Par, nevis pret!

2014. gada 28. februāris 00:00

Tuvu cilvēku attiecībās nozīme ir tam, lai otrs justu, ka viņš vai viņa ir vienisprātis

Kā tu brauc, sieviete, vai ceļa zīmi neredzi! Es jau teicu, ka tu nepareizi zāģē un koks gāzīsies uz pretējo pusi! Tu neko nesaproti! Partnera nepārtraukta pamācīšana un nosodīšana grauž kā ķirmis. Mudināts aizdomāties, ka ieņemtā taisnības pīlāra pozīcija otru ievaino, cilvēks parasti iestājas agresīvā aizsardzības pozā: nebrauc man virsū, es taču saku patiesību, vai tad labāk ir glaimot!?
Katrā no mums ir gan gaišā, gan tumšā puse – redzamais labais, neredzamais sliktais. Saskatāmais sliktais un apslēptais labais. Vienā jomā esam zinošāki, stiprāki, toties kādā citā – viduvējības vai pat pilnīgi nejēgas. Uzsverot savu pārākumu, provocējam attiecību zemestrīci, vulkāna izvirdumu vai vismaz riskējam dabūt pa pieri ar bumerangu.
Ne velti ir teicieni: taisnības labā piekāpjas gudrākais; runāšana ir sudrabs, bet klusēšana – zelts.
Bet ar godīgumu, šķiet, noticis, lūk, kas: dažs ir saglabājis, kultivējis patiesumu attieksmē pret citiem, bet patiesums un godīgums pret sevi nez kur pazudis. Aizrautībā, karstumā viegli varam pateikt acīs visu, ko domājam. Bet pateikt taisnību sev pašam ir ļoti grūti: otra acī skabargu ieraudzīsi, savējā – pat baļķi ne.

Nicinājuma vietā laipnība
Neviens no mums neprasa, lai vienmēr visam piekrītam. Ja kāds paradums kaitina, negaidiet, pasakiet to tūlīt! Norīts aizkaitinājums ar laiku samilzīs tik liels, kāds sākumā nav bijis. Ja partneri sodīsit ar vēsu, atsvešinātu izturēšanos, pēc pāris dienām viņš rīkosies tādā pašā – pēc formas un satura – jums nepatīkamā veidā. Turklāt vainīgajam var likties, ka gribat sabojāt attiecības tīrā ļaunuma dēļ un atliekat izskaidrošanos, lai padarītu to vētraināku. Labāk ir runāt uzreiz: domstarpības nereti sākas ar pārpratumu.
Bet kā lai nekritizējot pasaka, ka kaut kas uzvedībā nepatīk vai kaitina? Tas prasa smalkjūtību, bet ir iespējams.
Droša risinājuma atslēga ir izvairīšanās no kritiska toņa. Laipni pateikta visasākā kritika ir vieglāk pieņemama nekā ar mokām izrunāts kompliments. Katrā ziņā der izvairīties no nicīgām frāzēm, kas pazemo un ko aizvainotais nekad neaizmirsīs. Piemēram, vīrs var teikt: “Zini, man šī tava baltā blūze krīt uz nerviem. Zilā piestāv labāk.” Bet var arī citādāk: “Ak, tu uzvilki balto blūzi? Nekas, tā arī ir laba un tev piestāv.”

Diskutēt, nevis strīdēties
Mūsu uzdevums nav rakstīt un celt gaismā pāra vēsturi, ierādot sev skaistu lomu, bet gan izvairīties no konflikta. Un nonākt pie diskusijas, nevis strīda.
“Kāpēc nestrīdēties? Pirmkārt tāpēc, ka strīdi ir kā veci līķi, kas guļ ceļa malā. Tie arī maitā ainavu,” maigus salīdzinājumus nemeklē franču psiholoģe Ellena Villere padomu rokasgrāmatā par attiecību risināšanu “Vīrieši, sievietes u.c.”.
Partneri nemitīgi turpina kāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Radītais posts iet plašumā, un, skat, pēc vairākiem kopdzīves gadiem sākotnējais strīdiņš pārvērties pamatīgā atsaluma periodā.
Vīrieši un sievietes strīdā ir nevienlīdzīgi. Sieviete sliecas savas problēmas risināt runājot, bet vīrietis – klusēdams. Sieviete ne vienmēr ir tā, kas izraisa strīdu, bet tieši viņa parasti uzstāj, ka “ir jāizrunājas”. Sieviete šim pāra vingrinājumam ir labāk sagatavota, jo stresa mazināšanai spēj mobilizēt visus smadzeņu resursus: var reizē raudāt un izklāstīt satriecošu argumentu, kas tajā brīdī iedarbojas paralizējoši.
Turpretī vīrietim ir grūti veikli atbildēt, viņš pūlas neitralizēt emocijas, lai sakopotu domas. Ja tas neizdodas, adrenalīna līmenis asinīs pieaug pārāk strauji, un viņš intuitīvi pret sievu var reaģēt, kā to attiecībā pret zvēriem darīja viņa sencis – uzbrūkot, liekot lietā visu savu agresivitāti. Bet, ja viņš nejūtas uzdevuma augstumos, tad bēg. Abos gadījumos tā ir sakāve. Tādēļ labāk ir diskutēt, tas nozīmē – laipni sarunāties.

