Mūsdienu Raudupiete

2014. gada 21. februāris 00:00

411

Pamešana ir distancēšanās no sava bērna ne tikai fiziski, bet arī emocionāli vai psiholoģiski

“Varbūt tā ir novirze no normas, bet manī acīmredzot nav mātes instinkta – nejūtu vēlmi pēc bērniem. Apprecējāmies pirms pusotra gada, faktiski kopā esam ilgāk un mums divatā ir ideāli. Vai esmu vienīgā, kam negribas bērnus? Vai mātes instinkts parādīsies vēlāk?” interneta vidē publisku sarunu aizsāk Kitija. Viņai piekrīt Annika: “No radiem un draugiem to vien dzirdu: nu kurā mēnesī jau esi, kad jums būs bēbītis? Šķiet, daudziem ir sabojāta izpratne par laulību – ja jau precējāties, tātad katliņš piededzis. Manuprāt, kamēr sievietei nav sajūtas, ka viņa vēlas iznēsāt, dzemdēt, mīlēt un lolot savu mazuli, tas nav jādara tikai tāpēc, ka to paģērē daļa sabiedrības. Pazīstu sievieti, kura radīja bērnu ķeksīša pēc, jo visiem draugiem jau bija un arī jaunā pāra vecāki mazbērnu ļoti gaidīja. Tagad mazais 80 % savas dzīves pavada pie vecvecākiem, jo mammai vēl gribas baudīt dzīvi – ceļot, izklaidēties, pastrādāt ārzemēs un pēc tam atpūsties mierā un klusumā.”
Kas notiek ar mātes instinktu divdesmit pirmajā gadsimtā, kad kontracepcija un ģimenes plānošana vairs nav tabu? “Baby Box” silītes, izrādās, nav liekas, un joprojām ir “dzeguzes”, kas atstāj mazuli dzemdību nodaļā vai nogrūž visas rūpes un pienākumus uz valsts vai radinieku pleciem. Dzīvojot pie vecmāmiņas, audžuģimenē, pie aizbildņa vai aprūpes iestādē, bērns parasti ir gan paēdis, gan apģērbts, vienīgi sirsniņā gruzd jautājumi: kāpēc esmu te, kur ir mans tētis, mammīte?

Rietumu pasaules iezīme?
Psiholoģe Ingūna Griškēviča norāda, ka tā nav tikai Latvijas sāpe – visā pasaulē pieaug to māšu skaits, kas labprātīgi pamet savus bērnus. “Amerikā, piemēram, vientuļo tēvu skaits, kas audzina bērnus bez mātes līdzdalības, ir pieaudzis no 600 tūkstošiem pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados līdz diviem miljoniem mūsdienās. Anglijā katru gadu savus bērnus pamet apmēram 100 tūkstoši māšu,” raksta “Washington Post”. Šis ir jauns Rietumu pasaules fenomens: sievietes bieži ar bērniem vairs neveido tādas saites kā agrāk, kad viņām bija paredzēts būt mājsaimniecēm.”
Pētījumos tiek atzīmēts, ka visbiežāk sievietes mūsdienās pamet bērnus tādu pašu iemeslu dēļ kā vīrieši – gribas baudīt brīvību, veidot karjeru, ir arī finansiāli apsvērumi, nepatika pret partneri, jauna mīlestība un attiecības u.c.
Vai mātes instinkts ir tik pašsaprotams, kā esam pieraduši domāt? Kalifornijas Universitātes antropoloģijas profesore Sāra Hradlija savā grāmatā “Māte daba: mātes instinkts un kā tas veidojis cilvēci” postulē, ka ideja par mātes pašaizliedzīgo dabu mūsu kultūrā ir stipri idealizēta. Viņa parāda, ka cilvēku un dzīvnieku pasaulē mātes attiecībās ar saviem bērniem nepārtraukti “tirgojas” starp savām un bērna vajadzībām, bieži ir netaisnas pret saviem bērniem, dodot priekšroku vienam, bet citu atgrūžot. Atskatoties cilvēces kultūrā, izrādās, ka “labās mātes” ir zināms mīts – reizēm mātes ir nevis “labie eņģeļi”, bet “ļaunie dēmoni”.
Vadoties pēc praksē piedzīvotā, psiholoģe neslēpj: “Mātes dažkārt sevi atklāj ļoti nesimpātiskā gaismā, jo ir neiejūtīgas, nepieklājīgas, emocionāli vardarbīgas, autoritatīvas un kontrolējošas. Neviena negribētu, lai vēlāk tādu attēlo pašas bērni.”

