Foto: Gulbene sagaida savus olimpiešus
Otrdienas pēcpusdienā Gulbenes centrā vairāki simti cilvēku sagaidīja novada olimpiešus - bobslejistu
Daumantu Dreiškenu un slēpotāju Jāni Paipalu, skanot pūtēju
orķestrim. Sportisti cauri Gulbenei tika godam izvizināti baltā,
atvērtā automašīnā, kurā bija gan Latvijas valsts karogs, gan
Gulbenes pilsētas karogs ar raksturīgo gulbja emblēmu tajā.
Gulbenieši uzgavilēja savējiem, dejoja viņiem
par godu, teica komplimentus un dāvināja puķes, kā arī lūdza
autogrāfu un vēlējās nofotografēties kopā ar olimpiešiem.
Daumants ikvienam ļava paturēt saujā savu olimpisko no Sočiem
pārvesto sudraba medaļu.
Gulbenes sporta skola pat bija sarūpējusi pašgatavotu papīra “bobu” ar noslēpumu, jo iekšā bija īstas bērnu ragavas. “Bobu” dāvināja Daumantam, lai viņa bērniem mājās būtu pašiem savs. “bobiņš”. To tūlīt pat iemēģināja gan mazais Dāvis, gan par viņu gadu jaunākā māsiņa Denīze. Lai arī sniega Gulbenē nav, vismaz var pasēdēt ragavās, cerot, ka nākamgad būs sniega vairāk.
Gulbenieši publiski iztirzāja abu olimpiešu sportisko biogrāfiju. Kādreizējie Daumanta cīņubiedri savulaik Latvijas Basketbola līgā spēlējušajā “Buku” komandā Arturs Brūniņš un Gundars Rauza piespēlēja bobslejistam basketbola bumbu un viņš, publikas ovāciju pavadīts, ļāva tai griezties savos pirkstos vairākas sekundes. Tā Daumants pierādīja, ka nav aizmirsis basketbolu, ar kuru savulaik sākās viņa pirmie treniņi Gulbenes sporta skolā pedagoga Jura Baškera vadībā. Kaut arī pirmā trenera vairs nav šajā saulē, varbūt šodien viņa dvēsele bija blakus citiem gulbeniešiem, priecājoties par sava audzēkņa dāvanu novadam – pirmo Gulbenes olimpisko sudraba medaļu. Bet A.Brūniņš sveica ne tikai Daumantu, bet arī viņa sievu Gunu, teikdams: “Tā visa nebūtu, ja tu Daumantam nebūtu tik laba.”
Starp Daumanta sveicējiem bija arī viņa skolas gaitu pati pirmā sporta skolotāja Gulbenes vidusskolas 1.klasītē – Sarmīte Gobiņa. “Tā bija mana pirmā klase man kā skolotājai, kura sāka strādāt pēc augstskolas beigšanas. Mēs augām abi ar Daumantu kopā! Viņš kā bērns, es kā pedagogs. Atceros, ka jau 1.klasē Daumants bija stiprs puika, varēja bumbiņu aizmest tālāk par visiem,” saka S.Gobiņa. Ar lepnumu viņa piebilst, ka savam audzēknim svētdien uz mobilo tālruni bija nosūtījusi zīmīti, kurā apsveica viņu ar sudraba medaļu. “Un viņš man atbildēja. Tas bija patīkami. Tāds ir tas mūsu Daumants,” teica skolotāja.