Atpazīsti māsas!
Problēmas rašanās iemesls ir cēloņu komplekts, ko sauc par lepnību. Piemēram, vīrietis izrāda pārākumu, vērtējot dāmas auto vadīšanas stilu. “Brauc kā blondīne!” Citreiz nicīgi komentāri skan par neiekļaušanos satiksmes plūsmā vai par neveiklu mašīnas novietošanu stāvvietā. “Kurš trumulis to mašīnu tik tizli stumda? Ā, es jau domāju – sieviete!”
Nepacietība un Neiecietība ir māsas, divas no Lepnības pūķa galvām.
“Tā ir otra cilvēka domāšanas un dzīves ātruma nepieņemšana, viņa sadarbības veida ar pasauli nepieņemšana. Apzināts un neapzināts līdzcilvēka nosodījums par to, ka viņš nedomā, nedara un nedzīvo tā, kā mēs to gribam vai atzīstam par pareizu,” uzskaita ārsts psihologs Sergejs Slobodčikovs.
Apvainoties uz otru cilvēku, piemēram, par to, ka viņš kaut ko dara lēni, ir tas pats, kas steidzināt dzemdētāju. Jebkuram procesam ir jānobriest! Ne velti cilvēka gudrība tiek pielīdzināta tādam jēdzienam kā cilvēka briedums.
Nenobrieduši, nepārdomāti lēmumi ir kā steidzinātas dzemdības – tie izraisa abortu.
Pieņemt domu, ka vīrieši un sievietes ir līdztiesīgas, bet atšķirīgas būtnes, nozīmē saprast – nedomājam vienādi, negaidām no otra vienu un to pašu. Sievietei vadīt mašīnu lielākoties nozīmē nokļūt no viena punkta otrā, parasti prātojot par kaut ko citu, klausoties mūziku vai sarunājoties.
Vīrietim tā ir spēle, kurā vajag iegūt punktus. Viņš vēlas izmantot smadzenes, lai atrisinātu ātruma un attāluma problēmas, izbrauktu līkumus, šķērsotu krustojumus – tas viss sagādā prieku.
“Ja patiešām kādam jābūt vainīgam, labāk to meklēt ārpusē. Kad jūsu auto ietriecas priekšējās mašīnas aizmugurē, nevajadzētu iesaukties: Vai tiešām tu nevari uzmanīties! Labāk sakiet: kas tam priekšā braucošajam uznācis, drāžas kā bez prāta, nevar piebremzēt!” iesaka psihologs. Kas par to, ka avāriju izraisīja dzīvesbiedrs. Patiesība nav augstākais tikums. Ir pat brīži, kad tā kļūst par neizturamu netikumu, novērojis S. Slobodčikovs.
Tuvu cilvēku attiecībās nozīme ir tam, lai otrs justu, ka viņš vai viņa ir vienisprātis. Ka esat otrā dedzīgs sabiedrotais. Ka balsojat par, nevis pret savējo. Ikvienam no mums vajadzīgs atbalsts, un, ja neatbalsta tie, kuri mūs mīl, tad kurš vēl to darīs? Ja to nedara tagad, tad – kad?

PIEREDZE
Kad nokrita rozā brilles, mūsu attiecības sāka līdzināties murgam. Izrādījās, ka esam absolūti atšķirīgas personības. Pragmatisks materiālists un romantiķe meklētāja. Pasaulē un sabiedrībā vīlies, intraverts ateists un cilvēkmīlestībā starojoša, mazliet egoistiska naivule. Piekāpties? Priekš kam! Pa brīdim kāds no mums bija gatavs ierosināt laulības šķiršanu, spert sānsoli, taču atturēja divi mūsu bērni. Tad nāca apskaidrība – pirms katram iet uz savu pusi, jāizmēģina vēl kas. Aizsūtījām sīkos pie vecvecākiem un nopirkām šņabi. Vai nu atraisīja alkohols vai arī apziņa, ka mums vairs nav, ko zaudēt, bet visu nakti runājām, runājām, atkailinājām dvēseles un raudājām. Abi.
Pēc šī pārdzīvojuma mūsu ģimenē valda cita gaisotne. Nebaidāmies viens otram atklāt, ko domājam, kā jūtamies un kāpēc. Vainīgā meklēšanas vietā mēģinām izvērtēt paša līdzatbildību. Manuprāt, viss pavērsās uz labo pusi arī no tā, ka kļuvu par luterāņu draudzes locekli un ieklausījos mācītāja sacītajā, ka sievai jāklausa vīrs, bet vīram jāciena sieva. Ikvienam pārim varu ieteikt: neturiet rūgtumu sevī, bet argumentēti apspriediet sasāpējušo! Centieties saprast otru! Nepārmetiet mīļotajam cilvēkam, ka viņš ir tāds vai šitāds, pēc iespējas mierīgi atklājiet, kura viņa rīcība vai rakstura īpašība sarūgtina, apbēdina un traucē!
INGA, 39 GADI

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Par, nevis pret!

Kategorijas