Atriebjas sev un citiem
Savukārt dzīvnieku pasaulē ir ne viens vien aizkustinošs piemērs, kā rūpēties par mazuļiem. Piemēram, sunenīte sāk barot ar savu pienu arī atradeni – kaķa bērnu. Tajā pašā laikā dzīvnieka instinkts, guvis piepildījumu, ar laiku dziest – mātes vairs neatpazīst savus pēcnācējus, dažkārt pat nelaiž viņus sev tuvumā.
Zināms viens – atgrūstajā cilvēkbērnā attīstās nepamatota vainas sajūta un pārliecība, ka viņš nav mīlestības cienīgs. Pamestais nospriež, ka māte viņu atstājusi, jo nav bijis pietiekoši labs, bieži šiem attīstās pat konstants paštēls ”esmu slikts”. Sekas – ļoti zems pašvērtējums, sirgšana ar dvēseles bezspēku, nespēja cīnīties par savu fizisko un emocionālo labklājību, laimi. Traģiskākais, ka bieži šie viena vai abu vecāku pamestie bērni neapzināti pieņem savai dzīvei likumu – lai neviens mani nekad vairs nesāpinātu, es sev neļaušu emocionāli kādam pieķerties. Un, lai būtu pavisam droši, turpmāk es būšu tas, kurš pamet. Vecāki, kuri pamet savus bērnus, iespējams, paši ir fiziskas, emocionālas vai psiholoģiskas pamešanas upuri. Pamešana ir distancēšanās no sava bērna ne tikai fiziski, bet arī emocionāli vai psiholoģiski. Emocionāla pamešana ir tad, kad kāds bērns ir negribēts, nemīlēts. Psiholoģiska pamešana var būt dažādu psihisku saslimšanu, piemēram, depresijas, gadījumos.
Psiholoģiskās saites, ko veidojam ar savu bērnu, parasti ir neapzināti no paaudzes paaudzē pārmantota tradīcija. Ja mums pašiem bijušas distancētas attiecības ar vecākiem, varētu būt grūtības tās veidot ciešas ar saviem bērniem. Ja kāds no vecākiem pameta, aizvainoja, vēlāk var rasties vēlme atriebties visiem tā dzimuma pārstāvjiem. “Kāda sieviete tēva vainu turpināja atriebt saviem dēliem, apsaukājot un pazemojot tos. Katrā ziņā daudzos cilvēkos, kuri cieš no dažādām psiholoģiskajām grūtībām, var saskatīt nelabvēlīgas attiecības ar kādu no vecākiem. Varam tikai minēt, kāda ir bērnu attiecību kvalitāte, ja šobrīd Latvijā ir tik daudz vecāku pamestu bērnu.”

Viedoklis

Inga Vēvere, ginekoloģe
Mātes instinkts nav iedzimts, tas veidojas grūtniecības un dzemdību laikā. Jaunā dzīvība pirmajās stundās un dienās pilnībā ir atkarīga no mātes instinktiem. Bioloģiski refleksi, kuru kairinātāji ir daudz spēcīgāki par mātes instinktīvā procesa refleksiem, var izraisīt tā saucamo “īssavienojumu”. Nenotiek tas, kam vajadzētu normāli un loģiski noritēt, un virsroku ņem tā reakcija, kas izdzīvošanai būs nozīmīgāka.
Liepājas reģionālās slimnīcas dzemdību nodaļā mātes zīdaiņus atstāj arvien retāk – divus trīs gadā. Iemesli dažādi, bet pārsvarā tā rīkojas sievietes ar psihiska rakstura novirzēm vai arī ļoti bezkaunīgās, kam bērns ir traucēklis. Tāda problēma bijusi visos laikos. Pirms gadiem trīsdesmit četrdesmit sieviete ar lielu punci vienkārši aizbrauca dzemdēt uz svešu vietu. Zināms, ka jau 12. gadsimtā netālu no Vatikāna pēc pāvesta pavēles pie baznīcām tikušas uzbūvētas īpašas vietas, kur sieviete, neviena nepamanīta, varējusi atstāt jaundzimušo. 18.–19. gadsimtā Eiropā aptuveni 10–40 % bērnu bijuši atradeņi, tāpēc franču imperators Napoleons pat izdevis rīkojumu pie bērnu patversmēm iekārtot novietnes atradeņiem – lai nodrošinātu viņiem siltumu, drošību un rūpes. Mūsdienās šādu funkciju veic glābējsilītes jeb “Baby Box”.

uzziņai
◆ Glābējsilīte ir vieta, parasti slimnīcas teritorijā, kur var anonīmi atstāt jaundzimušo adopcijai. Latvijā pirmā glābējsilīte ierīkota 2009. gadā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Intensīvās terapijas nodaļā. Vidēji vienas glābējsilītes iebūve izmaksā 14 tūkstošus latu. Tagad tādas ir arī Liepājā, Daugavpilī, Ventspilī, Madonā, Valmierā un Rēzeknē, pašlaik top astotā – Jelgavā.
◆ Visu februāri Jelgavas projektam ziedot varēs Latvijas Bērnu fonda ziedojumu kastītēs, kā arī zvanot pa ziedojumu tālruni 90006484 un ziedojot 1,42 eiro. Vai arī ziedot ar pārskaitījumu uz Latvijas Bērnu fondu. Vairāk par iespējām ziedot var lasīt – http://babybox.lv/index.php?id=14.
◆ Pēdējo četru gadu laikā glābējsilītes glābušas 25 dzīvības. Pēdējais bērniņš ievietots šā gada 18. janvārī.
◆ Tomēr četru gadu laikā 4 miruši bērni atrasti šosejas malā, kāpņu telpā un atkritumu kastē.
◆ Latvijā vairāk nekā 1,5 tūkstoši bērnu dzīvo audžuģimenēs.
◆ Aptuveni divi tūkstoši dzīvo bērnunamos.
◆ 2012. gadā veikti 6197 mākslīgie aborti.
◆ 8,8 % gadījumos pārtrauktā grūtniecība bijusi pirmā.
◆ 2012. gadā mātes Latvijas dzemdību nodaļās pametušas 16 bērnus.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mūsdienu Raudupiete

Kategorijas