Šis brīdis ir jāizbauda!

2014. gada 28. februāris 00:00

606

Daumants Dreiškens: “Vissiltākie un mīļākie sveicieni nāk no Gulbenes, no cilvēkiem, kas mani personīgi pazīst, ar kuriem esmu kopā izaudzis, mācījies un sportojis.”

Ar mūsu sudraba olimpieti Daumantu Dreiškenu tiekamies pēc viņa sagaidīšanas pasākuma Gulbenē. Daumants, šķiet, ir ļoti noguris, bet laimīgs, un šīs emocijas ir jūtamas katrā vārdā, katrā teikumā, kad viņš runā par izcīnīto godalgu.
- Vai šobrīd jau esi paspējis līdz galam apjaust sasniegto?
- Laikam vēl īsti ne. Pēdējās dienas ir pagājušas kā vienā elpas vilcienā, ar negulētām naktīm, atgriežoties Latvijā un priecājoties par sagaidītājiem. Protams, ir neaprakstāms prieks un arī emocijas nav vārdos izsakāmas. Pēdējās dienās dzirdēts tik daudz labu vārdu. Piedzīvoti daudzi emocionāli un atmiņā paliekoši brīži – sagaidīšana lidostā, došanās nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, pēc tam arī sagaidīšana šeit, Gulbenē. Saņēmu milzum daudz apsveikumu! Visiem nemaz nevarēju atbildēt, bet paldies visiem! Cilvēki ir tik pozitīvi! Arī lidostā klāt nāca pat nepazīstami cilvēki, sveica un uzmundrināja! Šis brīdis ir jāizbauda! Protams, sveicieni no visas Latvijas un tās iedzīvotājiem ir fantastiski, bet vissiltākie un mīļākie sveicieni nāk no Gulbenes, no cilvēkiem, kas mani personīgi pazīst, ar kuriem esmu kopā izaudzis, mācījies un sportojis.
- Šī medaļa jāliek goda vietā!
- Būs jāizdomā kāds īpašs veids, kā to ierāmēt un kur novietot. Interesanti, ka pirms došanās uz olimpiādi savam dēlam Dāvim prasīju, kā viņš domā, kuru vietu tētis izcīnīs. Viņš atbildēja – otro! Tobrīd ar neticību pie sevis nodomāju – kaut tavi vārdi piepildītos! Un redz – piepildījās!
- Kad sajutāt, ka varat cīnīties par medaļām?
- Jau treniņi parādīja, ka, labi nobraucot, var kas labs iznākt. Treniņos gan veicās dažādi, labākie laiki bija gan mums, gan krieviem, gan vāciešiem un vēl citiem. Taču jau tobrīd visi secināja, ka liela nozīme ir starta numuram. Katrā ziņā iepriekš tā nebijām domājuši, jo rudenī, kad Sočos bijām treniņnometnē, šķita, ka ledus kvalitāte ir laba, tik ātri nebojājas un visiem būs vienādi apstākļi, bet tagad tā nebija. Pirmajiem bija lielākas priekšrocības, jo burtiski pēc pirmajiem trim četriem bobiem strauji kritās ledus kvalitāte un cīnīties jau bija grūti. Mums pirmajā braucienā bija septītais starta numurs - labi, ka izdevās divus apsteigt un pakāpties uz 5.vietu. Tajā pašā laikā bija labi, ka nebijām vēl augstāk, jo otrajā braucienā mums bija priekšrocība. To arī izmantojām. Pēc pirmās dienas bijām necerēti augstu! Arī otrajā dienā labi, ka bijām Aleksandram Zubkovam blakus. Ja tā nebūtu – atstarpe droši vien būtu vēl lielāka. Otra lieta – bija aizdomas, ka krievi abās dienās uz pirmo braucienu var sagatavot slidas kaut kā īpašāk. Protams, A.Zubkovs nobrauca ļoti labi, taču arī slīdamība gan pirmajā, gan otrajā dienā bija ļoti laba. Iegūstot handikapu vienā braucienā, otrā viņam tas vairs bija tikai jānotur vai arī jāatpaliek pavisam nedaudz. Taču mums nav nekāda rūgtuma, ka nav zelts, bet gan sudrabs.
- Izskanēja informācija, ka atsevišķu ekipāžu slidas pirms starta krietni atšķīrās, taču pārkāpumus tehniskā komisija nekonstatēja.
- Kas nav aizliegts, tas ir atļauts. Arī mēs esam kaut ko mēģinājuši, taču acīm redzamus rezultātus tas nav devis. Citām valstīm šīs iespējas ir daudz lielākas, ir zinātniskās laboratorijas un centri. Protams, arī mums katru sezonu tiek mēģināts kaut ko meklēt un darīt, taču nekas revolucionārs, kas varētu mums līdzēt, pagaidām nav atrasts. Mēs visu esam panākuši ar komandas darbu. Turklāt, man šķiet, Oskars ir jaunākais pilots, kas ir ieguvis olimpisko medaļu, jo A.Zubkovs jau bija izcīnījis divas vai trīs olimpiskās medaļas, pirms Oskars vēl bija veicis savu pirmo braucienu kā pilots. Arī Stīvens Holkombs pirms četriem gadiem četriniekos ieguva zelta medaļu Olimpiskajās spēlēs, bet tagad palika trešais. Protams, mēs uz to gājām un cerējām pacīnīties par medaļām, taču notikt var visādi. Ir jābūt perfektam visos četros braucienos. Visu laiku galvā bija doma, ka tik kaut kas nenotiek. Vienā braucienā atliek kļūdīties un atkal ir jāgaida četri gadi līdz nākamajai olimpiādei. Zinājām, ka materiāls mums ir - bija tikai jāsaņemas un jāiztur šī nervu spriedze, un šoreiz viss izdevās! Par mums un mūsu spēju izrādīt konkurenci varenajiem priecājās arī citu valstu ekipāžas. Izņemot krievus, pārējie visi bija par mums!
