,,Līdz pēdējam zobam!”

2014. gada 11. marts 00:00

(Turpinās no 4.marta)

Man vecie ļaudis šķituši kā mazi bērni: reizēm bezpalīdzīgi, arī raudulīgi, uzmanību prasoši, nesavaldīgi akūtās dzīves situācijās, reizēm naivi, neprognozējami, bet reizēm tik mīļi savā vientiesībā. Savā ikdienas darbā aprūpes iestādes darbinieki cenšas pagriezt vecā cilvēka domas uz pozitīvo pusi, iedvest dzīvesprieku un kaut mazu optimisma dzirksti. Tomēr panākumi bieži izpaliek arī personāla noslogotības un mazā atalgojuma dēļ, kas padara strādājošos mazāk atbildīgus, un cilvēkus pārņem rutīna. Vēroju, kā savstarpējās attiecībās reizēm iemājo egoisms un augstprātība. Veco ļaužu - mūsu klientu - dienas reizēm drūzmējas dzīves koridorā kā pelēkas večas – vienādi līkas un greizas. Kas viņu garu iztaisnos? Ir ļaudis, kuriem nepatīk savu gadu cipars un sajūtas, slimību izpausmes, kas pie ikdienas rūpēm un domām ķeras kā dadži pie apģērba un traucē izbaudīt to, ko liktenis kā pozitīvu bonusu devis šodien. Reizēm rodas vēlēšanās izstāstīt lielo patiesību par to mūsu „aprūpes ķēķi” un visu to nepatīkamo, ar ko nākas sastapties, bet vēl laikam neesmu tam nobriedusi, un par to jau arī rakstīju iepriekšējā sacerējumā „Vecums nenāk viens.” Sūra ir patiesība, ka dzīve vecuma galā daudziem paliek tukša eksistence, kad rodas jautājums: „Kāpēc gan es dzīvoju? Man jau tik daudz gadu! Nekas iepriecinošs vairs nespīd!” Es jūtu nepieciešamību uzmundrināt savus klientus, veicinot rosību, cerību un ticību labajam līdz pēdējam zobam un arī pēc tam, aicinot, ciparu, kas izsaka mūža ritējumu, ignorēt! Taču dzīve diktē savus noteikumus. Katrs ir tik jauns, cik jūtas! Bet ja nu sajūtas viļ? Arī būt, kā tautā saka, bērna prātā, nemaz nav tik slikti? Optimisms man ir kā dzīves sāls un arī kucēna prieks ir uzmundrinošs.
Manā darbā vienmēr ir ļoti noderējušas medicīnas zināšanas, reizēm tās ir arī traucējušas, jo labāk ir nezināt, neredzēt, nesajust dzīves tumšās puses – tad miegs naktī mierīgāks! Apmeklētie 5 mēnešu pēcdiploma apmācības kursi psihiatrijā man devuši saprašanu par vistrauslāko cilvēka sfēru – psihi, un man bieži ir bijis kauns, kad vecais cilvēks, kļūstot bīstams sev un apkārtējiem, jānosūta ārstēties uz psihoneiroloģisko slimnīcu, cerot, ka klientu vai nu apārstēs vai arī mēs to vairs nesatiksim… Jo vecāki ļaudis, jo vairāk psihiatrijas problēmu. Cilvēki to dīvaini uztver. Ja slima sirds vai kāds cits orgāns, to apspriež, stāsta radiem un katram, kas uzklausa, kamēr pret psihiskajām slimībām sabiedrībā jūtu tādu kā kaunu un noliegšanu, tas ir tabu.
Privātajā dzīvē nācās piedzīvot gaišu cerību piepildījumu. Vīram Paula Stradiņa slimnīcā 2007. gada maijā veica komplicētu sirds operāciju. Profesors Romāns Lācis ar savu komandu uzdāvināja mums daudzus aktīvas dzīves gadus. Šādas operācijas ietilpa valsts programmā, un mums nekas nebija jāmaksā. Es sajutu, cik liela nozīme ir tam plecam, kas mani stutējis jau daudzus gadus un blakus ir joprojām. Es nekaunējos ar savām lūgšanām vērsties pie Visaugstākā, kaut nebijām reliģioza ģimene. Lūgšana deva spēku un pārliecību, ka vīra sirds pukstēs un kalpos vēl kādu laiku. Kad viņš atsāka braukt ar auto un koriģēt mūsu dzīvi, es atviegloti nopūtos: Paldies Dievam, vēl viens vinnests dzīves loterijā! Medicīna kopš Latvijas Trešās atmodas un neatkarības atgūšanas ir ļoti progresējusi un, neskatoties uz sastopamo cilvēku skepsi, kas palaikam jūtama sabiedrība, es varu teikt: Cepuri nost mūsu medicīnas korifeju priekšā! Ir arī lielas zvaigznes, augstas orbītas! Mēs žilbstam no tā spožuma un jūtamies mazi un nevarīgi savās ierobežotajās profesionālajās spējās un varēšanā. Saudzēsim mūža garumā savu veselību un paļausimies uz ārstu gudrību, veiksmi un būsim iejūtīgāki pret mediķu darbu! Diemžēl dakteris nav Dievs, tikai viņa kalps un bieži tikai visparastākais sulainis!
