,,Līdz pēdējam zobam!”

2014. gada 4. marts 00:00

Uzrakstīju un satrūkos: vai tiešām jau par to? Padomājusi teicu sev: kad tad, ja ne tagad, kad zinu, pienāk arī pēdējā zoba laiks. Viss, kas ir sācies, reiz arī beidzas. Jautājums ir - kad? Vēl jāpaspēj kaut ko padarīt, jāpaspēj dzīves skaistumu baudīt, nepatikšanas pārdzīvot un dzīves nedienām pretoties. Ir vēlēšanās atklāt - īpaši jau tiem, kas manus septiņus „gara darbus”, iesietus vāciņos, vai vismaz daļu no tiem ir lasījuši un gribētu uzzināt: kā cilvēks, kas ilgus gadus valkājis ārsta balto virsvalku, ripojot pa dzīves kalnu uz leju, jūtas, domā, atceras. Vēlos uzmundrināt līdzīgi nedomājošos. No mana pirmā autobiogrāfiskā vēstījuma - grāmatiņas „Tikai cilvēki”, ko nodrukāja 2002. gadā Vītola izdevniecībā, jānokļūst līdz šodienai, kad pamazām vien laižos pa gadu kalnu uz dzīves ieleju. Cerība ir muļķa mierinājums, un arī es ceru. Uz ko es ceru? Ja arī vairs ne uz dižiem dzīves sasniegumiem un literāriem panākumiem, tad vismaz uz vieglu nobraucienu un cilvēka cienīgu nāvi. Līdz tam gribētos izbaudīt tos prieciņus, kas dod dienām saturu un krāsas. Mēs taču to esam pelnījuši?
Vairākus gadus rakstu dienasgrāmatu par ievērības cienīgiem notikumiem, emocijām, ritošās dzīves peripetijām. Par dažiem notikumiem gribētos pavēstīt plašāk un ar šodienas skatījumu. Man nav jāpaļaujas tikai uz atmiņas trauslajām drumslām. Es lasu savus pierakstus un atceros, kas bijis svarīgs ģimenē, darbā un manā dzimtajā Tirzā. Pastāv teiciens, ka visas nelaimes sākas no salīdzināšanas. Varbūt ne tikai nelaimes? Tā sveras arī dzīves vērtību mēri, brieduma domas un atziņas.
Sākšu ar vienu no pašas atziņām: “Vecums nav balva, bet brieduma un atvadu periods pēc trakā jaunības ziedēšanas laika. Baidies un gatavojies uz sastapšanos, kamēr vecums vēl pamalē, un ievēro, ka tas nenāk viens un vecuma pavadoņi mēdz būt ķēmīgi un apkārtējiem nepatīkami! Tikai dažreiz mūža gals ir ābeļziedu krāšņumā, ko vēlu noposta salnas.
2007.gads pēc horoskopa bija Cūkas gads - man svarīgs ar daudziem pārdzīvojumiem ģimenē, mazām veiksmēm un neveiksmēm, cīņu – tiešām cīņu par palikšanu darba ierindā pēc ārsta darba noslēguma, kad mazajā lauku slimnīcā atvēra sociālās aprūpes namu. Sabiedrībā valda uzskats, ka gadi ir darbaspēju mērs, kam es negribu piekrist, kaut līdz ar gadiem izjūtu „spiedienu no priekšniecības puses”, ka būtu jāprotas un jādodas pelnītā atpūtā. Gadiem ar darbaspējām un dzīvesprieku nav nekāda sakara. Visu izšķir cilvēka personība, veselība un apstākļu sakritība.
Par manu personīgo dzīvi varu secināt, ka tā ir tāda, kādu esmu pelnījusi.
Ar jaunākās meitas reveransu 2002. gadā esmu Tirzas aprūpes iestādes vadītāja un daudzus gadus godprātīgi pildu šo lomu un pienākumus. Mēs taču dzīvē spēlējam tik dažādas lomas! Es esmu māte divām pieaugušām meitām, sieva savam vienīgajam vīram, vecmāmiņa 4 pusaugu vecuma mazbērniem un kopš 2005. gada esmu arī trīņu vecmāmiņa. Viņas piedzima jaunākās meitas ģimenē, un izvēlētie vārdi sākas ar A. Tolaik domāju, vai tas ir Dieva sods vai gods? Drīzāk gan pēdējais, un liels pārbaudījums visupirms. Vai vecāki likteņa uzkrauto nesīs ar gaišām un ģimeniskām emocijām? Vai meitenēm nospraustais liktenis būs viegls un dzīves līnijas nesamežģītas? Ko sola zvaigznes? Iepriekš