Ingūna Ķuda: “Esmu laimīga!”

2014. gada 7. marts 00:00

1163

Dzimusi gulbeniete – Latvijas gada vecmātes titula ieguvēja

Uzrakstīt par 44 gadus veco liepājnieci Ingūnu Ķudu, dzimušu Pūteli, “Dzirksteli” rosināja vairāki laikraksta lasītāji, kas zvanīja vai rakstīja redakcijai un vaicāja: “Vai zināt, ka par Latvijas 2013.gada vecmātes titula ieguvēju ir kļuvusi mediķe, kura dzimusi un augusi Gulbenē? Pēc vidusskolas Ingūna devās mācīties medicīnu uz Rīgu. Tad praksē uz Liepāju, tā arī tur palika. Nu jau gadus 20 tur dzīvo. Vispirms bija vienkārši vecmāte, tagad jau ir virsvecmāte, ir arī sava privātprakse. Sirsnīga, smaidīga, jauka.”
Latvijas Ārstu biedrības, Māsu asociācijas un Rīgas Stradiņa universitātes piešķirtā “Gada balva medicīnā 2013” un tostarp uzvarētāja nominācijā “Gada vecmāte” tika noteikta saskaņā ar iedzīvotāju balsojumu. Līdz ar to var apgalvot, ka I.Ķuda ir ieguvusi savu pacientu simpātiju balvu. Savā profilā “www.draugiem.lv” I.Ķuda raksta: “Esmu laimīga.”

Uz Gulbeni - ļauties, lai palutina!
“Esmu dzimusi Gulbenē, te pavadījusi bērnību, skolā gājusi. Šī ir mana dzimtā pilsēta. Draugiem Liepājā allaž saku, ka Gulbenē ir manu vecāku mājas. Uz Gulbeni braucu paciemoties pie mammas Vijas, atpūsties, ļauties, lai palutina, satikties ar radiņiem, bērnības draugiem. Gribētos atbraukt biežāk, taču ceļš no Liepājas līdz Gulbenei ir tāls,” “Dzirkstelei” saka I.Ķuda.
No bērnības atmiņām laimīgākie mirkļi esot tie, kas pavadīti mājās kopā ar māsu. “Mūs auklēja vecmāmiņa. Pati jaukākā vecmāmiņa pasaulē! Mana bērnība bija nebēdnības pilna, jo mēs bijām liela saime - 22 māsīcas un 4 brālēni,” stāsta I.Ķuda. Viņas skolas gaitas pagāja toreizējā Gulbenes 1.vidusskolā. “Mana skolotāja visus 12 gadus bija tolaik ļoti jaunā un joprojām simpātiskā, arī stigrā un foršā Ligita Zitāne. Mana klase bija draudzīga. Tas bija padomju laiks. Tālaika realitāte. Es skolas gados ne ar ko īpaši neizcēlos, varoņdarbus nesastrādāju, bet mācījos labi, mācību stundas nekavēju,” bilst I.Ķuda.

Profesijas izvēli ietekmēja kaimiņiene
Starp citu, interesēties par medicīnu un vecmātes profesiju viņa sākusi, vēl būdama pamatskolas klašu skolniece Gulbenē. Un tas tāpēc, ka Ingūnas kaimiņiene, kuru draugi sauca par Toņu, tolaik strādāja Gulbenes slimnīcas dzemdību nodaļā par vecmāti. “Man patika, kā ar saviļņojumu un prieku viņa runāja par savu darbu. Un tad viņa man ļāva tajos šausmīgi stingrajos padomju laika dzemdību nodaļas apstākļos iešmaukt nodaļā un paskatīties, kā dzimst bērni. Atmiņā man ir palikusi dzemdību zāle, kāda tā bija pirms 30 gadiem, - kā ledusskapis, kas pilns ar tortēm jeb bērniņiem. Tie satīti kā kūniņas gulēja, kā zirnīši - cits pie cita,” atminas I.Ķuda.
Jau tolaik viņai licies, ka vecmāte ir tā profesija, kuru iemācās uz mūžu. Jau tad, meitene būdama, Ingūna saprata – izvēloties šo nodarbošanos, vairs to nemainīs ne pret ko citu. Tā taču ir tik radoša, sievišķīga, grūta un atbildīga profesija! “Pienāca vidusskolas izlaidums. Gandrīz visi klasesbiedri iestājās kādā augstskolā Rīgā, taču es iestājos Rīgas 1. medicīnas skolā, lai kļūtu par vecmāti. Nepaklausīju mammu, kura teica, ka jāmācās par ārsti. Laikam kāds augstāks spēks tā gribēja, lai tā notiek,” atzīst I.Ķuda. Iegūstot mediķes diplomu, I.Ķuda tolaik vēl pēc valsts sadales principa tika nosūtīta darbā uz Liepājas slimnīcu. Te viņa sākusi un joprojām turpina darba gaitas medicīnas nozarē. Liepājniece viņa ir jau 23 gadus.

