas kārtību izņēmuma stāvokļa laikā” ietekmēja biedrību turpmāko darbību un attīstību. Lejasciema ugunsdzēsēju biedrība netika likvidēta. Ierobežoja biedrības aktivitātes - valde nedrīkstēja sasaukt pilnu biedru sapulci un rīkot izrīkojumus bez Valkas apriņķa priekšnieka atļaujas. Iepriekš biedrības pilnu biedru sapulci varēja sasaukt bez īpašas atļaujas, vienkārši to piesakot policijā. Iekšlietu ministrija neatļāva arī mantu loterijas organizēšanu, lai iegūtu naudas līdzekļus biedrības vajadzību nodrošināšanai.
Pašvaldības atbalsts Lejasciema ugunsdzēsēju biedrībai izrādījās nepietiekams. Mehānisko špricu veiksmīgai darbībai pat Lejasciema pilsētā ar māju nedrošajiem skaidu jumtiem vēl nebija ērti lietojamu ūdenstilpju.
Biedrības rīcībā esošie ugunsdzēšamie rīki bija nolietoti un novecojuši. Lejasciema pilsētas BUB joprojām lietoja daudzas citām organizācijām piederošās ugunsdzēšamās ierīces un piederumus: divas mehāniskās ugunsdzēšamās šprices - viena ar jaudu 150, bet otra ar jaudu 100 litri/minūtē, kā arī 2 ūdens mucas, 2 jumta kāpnes, 18 metru kaņepāju un 3 metrus gumētas šļūtenes. Savukārt pašai Lejasciema pilsētas BUB piederēja ūdenssūknis „Langensiepen”, 1 hidropults, ūdens muca, divriteņu rati mucu pārvadāšanai, 2 pieslienamās kāpnes (5 metri), 2 āķu kāpnes, 12 metru kaņepāju un 3 metri gumētas šļūtenes un cits. Augstu vērtējama ir pašu biedru izdoma un prasme salabot ugunsdzēšamos rīkus. Zināms, ka biedrība tikai par 8 latiem nopirka šļūteņu lāpāmo ierīci, kuru bija izgatavojis Pēteris Miesnieks.

Prioritāte – motoršļirces iegāde
Steidzami vajadzēja remontēt depo ēkas jumtu, tādēļ biedrība nolēma lūgt palīdzību ēkas īpašniekam - Lejasciema pilsētas valdei. Tomēr lūgums tika noraidīts, aizbildinoties ar līdzekļu trūkumu.
Tā kā stāvoklis Lejasciema pilsētas BUB neuzlabojās, biedrība nolēma Iekšlietu ministrijai lūgt 5000 latu pabalstu motoršļirces un šļūteņu iegādei, kā arī palīdzību saistībā ar depo ēkas remontu.
Ministrija izveidojušās situācijas risināšanu sāka ar Lejasciema pilsētas BUB vadības nomaiņu, ko saskaņā ar pieņemto likumu papildinājumu turpmāk veica iekšlietu ministrs. 1935.gada beigās ministrs biedrībai iecēla jaunu valdi ar Žani Skrenderu priekšgalā, bet par ugunsdzēsēju komandas virsnieku kļuva Jānis Pētersons.
Motoršļirces iegāde kļuva par Lejasciema pilsētas BUB jaunās valdes prioritāti. 1936.gadā valde izskatīja vairākus piedāvājumus no dažādiem ārzemju ugunsdzēsēju tehnikas ražotāju pārstāvjiem Latvijā. Biedrība motoršļirces iegādē nolēma sadarboties ar firmas „G.A.FISCHER” pārstāvi J. Bazileviču. Pavisam drīz vajadzīgo ierīci arī pasūtīja, kaut gan līdzekļu tam vēl nebija. Nepieciešamos līdzekļus cerēja iegūt ziedojumos no biedrības darbības teritorijā esošajām pašvaldībām un citām biedrībām. Atsaucības praktiski nebija, un diezgan ātri kļuva skaidrs, ka nepieciešamo finansiālo atbalstu neizdosies iegūt.
1936.gadā organizētos vairāku dienu bezmaksas ugunsdzēsēju kursus par Lejasciema pilsētas valdes piešķirto 40 latu komandējuma naudu varēja apmeklēt arī Lejasciema pilsētas BUB. Zināms, ka Iekšlietu ministrijas Būvniecības pārvalde 1936.gadā ugunsdzēsēju kursu beigšanas apliecību (Nr.830) izsniedza Lejasciema pilsētas BUB valdes loceklim Augustam Helšteinam. LUS instruktors vadīja arī vienas dienas apmācības Lejasciemā pie ugunsdzēsēju depo.