nekas nav zināms, un varam vien cerēt, ka bērni piedzimuši zem laimīgas zvaigznes. Togad četrās ģimenēs piedzima trīņi dažādās Latvijas vietās. Mūsējie piedzima Valmierā, un viņus „saķēra” vecmāte Aija Mikova, kas toreiz strādāja Gulbenē. (Arī mani lielie mazbērni bija viņas.) Notikumi presē ap trīņiem bija plaši atspoguļoti arī žurnālā “Mans Mazais”. Gan jau kādreiz būs Vislatvijas dvīņu un trīņu salidojumi, kuros piedalīsies arī mūsējās. Rakstiskās liecības ģimenē par trīņiem tiek krātas. Trīsvietīgie bērnu ratiņi – tramvajiņš, pēc vairāku gadu drošas lietošanas aizripoja uz citu Latvijas trīnīšu ģimeni. Mūsējo vecāki veiksmīgi tiek galā ar visām dzīves grūtībām, baudot sabiedrības uzmanību un arī atbalstu, sevišķi jau sākumā. Mūsu mājas dārza malā blakus četrām jau palielām eglītēm, kuras stādījām par godu vecākajiem mazbērniem, cieši blakus aug trīs ciedru priedītes, kaut stādījām it kā vienu, nu tieši kā trīnītes. Laikam sakņu sistēma arī šiem kociņiem ir kopīga. Meitenes reizēm apciemo savas dubultnieces un skatās, kā ciedru priežu galotnītes stiepjas augstāk un augstāk. Varbūt pēc daudziem gadiem zem šiem kokiem ritēs jauki notikumi: nobriedušie egļu un ciedru čiekuri uz veselīgo našķi pulcēs ne tikai vāveres un kāros putnus, bet arī ģimenes tuvākos cilvēkus. Par nožēlu jāsaka, ka arī Latvijā ģimeņu saites kopumā paliek arvien vaļīgākas un kapitālisma attiecības ir tik tālas no agrākās latviešu mentalitātes godāt savus senčus, savu dzimtu. Es ceru, ka viss ar laiku mainīsies uz labu un mūsu stādītie ziemīgie un zīmīgie skujkoki sasauks vismaz pa Ziemassvētkiem kopā tos, kas mums bijuši dārgi un pulcēs arī viņu pēcnācējus. Gara acīm es to redzu: lieli un mazi, veci un jauni pēc 100 gadiem, galvas atgāzuši, raugās koku galotnēs un pie svinīgi klāta saimes galda stāsta par savām ģimenes tradīcijām un koku stādīšanu, bet mēs no mākoņa maliņas visā noraugāmies. Varbūt tad ar nozīmīgas izcelsmes kociņiem būs apstādīts vesels zemes hektārs?
Mana darba devīze tolaik bijusi: “Uz priekšu!” Stūrēju pa savu dzīves ceļu gan pie auto stūres gan pārnestā nozīmē.
Man vienmēr ir palīdzējusi dabas norišu vērošana: savā dienasgrāmatā 2007. gada janvārī atzīmēju: „Jaunais gads atnācis ar zaļu zālīti, uzziedējušas maijrozītes pašā dārza viducī, mazie nometnieki – putni uzrīko tādus kā mīlas dziesmu koncertiņus, laikam sajūkot no dabas piedāvātajiem brīnumiem. Sals glūn debesu malā, un dabas atmodu pārtrauc jauni pārsteigumi, kas drīz vien izpaužas ar skarbiem vējiem un nikniem puteņiem. Mežos lūst koki, putenis nikni aizvelk ceļus. Daudzām dzīvajām radībām klājies grūti, un tās nāk sirot tuvāk cilvēku mītnēm.”
Arī medicīnā togad nebija tas gludais ceļš, uz kuru mēs joprojām tiecamies. „Doktorāta” ēkā, kur atrodas aprūpes nams, pirmajā stāvā ir ģimenes ārsta ambulance. No 1986. gada pēc Rīgas medicīnas institūta beigšanas - mana vecākā meita ir atgriezusies dzimtajā pusē un ir ģimenes ārste, kas arī uzrauga pa veselības līniju nama iemītniekus, mūsu klientus un ar padomiem veicina manu darbošanos sociālās aprūpes lauciņā. Atradu 2007.gadā Veselības ministrijas kancelejas atsūtītu Ziemassvētku apsveikumu:
,,Ļaujies ceļam nezināmam,
Ļaujies zvaigžņu lietum debesīs!
Ļaujies vējam nezināmam
Un nevaicā, kur tevi aiznesīs!”

