Par spirtu, cieti un konfektēm

2014. gada 28. februāris 00:00

976

Lizumniete Maija Kadaša izdzīvo ražotnes pārmaiņas

Tikai vecākās paaudzes cilvēki vēl atceras, ka savulaik Lizumā bijusi gan barona spirta dedzinātava, vēlāk – Lizuma spirta dedzinātava, gan cietes rūpnīca un konfekšu ražotne, kas darbojas arī šodien. 28 darba gadus Lizuma cietes rūpnīcas direktores amatam atdevusi lizumniete Maija Kadaša, kurai nav sveša ne spirta, ne cietes, ne konfekšu ražošana.
Maija ir lizumniete jau ceturtajā paaudzē. Lizumā pavadīta bērnība, kā arī skolas gadi. Pēc skolas beigšanas viņa devusies uz Rīgu, lai mācītos toreizējā Lauksaimniecības tehnikumā. Diemžēl mācību iestāde bijusi reorganizācijas priekšā un pārtraukusi savu darbību. Arī ģimenes apstākļu dēļ Maijai nācies atgriezties atpakaļ Lizumā.

Par spirtu zina visu
Četrdesmito gadu otrajā pusē 16 gadu vecumā viņa sākusi strādāt Lizuma spirta dedzinātavā. Tās galvenā ēka šim nolūkam tikusi uzcelta jau barona laikā. ”Jēlspirtu, ko ražojām Lizumā, ar mucām veda uz Rīgu, kur tagad atrodas ražotne „Latvijas balzams”. Toreiz tā saucās „Rīgas liķieru un degvīna rūpnīca”. Tur jēlspirtu pārstrādāja etilspirtā. Jēlspirtu tolaik ražojām galvenokārt no kartupeļiem, arī nedaudz no graudiem. Sākot strādāt spirta dedzinātavā, man vēl nebija speciālās izglītības, tāpēc, nenostrādājusi pat gadu, atkal aizbraucu mācīties uz Rīgu, kur manis izraudzītais Lauksaimniecības tehnikums bija pārtapis par Pārtikas rūpniecības tehnikumu. Tur ieguvu spirta ražošanas tehniķa-tehnologa diplomu,” stāsta Maija. Pēc tehnikuma viņa saņēmusi norīkojumu darbā uz Tukuma spirta rūpnīcu, kur nostrādājusi vairākus gadus. Tukumā viņa nodibinājusi ģimeni. „Latvijā sāka likvidēt mazās spirta rūpnīcas, atstājot tikai lielākās. Arī Tukuma spirta rūpnīcai bija paredzama likvidācija, tāpēc izlēmām, ka brauksim dzīvot uz Lizumu, kur spirta rūpnīcas vietā jau darbojās cietes rūpnīca,” atceras Maija.