Ar 24 stundas ieslēgtu mobilo tālruni
Par savu tagadējo dzīves un darba vietu Liepāju I.Ķuda runā kā romantiķe: “Burvīga pilsēta, vējaina, liela, ar īpašu auru, sena un noslēpumaina! Tā ir pilsēta starp ezeru un jūru. Ar prieku acīs satieku mazuļus un viņu vecākus Liepājas ielās. Kad man jautā, cik bērnus es kā vecmāte esmu pieņēmusi, saku - vienu lielu Liepājas vidusskolu! Liels prieks, ka es sievieti jau pazīstu gadus 20 un viņa atkal nāk stāties grūtniecības uzskaitē. Sasveicinoties viņa saka: “Kāds prieks jūs atkal satikt, es ilgojos pēc mūsu sarunām!” Tad jūtos gandarīta par savu darbu,” saka Ingūna.
Protams, ikvienas vecmātes darbā šodien ir ienākušas jaunās tehnoloģijas. Taču, kā uzsver I.Ķuda, “vecmātes būtība mūžu mūžos nemainīsies, jo tā ietver sūtību palīdzēt sievietei laist pasaulē veselu bērnu, sniegt padomu, atbalstīt viņu, iedrošināt nepadoties, iemācīt aprūpēt bērnu, būt stiprai pēc dzemdībām”. Viņa šodien labi apzinās savu profesionālo varēšanu. Tā nav lielība, kad I.Ķuda saka: “Esmu domājusi, ka varētu dzemdības pieņemt arī ekstrēmos apstākļos, piemēram, pilnīgā tumsā, mežā, pļavā, lidmašīnā.”
Ingūna saka, ka 24 stundas diennaktī viņas mobilais tālrunis ir ieslēgts un ir vienmēr līdzās, “ja gadījumā ir jāpalīdz ar padomu kādam, kuram tobrīd ir pilna sirds”.
“Mani dēvē par balto raganu”
“Kā kļūt par labāko vecmāti, cik viegli vai grūti tas ir, to atbildēt nespēju. Es strādāju lielā stacionārā, ar lielu kolektīvu. 15 gadus esmu Liepājas slimnīcas virsvecmāte. Atbildība ir par visu kolektīvu, pacientiem. Strādāju arī privātpraksē par vecmāti. Uzmanu savas pacientes visus deviņus grūtniecības mēnešus, pieņemu mazuļus pasaulē. Darba gaitu sākumā biju jauna, likās, ka jūra ir līdz ceļiem, tikai ar gadiem, mācoties arī no savām kļūdām, esmu kļuvusi par labu speciālisti,” atzīst I.Ķuda. Viņa savu darbu dara, vaicājot sev, kā pati gribētu, lai pret viņu izturētos grūtniecības un dzemdību laikā. Ar sapratni, ar iecietību, ar iejūtību, protams!
“Mani dēvē par balto raganu. Un es jau arī visu to, ko no sevis, savas sirds un labā prāta atdodu sievietēm, saņemu atpakaļ! Bērniņa nākšana pasaulē ir laimes, mīlestības un saviļņojuma mirklis. Šīs pozitīvās emocijas ir milzīga enerģija. Laimes asaras vecāku acīs es redzu ikdienā. Tā arī es varu smelties spēku un iedvesmu ikdienai. Un nezaudēt vēlmi strādāt arī smagajos brīžos, kad nākas pieņemt grūtas dzemdības, kas ir garas, sarežģītas, emocionāli spriegas. Ja vēl jāzaudē bērns, tie ir pavisam tumši brīži,” stāsta I.Ķuda, atgādinādama, ka vecmātes darbā nav tikai laimes brīži vien. Reizēm šo grūtumu vārdos nemaz nevarot izteikt. Tas ir ne tikai fizisks, bet arī morāls pārgurums. I.Ķuda šo dvēseles stāvokli raksturo ar vārdiem: “Liekas, ka esmu kā sadegusi.”

Patīk palutināt ģimeni ar garšīgiem ēdieniem
I.Ķuda saka, ka, “līdz pēdējai vīlei būdama vecmāte”, viņa ir arī laimīga sieviete savā privātajā dzīvē. “Mana ģimene ir maza, tajā ir trīs cilvēki – Anrijs, kurš mācās 4.klasē, spēlē tenisu un labprāt peld, mans vīrs Uldis, kurš strādā dāņu uzņēmumā un ir pirtnieks, un es. Mūsu ģimenes hobiji ir saistīti ar dabu. Sēņošana, makšķerēšana, latviešu pirts tradīcijas, pirtsslotu, ārstniecisko tēju vākšana, pastaiga mežā, vizināšanās ar laivu ezerā un, protams, būšana pie jūras!” viņa stāsta. Patīkot palutināt savus mīļos cilvēkus ar garšīgiem ēdieniem. Pat mājās viņa neprotot neko nedarīt.
“Šobrīd kā sieviete jūtos izcili - esmu gudra, jauna, stipra. Zinu, ko es dzīvē gribu un ko varu. Esmu laimes lutekle. Novēlu ikvienai sievietei būt laimīgai un tikai pašai būt savas laimes kalējai. Esmu latviete, mans sapnis – lai latvieši dzīvotu savā dzimtenē. Darīsim katrs savu darbu no sirds, būsim stipri garā un sirdī!” vēl I.Ķuda.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ingūna Ķuda: “Esmu laimīga!”

Kategorijas