Kamēr bijām aizņemti ar domām un raizēm par vīra slimību, mūsu vecākā mazmeita, toreiz ģimnāzijas 12.klases skolniece, bija izperinājusi savā galvā ideju par došanos uz ārzemēm aukles darbā, jo viņai Latvija nelikās tā laimes zeme, kurā varēs iegūt augstāko izglītību un dabūt normāli atmaksātu darbu. Toreiz es atcerējos kaut kur izlasīto sentenci: „Dullā jaunība ir liels mūža gadu zaudējumu laiks, jo prāts daudziem atnāk tikai līdz ar jaunības beigām – ap gadiem 30.” Kaut šī sentence vēlāk izrādījās neprecīza, tomēr jaunības trakums nebija pa manam prātam. Nākamajās dienās pēc skolas izlaiduma viņa posās plašajā pasaulē un labi, ka izvēles vieta bija tepat Eiropā - Nīderlandē. Savu dzīves scenāriju mazmeita rakstīja pati. Par laimi, telefona sakari bija kļuvuši jau diezgan moderni, un mēs varējām sekot viņas veiksmēm un neveiksmēm, bet es šaubos, vai mēs spētu izturēt to nervu spriedzi, kas būtu, ja arī citi mazbērni dotos nezināmās tālēs. Mums, par laimi, aizceļotājos pieteicās tikai viens mazbērns, kas veiksmīgi atrada savu jauno māju, ģimeni un laimi ārpus Latvijas. Dzīve ir kā loterija, kur gadās arī laimīgās lozes. Pārējo lielo mazbērnu dzīves rit Latvijā, iegūstot gan izglītību, gan dzīves rūdījumu savā zemē.
Lielā mazmeita ierastajā vēstuļu formātā uzrakstīja tikai dažas vēstules, kuras es bieži pārlasu un ar nožēlu konstatēju, ka modernie saziņas līdzekļi ir maz emociju sazināšanās veids, kas nedod paliekošu prieku dvēselei. Par ikdienas problēmām jau ātrsaziņā neviens negrib runāt. Jaunajai paaudzei veco gudrības neder. Nekas nenāk viegli! Pēc divu gadu prombūtnes vecākā mazmeita Latviju apmeklē periodiski un nesaista ar to savu nākotni. Viņa vēstulītē atzinās:
“..Jūtos te skaista, gudra un mīlēta. Sajūta ir tagad kā mājās…Traki laba sajūta, ka varu universitātē piecelties kājās un runāt holandiski, pat, ja mana pieredze, salīdzinot ar citiem, – nekāda… Meklēju arī darbu. Nekas nav tik vienkārši, kā domāju. Ja sākumā darba meklējumos lietoju angļu valodu, tad tagad runāju holandiski. Ir darba pārrunas vienā firmā. Ja nekas labāks nesanāks, taisīšu hamburgerus un svētdienās saldējumus...” Tāds optimisms uzlādēja arī mūs.
Kad rudenī jaunizceptā ārzemniece atlidoja uz Latviju uz dažām dienām nokārtot svarīgus dokumentus, mēs saprotam, ka viņas lēmums palikt ārzemēs ir negrozāms un Latvija viņai jau maz ko nozīmēja. Ar ģimeni, kurā strādāja sākumā par auklīti, viņa bija pabraukājusi pa pasauli un izbaudījusi kultūras šoku un izvirzījusi savas dzīves perspektīvas citā jomā. Viņa bija atbraukusi uz Latviju tikai uz īsu brīdi pēc dažiem dokumentiem. Toreiz - mēs mēnesi pirms Jaungada pušķojām egli, lai uzturētu sevī brīnišķīgo ilūziju, ka esam visi kā Ziemassvētkos kopā. Ūdens traukā turētā egle nodzīvoja līdz īstajiem Ziemassvētkiem un izdzina jaunas, vismaz sprīdi garas atvases, jaunus zariņus, kas ļoti smaržoja, tā apliecinot, ka var īslaicīgi augt arī tā… Mēs jau kādreiz jaunībā svinējām tādus neīstus Ziemassvētkus. Tad vīrs, iesaukts padomju armijā kā kara ārsts, tika beidzot brīvs, un mēs nenotikušos kopējos ģimenes svētkus arī toreiz svinējām neierastā laikā. Pavasaris bija laukā un mūsu sirdīs, bet mēs sēdējām pie ziemīgi izpušķotās eglītes, tā vēloties atgūt neizbaudīto Ziemassvētku prieku.