- Vai bobslejistu sabiedrībā valda draudzīgas attiecības?
- Iepriekš tieši ar Krievijas sportistiem mēs sezonas laikā vairāk varējām pakomunicēt, bet šajā sezonā viņi atsvešinājās, iespējams, tāpēc, ka tuvojās olimpiāde. Ar pārējiem sportistiem, protams, arī ir draudzīgas attiecības. Ar amerikāņiem, kanādiešiem varējām draudzīgi aprunāties. Pēdējā laikā vācieši vairāk ar mums komunicēja, novēlēja veiksmes, lai gan agrāk vairāk turējās savrup.
- Droši vien, kad sacensības bija beigušās, no pleciem novēlās milzīgs akmens.
- Katram sportistam ceļš līdz šim mērķim ir citādāks. Kāds līdz medaļai nokļūst, izlejot divus spaiņus sviedru, man būs kādi 10 – 15 spaiņi. Man šis vezums ir bijis diezgan smags un ceļš - pietiekami ilgs, tāpēc brīdis, kad sapratu, ka ir medaļa, bija neaprakstāms. Katram vērtību skala, cik smaga ir šī medaļa, ir citādāka. Man tā ir diezgan smaga, tāpēc varbūt arī emocijas bija tik spēcīgas. Cik tūkstošiem sportistu tā arī neizdodas līdz šādam brīdim nonākt! Tas ir sportista dzīves sapnis, kas man ir izrādījies reāls.
- Medaļas varēja būt arī iepriekšējās Olimpiskajās spēlēs, taču nedaudz nepaveicās.
- Jā, arī tur bija līdzīgs scenārijs. Bija cerības, bet pāris kritieni un cerības beidzās. Kā būtu – ja būtu, kas to lai zina. Pēc tam likās, ka diez vai vispār vēl pienāks reize, kad tik tuvu būs iespēja izcīnīt medaļas. Tobrīd neviens nevarēja paredzēt, ka būs jauns pilots, kuram labi padosies braukšana.
- Tev šīs bija trešās Olimpiskās spēles. Kuras patika vislabāk?
- Man vislabāk patika tieši šīs – pēdējās. Tika dzirdēts, ka kādam ir bijušas kaut kādas nebūšanas, bet mums nekas slikts negadījās. Dzīvošanas apstākļi bija ļoti labi. Mums turpat blakus atradās ēdnīca. Viss bija kompakti un labi. Arī līdz trasei varēja nokļūt 10 minūšu laikā. Jāsaka gan, ka īpaši baudīt olimpisko gaisotni nesanāca, es arī nemēģināju to darīt. Centāmies koncentrēties sacensībām! Un nebija arī laika, kad īpaši baudīt – mēs atbraucām pēc atklāšanas tieši uz treniņiem, pēc treniņdienām uzreiz bija mači. Brīvo brīžu bija samērā maz, un tos es izmantoju, lai atpūstos un uzkrātu spēkus.
- Kā tu vērtē siltos laika apstākļus? Vai tie netraucēja Ziemas Olimpiskajām spēlēm?
- Pa dienu bija silts, bet naktī bija diezgan vēss. Cik es saprotu, slēpotājiem bija grūtāk, jo trases bija ļoti sarežģītas, veidojās sniega putra. Mums savukārt bija ļoti labi. Vidēji pieturējās plus 10 grādi, bija labi iesildīties. Un ledu uzturēt mums problēmu nebija, jo trasi taču saldē mākslīgi. Mums tiešām viss bija ļoti labi.
- Vai tu pats šobrīd atceries savas pirmās gaitas bobslejā?
- Jā, atceros ļoti labi. Bija arī rozā sapņi par sasniegumiem. Kad kaut ko uzsāc, vienmēr ir kaut kādi mērķi, cerības. Atceros, kā Siguldā tika veikti pirmie braucieni. Pirmais mani pa trasi lejā vizināja bijušais gulbenietis Normunds Arama. Bet pamudināja mani doties uz bobslejistu atlasi mamma. Pats par to īpaši neinteresējos, bet mamma bija kaut kur padzirdējusi par šādu atlasi, nodeva šo ziņu man un tad es, nedaudz svārstīdamies, tomēr aizgāju un tā arī līdz šai dienai esmu šajā sporta veidā. Tad, protams, nevarēju iedomāties, ka tas pārvērtīsies par manu dzīvesveidu. Šobrīd būs jau 11 gadi, kopš esmu bobslejā.
- Kādas domas raisās stūmēju galvā, braucot pa trasi?
- Droši vien katram tās ir citādākas. Es domās kopā ar pilotu mēģinu izbraukt trasi pēc iespējas labāk. Pārdzīvoju par katru kļūdu un priecājos, ja ir izdevies nobraukt labi un precīzi, jo stūmēji jūt – ir labi vai slikti. Cenšos ar domām palīdzēt pilotam!
- Un kā ir ar nākotnes plāniem?
- Neko konkrētu šobrīd nevaru atbildēt. Pirmkārt, pašreiz vēl ir milzīgs nogurums, un, otrkārt, tas ir atkarīgs arī ne tikai no manas vēlmes, bet arī no citiem cilvēkiem. Ja es palieku bobslejā, tad man gribētos turēties tādā pašā līmenī un cīnīties par augstākajām vietām, nevis braukt pa padsmitajām. Tādēļ ir jāskatās, kāda būs komanda un treneru sastāvs. Es pats būtu ar mieru startēt. Vēl ir arī palikusi vieta attīstībai līdz zelta medaļām.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Šis brīdis ir jāizbauda!

Kategorijas