Policiste - tas ir dzīvesveids

2014. gada 7. marts 00:00

5236

Valda Gibala stāsta, ka no kārtībnieka kļuva par Ceļu policijas šefu

Lai arī no malas Satiksmes uzraudzības rotas vecākā inspektore Valda Gibala šķiet sievišķīgi trausla būtne, kolēģi policijā saka, ka Valda ir
mērķtiecīga sieviete ar stipru raksturu, cilvēks ar augstu atbildības sajūtu, kura darbā izvirza augstas prasības gan pret sevi, gan padotajiem, protams, arī smaidīga, laipna un atsaucīga.
- Vai tas bija bērnības sapnis - strādāt par policisti?
- Bērnības sapnis bija vairāk saistīts ar sportu. Pamatskolā man padevās vieglatlētika. Regulāri piedalījos sacensībās un sapņoju, kad izaugšu liela, mācīšos Sporta akadēmijā. Bet mans sapnis 9.klases beigās izgaisa. Par ģimeni gādāja mamma. Viņa smagi strādāja, lai nodrošinātu iztiku un izglītotu mani. Mamma pateica – vai nu būsi policiste, vai nebūsi nekas. Paklausīju mammai, jo neklausīt viņai nevarēja, un 16 gadu vecumā devos prom no mājām, lai apgūtu arodu. Bērnībā biju puiciska. Mani aizrāva tehniskas lietas, pamatskolā bija mācību priekšmeti, kas ļoti patika, savukārt citos sekmes kliboja, prāts vairāk nesās uz nedarbiem. Četrus gadus Limbažu 18.arodvidusskolā apguvu policijas kārtībnieka arodu. Kad aizbraucu uz šo skolu un sapratu, ka tā ir pārsvarā puiku skola, bija bail. Skolas laiks bija smags. Gribējās raudāt, gribējās mājās, jo bija ļoti liela fiziska slodze, bija disciplīna, no sekmēm bija atkarīga stipendija. Jo labāk mācījies, jo lielāka tā bija. Pateicoties savam spītnieces raksturam, nepadevos. Skolu pabeidzu kā teicamniece un augstskolā tiku uzņemta budžeta grupā. Jau skolas laikā sapratu, ka policija ir tā vieta, kurā es gribētu būt, un tas ir darbs, ko es gribētu darīt.
- Kā nokļuvāt Gulbenē?
- 2009.gadā pēc krīzes valstī situācija bija tāda, ka daudzi zaudēja darbu. Mana meitiņa Guntra bija vēl zīdainis, vīrs zaudēja darbu. Mans bijušais priekšnieks Pēteris Bašķers piedāvāja iespēju nākt strādāt uz Gulbeni kriminālpolicijā. Sākotnēji ļoti šaubījos, bet piekritu. Atnācu uz šejieni ar tādu domu, ka kādu brīdi te pastrādāšu un, kad viss nokārtosies, atgriezīšos Balvos, bet personīgajā dzīvē notika liela traģēdija, kas manu dzīvi apgrieza kājām gaisā. Smaga slimība pieveica manu vīru Guntaru. Mēs palikām divas. Es nezināju, kā dzīvot tālāk. Lai arī apkārt ir daudz un dažādi cilvēki, kuri atbalsta, grib palīdzēt, nosoda vai māca tevi dzīvot pareizi, jo, viņuprāt, viņi zina, kā vajag, savā būtībā tu esi viens. Viens ar savām bailēm, savu sāpi, kuru tu nedrīksti izraudāt vai izkliegt, jo mazās dvēselītes dēļ tev jābūt stiprai un ir jādzīvo. To, kā jutos, sapratīs tikai tas, kurš pats ir izgājis šim dzīves pārbaudījumam. Tā nu jau piecus gadus esmu Gulbenē un katru dienu mēroju ceļu no Balviem uz Gulbeni. Esmu pieradusi un īpaši neko nevēlos mainīt savā dzīvē. Gulbenē es esmu svešiniece, līdz ar to man ir vieglāk strādāt tādā ziņā, ka varu būt objektīva. Manī nav tā cilvēciskā faktora – es taču viņu pazīstu, mēs esam draugi vai tuvi paziņas.
- Vai nācies izjust spiedienu no pārkāpējiem?
- Cilvēki ir dažādi. Mans darbs ir smags ar to, ka pamatā ir jāsaskaras ar negācijām. Uz policiju neviens nenāk dalīties priekos vai izrādīt sajūsmu. Cilvēki bieži vien kabinetā jau ienāk agresīvi noskaņoti. Pat ja cilvēks ir vainīgs, viņš ir pārliecināts, ka visi citi ir vainīgi, tikai ne pats. Ir nācies saskarties ar to, ka, jo tu labāk izturies pret kādu, jo sliktāk pēc tam viss pavēršas pret tevi pašu. Un tas ir sāpīgi. Ja cilvēkam ir notikusi nelaime, gribas viņam palīdzēt, un tad, kad esi izdarījis savu darbu, cik labi vien spēj, tam cilvēkam tomēr kaut kas nepatīk un viņš uzraksta par tevi sūdzību, apmelo, sagroza faktus. Jebkurš ceļu satiksmes negadījums – tā ir apdrošināšana, nauda, tātad kāds būs neapmierināts, jo būs kāds, kas zaudēs kaut ko. Nenoliedzami, šis darbs psiholoģiski ir ļoti smags.
- Kā tiekat galā ar agresīvi noskaņotajiem?
- Man nav vienotas receptes, jo vados pēc situācijas. Labākā aizsardzība ir uzbrukums, un daudzi to izmanto. Ienāk kabinetā jau uzvilkti, dusmīgi, izlādē savas negācijas un nomierinās. Pārsvarā pagaidu, līdz cilvēks izkliedzas, un tad jau varam turpināt dialogu. Nav jēgas iesaistīties konfliktā ar šādiem cilvēkiem.