Ciete – arī kara rūpniecībai
Lizuma cietes rūpnīcā Maija sākumā vadījusi ražošanu, kā arī strādājusi ražotnes laboratorijā par ķīmiķi. „Piecdesmito gadu beigās iekārtas rūpnīcā bija ārkārtīgi novecojušas. Uz Lizumu tās tika pārvestas no tām rūpnīcām, kur jau notika modernizācija. Rūpnīcā bija daudz roku darba. „Atceros, kā jebkādos laika apstākļos zem atklātas debess ar lāpstām sievietes šķūrēja kartupeļus uz hidrauliskā transportiera, pa kuru tie nonāca mazgātavā. Pat ar āmuru tikām dauzījušas sasalušos kartupeļus no rūpnīcas pagalmā izveidotajām stirpām. Nomazgātos kartupeļus mehāniski sarīvēja. Strādnieki bija nodarbināti arī pie īpašiem sietiem, kur no kartupeļu gremzdiem tika izskalota ciete. Cieti ar ūdeni nosēdināja, tad ar ūdens strūklu noņēma tumšo virskārtu. Tālāk ciete kopā ar ūdeni tika pārsūknēta uz centrifūgām, lai tiktu atūdeņota. 38 procentus saturošo cieti pildījām maisos un vedām uz Aloju, Preiļiem, kur bija cietes kaltes. Vēlāk jau arī Lizumā sākām ražot sauso cieti. To izmantoja ne tikai pārtikai, bet arī kara rūpniecībā, tehniskām vajadzībām, kā arī tekstilrūpniecībā,” M.Kadaša atsauc atmiņā ražošanas procesu. Rūpnīcā tolaik nodarbināti aptuveni 60 strādnieki, kuri strādājuši trīs maiņās mitrajās un vēsajās telpās. Kartupeļus, kas ne vienmēr atbilduši standartam, cietes ražošanai piegādājuši kolhozi, rūpīgi plānojot kartupeļu stādīšanas apjomu. „Cietes rūpnīcai neveicās ar direktoriem, jo dažiem patika mazliet par daudz lietot grādīgos dzērienus, tāpēc vadība mainījās ik pēc pāris gadiem. Būtībā es kā ražošanas vadītāja arī vadīju visus procesus. Cīnījos, kā spēju, līdz saņēmu piedāvājumu uzņemties rūpnīcas vadību. Bijām mazs uzņēmums, tāpēc pēc kāda laika rūpnīca kļuva par ”Latvijas balzama” filiāli. Tad mums sākās pasakaina dzīve. Rīkojām sporta sacensības, braucām ekskursijās. Vienā gadā „Latvijas balzams” rīkoja sporta sacensības arī Lizumā,” atceras M.Kadaša. Par pasākumam piešķirto naudu skolas sporta laukumā ticis ierīkots skrejceļš un volejbola laukums. Diemžēl pieprasījums pēc cietes sarucis arvien vairāk. Arī nelielā ražotne strādājusi ar zaudējumiem, tāpēc „Latvijas balzams” rūpnīcu pārdevis atpakaļ kolhozam „Spars”, kas ar steigu atteicies no cietes ražošanas, atstājot tikai konfekšu cehu.

„Gotiņas” nekad nav garšojušas
Bijušā barona zirgu staļļa pārbūve par konfekšu cehu sākusies jau 1959.gadā, bet konfektes „Gotiņa” Lizumā intensīvi sāka ražot jau pēc gada. Maija sekojusi līdzi arī visiem pārbūves darbiem. Cietes ražošanai bija sezonāls raksturs, tādēļ, lai strādniekiem būtu darbs arī tajā laikā, kad cieti neražoja, pie cietes rūpnīcas ticis izveidots konfekšu cehs. Sievietes strādājušas konfekšu cehā, bet vīrieši cietes cehā veikuši dažādus remontdarbus. Konfekšu ražošana Maijai bijusi sveša joma, tāpēc atkal vajadzējis mācīties. Konfekšu cehā viņa veikusi tehnologa pienākumus, rūpīgi sekojot, lai konfekšu masa tiktu veidota atbilstoši noteiktajām sastāvdaļām, ievērota vārīšanas temperatūra un laiks, vērtēta konfekšu ražošanai izmantotā piena kvalitāte. Jau tolaik, tāpat kā šodien, konfekšu ražotnē neiztikts bez roku darba. Vienīgi konfekšu masas vārīšana bijusi nedaudz mehanizēta. Ar pirmajiem konfekšu masas vārījumiem gadījies visādi. Nācies masu pārvārīt. Bijuši gadījumi, kad pārvārīšana nelīdzējusi. „Es vēl šodien neesmu mainījusi savu pārliecību, ka vienīgā īstā konfekte „Gotiņa” ir klasiskā bez piedevām. „Gotiņa” ar dažādām piedevām ir tikai bizness, lai tādējādi iekārdinātu pircējus. Jāatzīstas, ka man šī konfekte nekad nav īsti garšojusi. Arī ražošanas laikā to pat mutē nevarēju ielikt. Tagad gan kādu apēdu. „Gotiņai”, kas nonāk pie patērētājiem, ir jābūt tādai, ka tās virskārta ir it kā sacukurojusies un, tikai pārlaužot konfekti uz pusēm, tās vidus ir staipīgs,” stāsta M.Kadaša.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Par spirtu, cieti un konfektēm

Kategorijas