Izrādās – dzīvoju ar svešo

2014. gada 7. marts 00:00

Lai izvairītos no nepatīkamām un juridiski piņķerīgām situācijām, labākais risinājums ir noslēgt laulību

«Laulība jeb juridiski noformētas attiecības ir vienīgais veids, kā valsts var garantēt zināmu aizsardzību ģimenes locekļiem, kas nav asinsradinieki. Tikmēr nereģistrētās attiecībās abi partneri no juridiskā viedokļa ir sveši cilvēki,» par ievērojamo neprecēto pāru skaitu (2012. gadā šādās savienībās dzimuši 44 procenti bērnu) un līdz ar to nesakārtotajām mantiskajām attiecībām trauksmi ceļ Latvijas Zvērinātu notāru padome. Vienlaikus speciālisti norāda, ka pienācis pēdējais laiks valstij domāt par partnerattiecību likumu, jo visas pazīmes liecina, ka laulības institūcija tuvojas savam norietam.

Bieži paliek tukšā
«Presē kļuvis raksturīgi atbalstīt šādu savienību – kam gan smērēt papīrus! Taču līdz ar to materiālās lietas paliek neatrisinātas,» situācijas nopietnību raksturo zvērināta notāre Daina Andersone. Kārtojot mantojuma lietas, viņas praksē bijis daudz tādu gadījumu, kad no likumiskā viedokļa nākas neprecētajam partnerim piedāvāt to sarežģītāko mantošanas ceļu vai pat aizraidīt tukšā, jo «svešajam» nekas nepienākas. «Var notikt arī tā, ka pēc partnera nāves īpašums nonāk valsts rīcībā, jo skaitās bezsaimnieka manta. Otram izsolē jāizpērk dzīvoklis, kur abi daudzus gadus kopā nodzīvojuši. Tāpat nav patīkami gadījumi, kad uzrodas vai tiek atrasti mantinieki, ar kuriem nav iespējams saprātīgi vienoties atpirkt īpašumu. Te izšķirošas ir savstarpējās attiecības. Taču no likumiskā viedokļa viņiem nekas netraucē paprasīt tirgus cenu vai pateikt – piedodiet, bet man pašam vajag, kur dzīvot!» modelē D.Andersone, piebilstot, ka palikt bešā var ne tikai partnera nāves, bet arī attiecību iziršanas gadījumā. Vienā jaukā dienā tā saucamais civilvīrs, uz kā vārda reģistrēts īpašums, var paziņot, ka ir iemīlējis citu, tāpēc draudzenei jāsavāc mantiņas un jādodas prom. Tas nekas, ka desmit gadu laikā abi bija taisījuši remontu, gādājuši mēbeles un stādījuši dārzu. «Ja kopdzīves laikā saglabāti kādi čeki, tiesā vēl kaut ko var pierādīt. Citādi, ja attiecības sabojātas, ar nevēlamo partneri ir ļoti viegli tikt galā,» brīdina notāre.

Neatstāt svītriņu tēva vārda vietā
Nereģistrēta laulība ietekmē ļoti daudz dzīves jomu, bet galvenās ir mantojuma un ģimenes tiesības. «Domājot par nereģistrēto attiecību riskiem, pirmais, kas ienāk prātā, parasti nav, ka nedabūšu pabalstu partnera nāves gadījumā, kaut gan daudziem arī tas ir izšķirošs. Problēmas rodas daudz būtiskākās lietās,» turpina D.Andersone. Piemēram, bieži sastopamas situācijas, kad kopdzīvē piedzimst bērns, bet tēvs netiek reģistrēts. Arī tik banāla iemesla dēļ, ka tas liks zaudēt vientuļās mātes statusu un pabalstu. Tomēr pēc gadiem šī nevērība var nejauki atspēlēties. «Vienā lietā bija jāmanto kāda vīrieša īpašums. Viņš vairāk nekā 20 gadu bija neprecējies nodzīvojis kopā ar sievieti un dēlu, kuru tā arī nebija reģistrējis kā savu. Pēc tēva nāves jaunais vīrietis mēģināja pierādīt tiesā, ka ir viņa dēls, tomēr tas neizdevās, un visu mantoja mirušā bērni no pirmās laulības,» notāre mudina jaunos vecākus dzimšanas apliecībā tēva vārda vietā neatstāt svītriņu. Lai to nokārtotu, atliek abiem kopā doties uz dzimtsarakstu nodaļu, kur tēvs var iesniegt paternitātes pieteikumu. Pat ja mamma un tētis neapprecēsies, atvase kļūst par neatraidāmo mantinieku, kuram neviens nevarēs atņemt savu daļu no tēva mantojuma.