Zaļumu svētkos demonstrē motoršļirci
Iekšlietu ministriju joprojām neapmierināja stāvoklis biedrībā, tādēļ 1937.gada 5.februārī par Lejasciema pilsētas BUB priekšnieku iecēla pilsētas galvu Oskaru Dambrovu. Biedrības valdei iebildumu tiesību nebija, tā vienkārši apstiprināja amatā iecelto priekšnieku. Turklāt 1937.gada 6.aprīlī biedrības biedriem bija jāiestājas biedrībā no jauna. Uzņemot vairākus jaunus dalībniekus, sākotnēji par biedriem kļuva 35 cilvēki. Mēneša laikā iestājās vēl 18, tajā skaitā arī 8 dāmas.
Lejasciema pilsētas galvas iecelšana par ugunsdzēsēju biedrības priekšnieku nodrošināja pašvaldības mērķtiecīgu līdzdalību biedrības attīstībā un kontrolē.
1937.gadā Lejasciema pilsētas BUB ieguva gan valsts, gan pašvaldības atbalstu motoršļirces iegādē.
Kopumā biedrības izvēlētā firmas „G.A.FISCHER” motoršļirce „Retterin” maksāja vairāk nekā 3000 latu. Steidzami tika uzsāka plašu ziedojumu vākšanas kampaņa, lai arī pirkumu atļāva ievest bez muitas nodokļa un Iekšlietu ministrijas Būvniecības pārvalde garantēja 500 latu līdzdalību, biedrībai nebija vēl nepieciešamo 2500 latu.
Naudas sagādāšanā aktīvi iesaistījās Lejasciema pilsētas pašvaldība, jo ziedojumu vākšanas kampaņa ieilga un strauji tuvojās ugunsdzēsēju apmācību sezona. Motoršļirces iegādei trūkstošo naudu izdevās iegūt vietējā kredītbiedrībā, kura diskontēja savu vekseli. Vēlāk vekseļa atmaksai, kā arī šļūteņu iegādei biedrība saņēma jaunu atļauju vākt ziedojumus ar 25 ziedojumu vākšanas listēm Lejasciema pagasta un pilsētas robežās.
Nopirkto motoršļirci ar Latvijas dzelzceļa lielā ātruma preču sūtījumu uz Lejasciemu atveda 1937.gada 10.jūlijā. Izrādījās, ka šis dzelzceļa pakalpojums biedrībai izmaksājis vēl 576 latus. Tā kā ugunsdzēsēju biedrības kase joprojām bija tukša, tad nepieciešamo naudas summu aizdeva Lejasciema pilsētas valde. Jau 1937.gada 11.jūlijā biedrība sarīkoja Zaļumu svētkus, kurā demonstrēja jauniegūtās motoršļirces darbību.
Lejasciema pilsētas BUB jau 1937.gada rudenī uzņēma vēl apmēram 50 jaunus biedrus. Biedrība nodibināja ugunsdzēsēju auto fondu, lai krātu līdzekļus auto iegādei. Ugunsdzēsēju komandas virsnieks saņēma uzdevumu rūpēties par divu ūdens krātuvju ierīkošanu pilsētas centrā.
(Turpinājums sekos.)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gulbenes novada ugunsdzēsības vēsture

Kategorijas