- Vai viegli nošķirt darbu no mājām?
- Ne vienu reizi vien esmu domājusi, ko gan es savā dzīvē varētu darīt citu. Man ir bijuši periodi kā jebkuram, kad gribas visu pamest un sākt darīt kaut ko pavisam citu. 2008.gadā iestājos Daugavpils Universitātē, lai apgūtu pilnīgi citu profesiju - iestādes vadītājs. Trīs gadi, ko es pavadīju universitātē, man ļoti daudz deva savas personības izaugsmes ziņā. Uz daudz ko sāku skatīties citādāk. Ja man dzīvē uznāk tāds brīdis, ka gribu kaut ko mainīt, tad es vienmēr sev pajautāju – kur ir problēma? Man tāpat kā jebkuram cilvēkam vienmēr ir izvēles iespēja – nepatīk savs darbs, ej, meklē un strādā ko citu. Bet tad tomēr es nonāku pie sākumpunkta, ka šis, lai arī cik reizēm tas smags un rūgts būtu, ir darbs, ko es gribu darīt.
- Iedzīvotāju acīs policijas tēls nav īpaši spožs!
- Kad uzsāku izglītošanos policijas jomā, tie bija citi laiki. Tad šī profesija bija prestiža, policistu cienīja. Diemžēl tagad tas tā vairs nav. Uzskatu, ka ļoti liela kļūda bija likvidēt Policijas akadēmiju, jo tur sagatavoja policistus konkrētā specializācijā, piemēram, ekspertus, izmeklētājus. Ja runāju par sevi, tad tie četri gadi, ko pavadīju arodvidusskolā, disciplīnas ziņā deva ļoti daudz. Mums iemācīja, ko nozīmē reglaments, subordinācija, mēs zinājām, kā ir jāuzvedas tad, ja telpā ienāk virsnieks vai priekšnieks. Domāju, ka cilvēkam, kurš vēlas godprātīgi darīt policista darbu, ir jāsaprot, ka policija - tas ir dzīvesveids. Kad aizbraucu mājās, nevaru aiztaisīt savas mājas durvis un nedomāt par darbu. Par darbu domāju vakarā, no rīta, gadās arī naktī. Ģimenes locekļiem ir jārespektē, ja cilvēks ir izvēlējies šādu darbu. Viņiem tas ir jāpieņem, jo ģimene jebkurā gadījumā cieš, jo ir jārēķinās ar neplānotiem reidiem, ir nakts stundas, reizēm jāstrādā ilgāk, jāstrādā svētkos.
- Kolektīvā pārsvarā jums ir apkārt vīrieši.
- Nešķiroju - vīrieši vai sievietes. Varbūt sākumā, kad man piedāvāja šo amatu, kaut kādā brīdī bija nedrošības sajūta. Domāju, kā nostāšos viņu priekšā, ko teikšu, kā viņi uz mani skatīsies – atnāca sieviete un tagad viņa dos rīkojumus, vadīs un organizēs mūsu darbu. Es savu dienestu uzsāku kā kārtībniece, izejot visus pakāpienus līdz vecākajai inspektorei, tāpēc zinu, kā jūtas kārtībnieks vai jaunākais inspektors. Varbūt sākumā viņiem arī bija visādas domas, to es nezinu, bet pašlaik esam sastrādājušies, man ir ļoti labs kolektīvs.
- Kā pavadāt brīvo laiku?
Ziemā man patīk slēpot. Vasarā relaksējos, strādājot dārzā. Ja darbā ir bijusi saspringta diena, paņemu lāpstu, uzroku dārzu, nopļauju zāli, sakrāmēju malku un jūtos vienkārši fantastiski. Man ļoti patīk arī makšķerēt. Pirms vairākiem gadiem braucu uz Krieviju, lai Volgā ķertu samus. Samus gan nenoķēru, bet piedzīvojums bija unikāls. Samus mēģināju ķert arī Daugavas lokos Latgalē. Man makšķerēšana ir sava veida atslodze. Patīk pats process, zivis nevajag. Patīk piecelties ļoti agri no rīta, doties uz Viļakas pusi, kur pie Žīguriem mežā ļoti jaukā vietā ir ezers. Tajā ir skaisti asari. Paņemt laivu, iebraukt ar to ezerā, kad saule vēl nav aususi, un izbaudīt klusumu.
Mājās man vienmēr ir bijuši arī dzīvnieki. Tagad man ir divi suņi - japāņu hins un Jorkšīras terjers - un kaķene, kuru mēs ar meitu pieņēmām savā ģimenē brīdī, kad dzīvnieciņš kļuva par nastu tā īstajiem īpašniekiem un tagad viņa ir mūsu mīlule. Ir arī papagailis, kuru uz ielas atrada un man uz kabinetu atnesa toreizējā Balvu rajona virsprokurore. Ir akvārijs ar zivīm. Atnāku mājās, un viņi visi mani sagaida.

Par Valdu

◆ Dzimtā vieta: Viļaka.
◆ Dzimusi: 1980.gada 3.maijā.
Mācījusies: Viļakas vidusskolā, Limbažu 18.arodvidusskolā, Latvijas Policijas akadēmijā, Daugavpils Universitātē.
◆ Darba vietas: Balvu rajona policijas pārvalde, tagad – Gulbenes iecirknis.
◆ Meitiņa: Guntra –
5 gadi.
◆ Vaļasprieki: makšķerēšana, darbs dārzā.
◆ Ģimenes mīluļi: japāņu hins, Jorkšīras terjers, kaķis, papagailis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Policiste - tas ir dzīvesveids

Kategorijas