Labāk nepateikt!
Te man gribas atgādināt manas vecākās meitas – ģimenes ārstes interviju (pirms vairākiem gadiem) laikrakstā “Dzirkstele”. Ar šodienas skatījumu tajā daudz kas ir bijis tālredzīgs un atgādināšanas cienīgs ar šodienas skatījumu.
Minētā intervija sacēla kājās daudzus avīzes lasītājus, kas rakstīja arī nekaunīgus komentārus, tomēr pa šo laiku tik daudz kas ir mainījies un lasītāju reakcija tagad būt citāda, labvēlīgāka.
Veselības ministrs tolaik bija lauksaimnieks pēc izglītības G. B., kas drīz veselības stāvokļa dēļ demisionēja, savas spējas tā arī neparādot. Mēs jau zinām, kāda substance veicina zemes auglību, bet, vai tā substance bija vajadzīga medicīnai, tā arī nesapratām. Mēs ļāvāmies tam nezināmajam vējam, un drīz piedzīvojām jaunus ministrus. Nākošais, V. V., pēc profesijas veterinārsts. Saka, ka ārsti rūpējas par cilvēkiem, bet vetārsti par cilvēci… Nekas paliekošs, liekas, nenotika ne cilvēkiem, ne cilvēcei. Viņa vārdus un darbus neviens šodien nepiemin. Esmu piedzīvojusi arī daudzus citus veselības un labklājības ministrus. Katrs jaunieceltais kaut ko pozitīvu jau sabiedrībai darīja, vismaz cerēja, kā ar vienu rokas vēzienu visu un visus salikt pa vietām. Tikai cik ilgi palika atmiņā un ar kādu zīmi: plusu vai mīnusu? Ar cerībām un entuziasmu ārsti atsaucās Pētera Apiņa cerīgajai un mērķtiecīgajai darbībai. Viņš izjuta tādu kā personīgu rūpi par medicīnā strādājošajiem un apciemoja veselības iestādes un uzdāvināja arī mums brīnišķīgi noformēto un izdoto “Cilvēka anatomiju”. Grāmata izrādījās tik iekārojama, ka, ejot no rokas rokā, vairs neatrada ceļu atpakaļ…
Ar katru jaunu ministru (un daudzi nesuši šo smago nastu) turpinājās reorganizācija, optimizācija un gaišas cerības medicīnas nozari ātrā tempā attīstīt kā ārzemēs. Tā tas turpinās līdz pat šim laikam, jo arī Rīga nekad nedrīkst būt gatava… Neviens ministrs nesāk visu no gala, tomēr katrs jau mācās tikai no savām kļūdām, un ļaunākais, kas notiek, ir demisija: nesāpīga, tomēr nepatīkama procedūra. No Labklājības ministriem man visvairāk atmiņā palikusi Dagnija Staķe, kas arī atklāja mūsu iestādi 2002. gadā. Man viņas kā cilvēka bija bezgala žēl, kad dega Reģu pansionāts: izmisums sejā, bezpalīdzība, ugunstrakumu vērojot un, protams, sekoja ministres demisija. Vainīgais tika atrasts! Notikums par baiso ugunsgrēku atbalsojas vēl līdz mūsu dienām. Daudzās iestādēs pēc tam ierīkoja, un pārbaudīja sociālas aprūpes iestāžu ugunsdrošības sistēmas, rakstot ugunsdrošības pārbaužu aktus. Mēs novērsām konstatētos trūkumus, jo katram sava atbildības nasta jānes, un sava āda dārga.
Ar cerībām sekojām nākamo labklājības ministru idejām. Jaunie pretendenti nāca ar savu komandu, reformu koncepciju, bet mēs vienalga darījām savu ne tik vieglo, bet jau pierasto darbu, un pa reizei brīnījāmies, īsti neizprotot, kurp mūs vada un vai reformas attaisnosies. Katrā ziņā radās iespaids, ka daudzie reformētāji neizprot sociālās aprūpes situācijas perifērijā un domā tikai par savas partijas reitingiem, sava maka biezumu, bet sociālās palīdzības un veselības jautājumiem starp citu. Atvainojos, ja esmu maldījusies! Daži ministri rotā šajā varas karuselī un, liekas, ir gatavi jebkuras ministrijas portfeļa nešanai. Tomēr, ne jau mums, mazajiem tārpiņiem, saprast, kas notiek politiskajā virtuvē.
Protams, katrs darbs dod pieredzi, un, jo ilgāk strādā, jo pieredzes nešļava kļūst pierastāka un domāšana - tālredzīgāka. Vai varbūt otrādi? Jo ilgāk darba nastu nes, jo negaidītāki tā izšļūk no rokām?
Šinīs gados man zudušas ilūzijas par vecā cilvēka vietu mūsu sabiedrībā, par problēmām, kuras ik dienas gāžas virsū aprūpes nama darbiniekiem. Vai valstī valda nostāja: nav pensionāra, nav problēmu? Liekas, ka arī daudzās ģimenēs zudusi tradīcija cienīt un godāt veco cilvēku sirmās galvas. Daudz ko nosaka pensionāra maciņa biezums. Arī uz aprūpes namu biežāki viesi ierodas tieši pensijas dienās, un vecīši jau nav skopi! Kā tu nedosi, ja atnācis mīļais radinieks vai vecais draugs? Var padomāt: „Te jau visi aprūpējamie siltumā, paēduši, pieskatīti. Kam viņiem tā kabatas nauda? Ka tik man labi!”

(Turpinājums nākamajā otrdienā)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

,,Līdz pēdējam zobam!”

Kategorijas