Trīs risinājumi, bet vislabākais – partnerattiecību likums
Lai arī noslēgt laulību no mantiskā viedokļa patlaban ir visizdevīgākais variants, pastāv vēl citi risinājumi. Taču tie jāparedz jau laikus, kā arī jārēķinās, ka mantošanas gadījumā nāksies šķirties no lielākas summas. «Ja laulātais laulātajam ko dāvina, pārdod vai manto, valsts nodeva ir zem viena procenta. Savukārt, ja, piemēram, uzrakstīts testaments un manto «svešais», tā jau ir 15 procentu,» skaidro D.Andersone, neprecētus pārus tomēr iedrošinot nokārtot savas mantiskās attiecības kaut šādā juridiskā formā. Tāpat partneri var noslēgt mantojuma līgumu. No testamenta tas atšķiras ar to, ka šo līgumu abi slēdz kopā un vienpusēji to nevar atsaukt. Risinājums meklējams, arī pārrakstot pusi īpašuma uz sava partnera vārda. Taču šajā gadījumā tieši ar pusi un ne vairāk mierīgu sirdi var rēķināties civilvīrs vai civilsieva.
Šie sarežģītie, dārgie un daudzie mantošanas gadījumi speciālistus vedina domāt, ka tomēr nepieciešams kāds daudz radikālāks risinājums – partnerattiecību likums, kas regulētu neprecētu, bet kopā dzīvojošu cilvēku juridiskās attiecības. «Var jau teikt – fui, ejiet laulāties! Taču reālā situācija rāda, ka cilvēki to dara nelabprāt. Katram ir savi, arī ļoti objektīvi, iemesli. Dzīve iet uz priekšu, un laulības institūcija pamazām izzūd, tāpēc jādomā, ko likt vietā. No valsts puses nav taisnīgi to atstāt. Likumam par partnerattiecībām jau bija jābūt!» pārliecināta D.Andersone. Kamēr likuma nav, neprecētajiem jādara viss iespējamais, lai nepaliktu pie sasistas siles.

Problēmsituācijas nereģistrētās attiecībās
Nav tiesību uz kopīgu mantu; mantojumu; pabalstu partnera nāves gadījumā; trūcīgās ģimenes statusu; adoptēt; bez otra vecāka reģistrēt jaundzimušo; saņemt nodokļu atmaksu par izdevumiem partnera izglītībai vai ārstniecībai; saņemt ienākuma nodokļa atvieglojumus, partneriem šķiroties; pretendēt uz valsts nodevu atvieglojumiem, kādi pienākas, slēdzot darījumus laulāto starpā; saņemt partnerim uzturēšanās atļauju; izmitināt vai deklarēt partneri īrētajā mājoklī; pārņemt īres līgumu partnera nāves gadījumā; saņemt informāciju par partnera veselības stāvokli un iesaistīties ārstēšanas procesā.
Avots: LZNP

Dzīvo ar prātu, nevis sajūt un izvēlas
Iveta Rukmane, psihoorganiskās analīzes psihoterapeite
◆ Patlaban sabiedrībā laulību vairs stingri nepieprasa un ar pirkstiem nebaksta neprecētus, bet kopā dzīvojošus cilvēkus. Arī pati dzīve kļuvusi daudz straujāka un dinamiskāka, kas nozīmē, ka cilvēki vairāk dzīvo saskaņā ar prātu.
Lielā mērā tas saistīts ar iepriekšējo negatīvo pieredzi. Lai nejustu sāpes, neapzināti ceļam aizsardzības mehānismu, cenšoties visu «filtrēt» caur prātu. Līdz ar to noslēdzam piekļuvi arī pozitīvajām un patīkamajām sajūtām – priekam, mīlestībai un citām dziļām jūtām. Nevaram sajust, ko jūtam pret otru, un tāpēc vairs nespējam brīvi uzticēties, paļauties un uzņemties atbildību par sevi attiecībās, kur nu vēl par otru. Negribam atzīt sev, ka attiecības vienmēr ir darbs un pirmkārt ar sevi. Tā ir spēja apzināties, kas ar mani konkrētajā brīdī notiek, ko īsti jūtu un ko ar to varu iesākt. Tāpēc arī kļuvis grūtāk uzņemties atbildību, ka saku otram «jā» uz mūžu. Ne sievietēm, ne vīriešiem nav stingru garantiju, ka pēc gadiem mīlēšu savu partneri un gribēšu būt ar viņu kopā.
Vēl ir dažādas bailes, kāpēc partneri nereģistrē attiecības. Dzirdēts, ka cilvēki saka – jā, vajadzētu apprecēties, bet gribas «pa smuko», taču nav naudas, lai noorganizētu skaistas kāzas. Tas man liek domāt, cik patiesa un pamatīga ir šī vēlme saistīt savu dzīvi ar otru cilvēku. Attiecību reģistrēšana ir dziļš solis, bet kāzas tikai virspusējs tā atspulgs. Domājot par patieso attiecību dziļumu, mani vienmēr «uzrunā», cik cilvēks ir attiecībās ar sevi, sajūt, apzinās sevi un spēj dot otram. Lielākās bailes parasti ir tās, ka viens no partneriem vai abi negrib tādu ģimeni, kāda bijusi viņu vecākiem. Baidāmies atkārtot iepriekšējo pieredzi. Tāpat sievietēm ir bail uzticēties vīriešiem, savukārt stiprais dzimums baidās uzņemties atbildību. Parasti tas notiek tāpēc, ka vecāki ģimenē nav izkopuši bērnā vajadzību nostāties pašam uz savām kājām. Patlaban problēma ir arī tā, ka nenotiek pieaugšanas iniciācija. Piemēram, senās indiāņu ciltīs var novērot rituālus, kad ar attiecīgām darbībām jauni cilvēki tiek iecelti pieaugušo kārtā. Rietumu pasaule tādās lietās neiedziļinās.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Izrādās – dzīvoju ar svešo

Kategorijas