Sev aizvien uzdodu jautājumu, vai prieka pēc, bēdas dēļ vai piedzīvojumus un labāku dzīvi meklējot latvieši dodas pasaulē un vai pienāks laiks, kad daļa atgriezīsies.
No mūsu radiem uz ārzemēm pa šo laiku ir aizbraukušas vairākas ģimenes, un katrai ir savs stāsts. Internetā no tālienes „atlido” pa vēstulei, pa fotogrāfijai interneta “draugu” albumā. Sociālie tīkli neredzamām saitēm reizēm savieno. Skaipā varam cits citu arī redzēt. Sazināmies, bet patiesās izjūtas, ko sirdis jūt, jau nav izstāstāmas...
Kādu dienu aizbraucu uz kaimiņpagastu un ieklīdu mājās, kur vēl pagājušajā gadā dzīvoja radinieki. Nu vairāk nekā 365 dienas kopš tuvie radinieki ir projām citā valstī, citā pasaulē, jaunā dzīvē...Aizbrauca viņi pēkšņi, nebrīdinot, neatvadoties un tikai tagad es aptvēru, cik tas viņiem nācies grūti... Pazuda, kā saka, gandrīz bez pēdām. Sarakstāmies “draugos” īsi un kodolīgi. To, ko gribētos teikt, bieži noklusējot. Tikai pēc ilgāka laika atraisījās domas un es uzzināju, kādas emocijas un motīvi viņus aizsauca „tālēs zilajās.” Aizbrauc tik daudzi, un tas jau liekas pat ļoti pierasti. Todien, iegriežoties viņu pamestās mājiņas mājas pagalmā, salasīju ābolus pusaizaugušajā dārzā un pamanīju, vējā vientuļi zvārstoties, divas bērnu šūpolītes, un tas aizķēra manu sirdi. Apjēdzu notikuma traģismu: vēl viena 5 cilvēku ģimene ir „tālēs zilajās”. No mazās Latvijas emigrējuši 300 000 cilvēku! Cik daudz pamestu vietu, sētu, pajukušu ģimeņu! (Labi, ja aizbrauc visa ģimene!) Prātā ienāca Larisas Mondruss kādreiz dziedātās dziesmas piedziedājums: „Svešā zemē stādu rozes, plūcu sārtās magones. Sen ir aizmirsusies dziesma - tā no dzimtenes.” Es neaicinu atpakaļ savus radiniekus, jo saprotu, cik bieži nav iespējams atrast drošu atsperšanās punktu Latvijā... Ja tā, tad pieminiet Latviju, kā teica Jānis Jaunsudrabiņš! Pieminiet vienmēr, lai cik labi vai slikti jums tur klātos!
Pieminiet sevis un palicēju dēļ, kas negrib, nedrīkst jūs aizmirst un gaida jūs!
Radās pārdomas: vai mazmeita, braucot uz Nīderlandi - savu jauno mājvietu, izjuta to pašu ko es? Savā dienasgrāmatā portālā “Draugiem.lv” toreiz rakstīju:
,,Līdz mājām vēl tālu – atkal zib kilometri trakā skrējienā, un ar katru soli mans mērķis ir tuvāk un tuvāk. Es steidzos, jo mani gaida. Kad projām braucu uz jaunu dzīvi, es raudzījos bieži pār plecu atpakaļ, uz savām vecajām mājām... Tagad nezinu, kur manas īstās mājas: vai tur, Latvijas ārēs, jau miglā iejukušas, zvaigžņu segu plecos uzmetušas? Vai varbūt mājas ir manā priekšā, kurp traucos uz saulaino un savu jaunatrasto zemi, lolotu un koptu vietu, ar manas Latvijas liepas dēlī iecirstu manis izvēlētu vārdu - ,,Mana māja”! Mana mazā jaunā māja! Lai vietējie ievēro un apskauž! Tur tagad rit mani rīti un atbrien vakari! Mani gaida saulaina māja ar gaišu logu, bet mana Latvijas ligzda ietinusies maigā miglā. To sajūtu, bet neredzu... migla sedz skatu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

,,Līdz pēdējam zobam!”

Kategorijas