"Savai mīļai vecmāmiņai šodien mīļus vārdus nesu….”.

Inese Bodunova, Stāķu pamatskolas skolotāja

2014. gada 12. marts 11:17

3871

"Savai mīļai vecmāmiņai šodien mīļus vārdus nesu….”.

Pa skolas taciņu nāk vecmāmiņa, moža, mazliet norūpējusies, tomēr smaidīga. Gaidīta. Ik pa brīdim skolas logā lūkojas kāds acu pāris, vai nenāk mana vecmāmiņa? Un viņa nāk… …tā iesākās 7. marta rīts Stāķu pamatskolā.

Vecmāmiņa ikvienam bērnam ir īpaša, jo viņa ir vismīļākā un vislabākā. Vecmāmiņa ir tā, kura pažēlo un samīļo, vecmāmiņa prot izcept garšīgākās pankūciņas, prot izadīt visskaistākās un vissiltākās zeķītes. Omītes ir saprotošas un mūsdienīgas, jo prot vadīt automašīnu, darbā un ikdienā izmanto datoru un skaipu. Tas nekas, ka omītes sejā iezagusies kāda rūpju ievilkta rieviņa, viņa vienalga ir jauna un skaista.

Mazbērni, gatavojoties šim pasākumam rūpīgi izvērtēja priekšnesumus, kuri būtu jāiekļauj scenārijā un, kuri, zinot savu omīšu gaumi, būtu mazliet jāpārveido. Tātad katrs priekšnesums tika stingri cenzēts, pirms izpelnījās būt par cienīgu kuplināt un rotāt šo pasākumu.

Vecmāmiņām tika piedāvāts noklausīties azartiskas un skanīgas dziesmas, noskatīties dažāda stila muzikālus un teatrālus priekšnesumus, gremdēties latvju tautas deju pasaulē, baudīt skolas jauno pianistu sniegumu, kā arī priecāties un līdzdzīvot leļļu teātra izrādes varoņiem. Mums tiešām bija daudz ko parādīt!

Pēc koncerta mazbērni aicināja savas vecmāmiņas uz kopā darbošanos 3 dažādās darbnīcās, kurās tika dota iespēja izgatavot dāvanu kastīti, izveidot sev piemērotu dzijas rotu un iemācīties kādu jaunu rotaļu.

Interesanti, ko bērni saka par šo pasākumu?

„Man patika, ka varēju pavadīt laiku kopā ar vecmāmiņu. Man ļoti patika, ka vecmāmiņa priecājās par maniem sasniegumiem, ka es tik daudz ko māku.” (Dace)

„Es priecājos par to, ka vecmāmiņa tika uz šo pasākumu.” (Signija)

„Man kopā ar vecmāmiņu patīk darīt jebkuru darbiņu!” (Agnese)

„Man patika vecmāmiņu sveikšana un darbošanās kopā.” (Toms)

Mazajam cilvēkbērnam ir jāmācās darīt prieku otram, jāmācās pateikt paldies saviem tuvākajiem cilvēkiem. Tāpat viņam ir vajadzīga apziņa, ka mīlēts, ka viņam vienmēr būs atbalsts ne tikai no vecākiem, bet arī vecvecākiem. Un tieši sākumskolas laiks ir tas, kad radīt šo vienkāršo brīnumu – cienīt un mīlēt otru sev blakus. Paaugoties tas jau tad kļūs pašsaprotami, ka var un vajag iepriecināt, un tam nemaz nevajag tik daudz – tikai atvērtu sirdi, mazliet izdomas un pozitīvu attieksmi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

"Savai mīļai vecmāmiņai šodien mīļus vārdus nesu….”.

Kategorijas